Labu darbinieku meistarība un centība nav pamats pretendēšanai uz svešu bagātības daļu. Taču viņi var izdevīgi izmantot šīs īpašības savu vajadzību nodrošināšanai un iekrāt uz savu vajadzību rēķina. Darba nespējīgiem un no dzimšanas nepilnvērtīgiem cilvēkiem ir jāsaņem tāda pati sabiedriskās bagātības daļa kā veselajiem.
Sabiedrības bagātību var salīdzināt ar sagādes organizāciju vai produktu noliktavu, kura ik dienas nodrošina zināmu skaitu cilvēku ar tādu produktu daudzumu, kāds viņiem nepieciešams dienas uzturam. Katrs pēc savas vēlēšanās, izmantojot savas iespējas vai prasmi, var patērēt tik, cik uzskata par vajadzīgu, bet pārpalikumu saglabāt. Cilvēks, kurš tiecas saņemt no sabiedriskās noliktavas lieku daļu, neapšaubāmi, ir zaglis. Cilvēks, kurš izmanto savu māku un veiklību, lai piesavinātos viņa vajadzības pārsniedzošu bagātību, apdraud kopīgo īpašumu.
Jaunā sociālistiskā sabiedrība nepieļauj atšķirīgas sabiedriskas bagātības daļas tās locekļiem. Personai, kura strādā sabiedrisko pakalpojumu sfērā, sabiedrība iedala tās darbam atbilstošu sabiedriskās bagātības daļu.
Mēs sastopamies ar jaunu praksi, kas radusies vēsturiskas pieredzes rezultātā un vainago cilvēka cīņu par pilnīgu brīvību un laimi, pilnīgu viņa vajadzību nodrošināšanu, cīņu pret cilvēka ekspluatāciju, praksi, kas aizliedz patvaļu un nosaka cilvēku ceļu uz taisnīgu sabiedriskās bagātības sadali, kad katrs savu vajadzību nodrošināšanai strādā savā labā, nepiespiežot to darīt citus un nepretendējot uz to, lai citi cilvēki ierobežotu savas vajadzības viņa labā.
Tā ir cilvēka vajadzību atbrīvošanas teorija, kas kalpo pašam cilvēkam.
Jaunā sociālistiskā sabiedrība nav nekas cits kā likumsakarīgs rezultāts, kas izrietējis no pasaulē pastāvošo netaisnīgo attiecību dialektikas un dabīgi radījis tieši šādu problēmas atrisinājumu. Personīgais īpašums šajā sabiedrībā tiek iegūts bez citu cilvēku ekspluatācijas, un tā nolūks ir nodrošināt cilvēka personīgās vajadzības, bet sociālistiskā īpašuma ražotāji ir ražošanas partneri. Pēdējais nomaina privātīpašumu, kas balstās uz algotu darbaspēku, kuram ir liegtas jebkuras tiesības uz viņa saražoto produkciju.
Cilvēka mājoklis, pārvietošanās līdzekļi, kurus viņš izmanto, bet kuri pieder citam, nauda, no kuras viņš pārtiek, daļēji vai pilnīgi ierobežo cilvēka brīvību; cilvēkam ir jābūt brīvam, bet, lai viņš būtu brīvs, viņam pašam jānosaka savas vajadzības.
Tie, kas nosaka citu cilvēku vajadzības, nosaka arī viņu dzīvesveidu, ekspluatē, bet dažkārt, neraugoties uz pastāvošajiem likumiem, pat paverdzina viņus.
Svarīgāko personīgo vajadzību nodrošināšanas līdzekļi, sākot ar pārtiku un beidzot ar pārvietošanās līdzekļiem un mājokli, ir cilvēka svēts personīgs īpašums, un nekāda noma šajā gadījumā nav pieļaujama. Šo līdzekļu noma dod to īstenajiem īpašniekiem pat tādā gadījumā, ja tā būtu pati sabiedrība, iespēju iejaukties svešā personīgajā dzīvē, lemt par svešām būtiskām vajadzībām un tātad arī par svešu brīvību, atņemot cilvēkam laimi. Tādā gadījumā var pieņemt, ka apģērba īpašnieks var izģērbt cilvēku un atstāt viņu uz ielas kailu, pārvietošanās līdzekļa īpašnieks var izsēdināt viņu jebkurā ceļu krustojumā, bet mājīpašnieks jebkurā brīdī atstāt viņu bez pajumtes.
Vismaz nenopietni ir mēģinājumi regulēt cilvēka svarīgāko vajadzību nodrošināšanu ar juridiskām, administratīvām vai citām metodēm, jo to nodrošināšana ir sabiedrības dzīves nesagraujams pamats un to nosaka dabīgie likumi.
Sociālistiskās sabiedrības mērķis ir cilvēka laime. To var nodrošināt vienīgi materiālās un garīgās brīvības apstākļos. Brīvības sasniegšana savukārt ir atkarīga no tā, cik brīvi cilvēks var rīkoties ar personīgo vajadzību nodrošināšanas līdzekļiem, un no tā, kā viņam tiek nodrošinātas šīs svētās tiesības. Citiem vārdiem sakot, personīgo vajadzību nodrošināšanas līdzekļiem ir jābūt cilvēka personīgajam īpašumam un tie nedrīkst būt neviena apdraudēti. Pretējā gadījumā cilvēks zaudē savu brīvību un laimi, jo dzīvo pastāvīgās bailēs no tā, ka kāds no malas var apdraudēt viņa svarīgākās dzīves vajadzības. Mūsdienu sabiedrību virzība no algota darbaspēka uz vienlīdzīgu partnerību ir pasaules ekonomisko koncepciju dialektisks rezultāts, neizbēgams un likumsakarīgs iznākums. Šis jautājums nav atrisināts līdz pat šai dienai.
Strādnieku arodbiedrību augošais spēks kapitālistiskajā pasaulē ir spējīgs pārvērst kapitālistisko sabiedrību no algota darbaspēka sabiedrības par vienlīdzīgu ražošanas partneru sabiedrību.
Sociālistiskās revolūcijas iespējamība sākas tad, kad ražotāji pārņem savu daļu saražotās produkcijas. Šajā gadījumā strādnieku streiku mērķis nav darba algas paaugstināšana, bet prasība piedalīties saražotās produkcijas sadalē. Kā tas izriet no "Zaļās Grāmatas", agrāk vai vēlāk tas īstenosies.
Kādreiz visa sabiedrība sasniegs tādu sociālistiskās sabiedrības stadiju, kurā pilnīgi izzudīs peļņa un nauda, visa sabiedrība kļūs ražojoša, bet ražošanas rezultāti pilnīgi nodrošinās visus sabiedrības locekļus. Šajā noslēdzošajā posmā peļņa izzudīs pati no sevis un līdz ar to pārstās pastāvēt arī nauda.
Atzīt peļņu nozīmē atzīt ekspluatāciju, jo pats atzīšanas fakts paver bezgalīgas iespējas saņemt peļņu, jeb visi mēģinājumi ierobežot to ar dažādiem līdzekļiem ir reformistiski un nav spējīgi radikāli atcelt cilvēku ekspluatāciju.