Čalmerss (kas ar Doloresas Ortegas tasīti rokā pienācis viņiem klāt). Labdien, mister Noks! Jā, šī runa … (Viņi paspiež viens otram roku.) Tasīti tējas, Mārgaret! Misis Ortegai. Divus gabaliņus cukura, lūdzu! (Mārgareta ielej tēju.) Neko citu nedzird kā vienīgi valodas par šo runu. Jūs laikam grasāties mums rīt sakurināt īstu pirti?
Nokss (smaidīdams). Ne karstāku, kā esat pelnījuši.
Čalmerss. Jūs gribat teikt patiesību, vienīgi patiesību, neko citu kā patiesību?
Nokss. Tieši tā.
Čalmerss (paņemdams no Mārgaretas tasīti). Ticiet man — mēs neesam tik ļauni, kā liekas! Ikvienu jautājumu var apskatīt no dažādiem viedokļiem. Mēs taču, tāpat kā jūs, valstij gribam vienīgi labu. Un joprojām ceram atrast ar jums kopēju valodu. (Nokss ironiski pavīpsnā un papurina galvu.)
Mārgareta. Tom, vajag runāt patiesību! Tu ceri pavisam ko citu. Tu ceri apgriezt viņam sprandu.
Čalmerss (drūmi pasmīnēdams). Nu, ja mēs kopēju valodu neatradīsim … (Grasīdamies iet, Noksam.) Jums varētu būt liela nākotne. Savienībā ar mums. Turpretī, uzstādamies pret mums, jūs nepanāksit neko — itin neko. (Atgriežas pie Doloresas Ortegas.)
Mārgareta (satraukta). Nu, redzat! Tāpēc es arī raizējos … Un aizsūtīju pēc jums. Toms — pat tas neslēpj, ka viņi samals miltos ikvienu, kas viņiem pretosies. Jūsu runa ir viņiem bīstama. Jūs zināt, ar kādu dzelzs roku viņi valda kongresā, cik viegli viņiem aizbāzt muti tādam kā jūs. Un tomēr viņi dod jums iespēju runāt. Kāpēc? Kādā nolūkā?
Nokss (paļāvīgi smaidīdams). Es viņu plānus saprotu. Viņi zina, kādos nodarījumos es gatavojos viņus apvainot, un domā, ka es teikšu musinošu runu, bet pierādījumu man nebūs nekādu. Viņi centīsies padarīt mani par apsmieklu. Telegrāfa aģentūras, Vašingtonas korespondenti — viss sagatavots, lai rīt par mani ņirgtu visās malās. Taču viņi velti cer, ka es esmu tik nevarīgs, man ir …
Mārgareta. Pierādījumi?
Nokss. Jā.
Mārgareta. Vai tie ir jums klāt?
Nokss. Tos man atnesīs vakarā — tur būs dokumenti, dokumentu fotogrāfijas, rakstveida liecības …
Mārgareta. Cietiet klusu! Esiet piesardzīgs! Dieva dēļ, esiet piesardzīgs!…
Misis Dauseta (griezdamās pie Mārgaretas). Misis Calmersa, glābiet mani! (Norāda uz Sakari.) Misters Sakari par mani smejas.
Mārgareta. Tam nu gan es neticu!
Misis Dauseta. Godavārds! Viņš bija tik pārdrošs, ka …
Čalmerss (ķircinādams misis Dausetu). Pārdrošs!… Sakari, to nu es no jums negaidīju!
Sakari. Cienītajai kundzei labpatīk jokot.
Misis Dauseta. Viņš bija tik pārdrošs, ka jautāja, kāpēc pie mums esot tik augstas cenas_. Misters Dausets apgalvo: dzīve pie mums maksājot dārgi tāpēc, ka cilvēki izdodot pārāk daudz naudas.
Sakari. Kāda apbrīnojama zeme! Cilvēki te ir nabadzīgi tāpēc, ka viņiem ir pārāk daudz naudas.
Čalmerss. Vai tad cenas nav cēlušās tāpēc, ka apgrozībā ir pārāk daudz zelta?
