Cilvēks, kas strādā savā labā, neapšaubāmi attiecas pret ražošanu godprātīgi. Viņu stimulē fakts, ka viņš strādā pats savā labā, lai nodrošinātu savas materiālās vajadzības. Cilvēks, kas strādā sociālistiskajā uzņēmumā, arī ir ražošanas partneris un tāpat ir godprātīgs savā attieksmē pret darbu. Viņa attieksme balstās uz to, ka saražotā produkcija dod viņam iespēju nodrošināt savas materiālās vajadzības. Tam, kas strādā par algu, nav darba stimula.
Neatkarīgi no tā, vai runa ir par sabiedrisko pakalpojumu vai ražošanas sfēru, algots darbs nav spējīgs atrisināt ražošanas apjoma kāpināšanas un produkcijas pilnveidošanas jautājumus. Tiem ir raksturīga hroniska līmeņa krišanās, jo tas pamatojas uz algotu darbu.
Izskatīsim vairākus algota darba lietošanas piemērus.
Pirmais piemērs:
a) cilvēks saražo desmit ābolu sabiedrībai, sabiedrība viņam par piedalīšanos ražošanā atdod vienu ābolu, kas pilnīgi atbilst viņa vajadzībām;
b) cilvēks saražo desmit ābolu sabiedrībai; sabiedrība viņam par piedalīšanos ražošanā atdod vienu ābolu, kas ir mazāk, nekā nepieciešams viņa vajadzību nodrošināšanai.
Otrais piemērs:
Cilvēks saražo desmit ābolu citam cilvēkam un saņem par to maksu, kas ir mazāka par viena ābola vērtību.
Trešais piemērs:
Cilvēks saražo desmit ābolu sev pašam.
SECINĀJUMI:
Pirmajā piemērā (a) cilvēks netiecas saražot vairāk, jo, lai kā arī viņš strādātu, viņš vienalga saņems vienu ābolu, kas pilnīgi nodrošinās viņa vajadzības. Tādēļ darbaspēks, kas strādā sabiedrības labā, tā vai citādi vienmēr ir pasīvs.
Pirmajā piemērā (b) cilvēks nav ieinteresēts ražošanā, jo ražo sabiedrībai, nesaņemot par to tik, cik viņam ir nepieciešams personīgo vajadzību nodrošināšanai. Tomēr viņš turpina strādāt bez jebkāda stimula, jo ir spiests pakļauties sabiedrībā pastāvošajiem vispārējiem darba noteikumiem; tādā pašā stāvokli atrodas arī visi citi sabiedrības locekļi.
Otrajā piemērā cilvēks strādā ne tādēļ, lai ražotu, bet samaksas dēļ. Tā kā tā ir par mazu, lai nodrošinātu viņa materiālās vajadzības, viņš meklēs sev citu saimnieku, kuram varētu pārdot savu darbu dārgāk, jo ir spiests turpināt strādāt, lai izdzīvotu.
Un tikai trešajā piemērā darbinieks nestrādā pasīvi un apstākļu spiests.
Tā kā sociālistiskajā sabiedrībā nav privātās ražošanas iespēju, kuras peļņa pārsniegtu indivīda personīgās vajadzības, kā arī netiek pieļauta viena cilvēka vajadzību nodrošināšana uz citu cilvēku rēķina vai ar citu cilvēku starpniecību, bez tam cilvēks strādā sociālistiskajā uzņēmumā, lai nodrošinātu sabiedrības vajadzības kopumā, tad trešais piemērs ilustrē ekonomiskās ražošanas veselīgo pamatu. Taču visos, pat visnelabvēlīgākajos apstākļos ražošanas process turpinās tikai tāpēc, ka cilvēkam ir jānodrošina sava eksistence. To skaidri apstiprina fakts, ka kapitālistiskajā sabiedrībā produkcija pieaug un peļņa koncentrējas privātīpašnieku saujiņas rokās, kuri, pašiem nestrādājot, ekspluatē darbaļaudis, kas ir spiesti piedalīties ražošanā, lai izdzīvotu. "Zaļā Grāmata" ne tikai atrisina materiālās ražošanas problēmu, bet arī norāda cilvēkiem ceļu uz sabiedrības problēmu visaptverošu atrisinājumu, kura mērķis ir sasniegt personības pilnīgu materiālu un garīgu atbrīvotību un vispārēju laimi.
Citi piemēri.
Pieņemsim, ka sabiedriskā bagātība sastāv no desmit nosacītām vienībām un iedzīvotāju skaits arī ir desmit. Šajā gadījumā katram no viņiem pienākas 10:10 viena sabiedrības bagātības daļa. Bet, ja vairāki sabiedrības locekļi izrādās lielākas daļas īpašnieki, tad pārējiem nepieder nekas, jo viņiem pienākošos sabiedriskās bagātības daļu ir piesavinājušies citi. Tāpēc ekspluatatoru sabiedrībā pastāv bagātie un nabagie.
Tagad pieņemsim, ka katram no pieciem šīs sabiedrības locekļiem pieder divas bagātības vienības. Tādā gadījumā pārējiem pieciem nepieder nekas, tātad piecdesmit procentiem sabiedrības locekļu nav viņiem pienākošās sabiedriskās bagātības daļas, jo katram no pirmajiem pieciem pieder papildu daļas, kas likumīgi pienākas katram no otrā piecnieka.
Ja katra sabiedrības locekļa vajadzību nodrošināšanai pietiek ar vienu sabiedriskās bagātības vienību, tad attiecīgi tas, kuram pieder sabiedriskās bagātības daļa, kas ir lielāka par vienu vienību, būtībā piesavinās sev pārējo sabiedrības locekļu daļu. Tā kā viņu reālā daļa pārsniedz sabiedriskās bagātības vienību, kas nepieciešama viņa vajadzību nodrošināšanai, viņš ir piesavinājies to, lai kļūtu bagātāks, kas ir iespējams tikai uz citu cilvēku rēķina, uz tās sabiedriskās bagātības daļas rēķina, kas pienākas citiem. Tieši šajā apstāklī slēpjas tādu cilvēku dzīves veids, kuri netērē, bet krāj vairāk par nepieciešamo, lai nodrošinātu savas vajadzības, kā arī ubagu un nelaimīgo liktenis, kuri, nesaņemdami iztikas līdzekļus, lūdz viņiem likumīgi pienākošos sabiedriskās bagātības daļu. Tā ir zagšana un laupīšana, vēl jo vairāk tā ir atklāta, ar likumu atļauta laupīšana, kas atbilst ekspluatatoru sabiedrībā valdošajiem nežēlīgajiem likumiem.
Pārpalikumam, kas pārsniedz sabiedrības vajadzības, ir jābūt visu tās locekļu īpašumā. Kas attiecas uz atsevišķām personām, tad viņām ir tiesības radīt krājumus tikai uz savu vajadzību rēķina, jo krājumi, kas pārsniedz vajadzības, ir pretendēšana uz sabiedrisko bagātību.