Misis Dauseta. Misters Sakari pats izteica tādu domu, taču, tikko es piekritu, viņš tūlīt ņēmās to apstrīdēt. Misters Sakari izturas pret mani taisni briesmīgi!
Ratlends (iekāsējas, glaimīgi). Viss ļaunums slēpjas žūpībā. Žūpība grauj mūsu rūpniecību, mūsu valsts institūtus, mūsu ticību dievam, vārdu sakot, pilnīgi visu. Ar katru gadu strādnieki dzer arvien vairāk. Darba spējas, dabiski, pazeminās, ražošanas izmaksas paaugstinās. Tāpēc arī ceļas cenas.
Dausets. Daļēji, daļēji. Izteiksimies precīzāk. Cenas ir augstas arī tāpēc, ka strādnieki nav pietiekami taupīgi. Ja viņi krātu naudu, kā dara Francijas zemnieki, mēs varētu vairāk preču pārdot pasaules tirgū un gūtu lielāku peļņu.
Sakari (palokās). Paldies. Tātad, jo vairāk jūs taupīsit, jo lielākas būs jūsu iespējas uzkrāt, un, jo vairāk jūs uzkrāsit, jo vairāk varēsit pārdot, bet, jo vairāk pārdosit, jo labāka būs jums dzīve?
Dausets. Pilnīgi pareizi.
Sakari. Un, jo mazāk jūs pārdodat, jo sliktāka jums ir dzīve?
Dausets. Nu, kā tad!
Sakari. Tātad, ja tauta būs taupīga un pirks mazāk, iestāsies nabadzība?
Dausets (acīmredzami apjucis). Khm … ē … acīmredzot …
Sakari. Tātad šķiet, ka cilvēkiem patlaban ir slikta dzīve tāpēc, ka viņi taupa, nevis tāpēc, ka viņi būtu izšķērdīgi? (Dausets ir galīgi samulsis un cieš klusu.)
Misis Dauseta (komiskā izmisumā paceļ rokas pret debesim). Varbūt misters Nokss mums paskaidros, kāpēc viss ir tik dārgs. (Stārkveders aizsit piezīmju grāmatiņu un ieklausās sarunā. Nokss smaida, bet nesaka ne vārda.)
Doloresa Ortega. Lūdzu, lūdzu, mister Noks! Es mirstu aiz ziņkāres — kāpēc cenas visu laiku ceļas? Šķiet, šorīt atkal cēlušās gaļas cenas. (Nokss šaubās un jautādams lūkojas Mārgareta.)
Habards. Esmu pārliecināts, ka misters Nokss mums šo neizprotamo problēmu izskaidros.
Čalmerss. Vai tiešām jūs, bezbailīgais kongresa tribūn, te, draugu pulkā, esat zaudējis drosmi?
Nokss (atvairīdams sitienu). Necerēju, ka jums tīk apspriest šādas problēmas.
Stārkveders (asi un valdonīgi). Kāds ir iemesls cenu pieaugumam?
Nokss (ari asi un noteikti). Zādzība. (Sis vārds uz visiem iedarbojas kā bumbas sprādziens, taču, būdami labi audzināti cilvēki, viņi par atbildi pieklājīgi pasmaida.)
Doloresa Ortega. Kāds romantisks izskaidrojums! Tātad, ja jums kas pieder, jūs esat to nozadzis?
Nokss. Ne gluži, bet apmēram tā. Ņemsim, piemēram, automobiļus. Šogad, pērkot automobiļus, izdots piecsimt miljonu dolāru. Bet no kurienes nākusi šī nauda? To sapelnījuši raktuvju un lietuvju strādnieki, šuvējas, kas lej sviedrus darbnīcās un pamazām kļūst aklas, pārdevējas, kas saņem četrus piecus dolārus nedēļā, bērni rūpnīcās un austuvēs. Un tā nu viss, ko jūs izdodat par automobiļiem, ir nozagts tiem, kas pūlas vaiga sviedros.