Un tomēr vīrietis ir vīrietis, bet sieviete ir sieviete. Kāpēc? Kāpēc sabiedrība nesastāv tikai no vīriešiem vai tikai no sievietēm, bet kā no vieniem, tā otriem? Vīrieti un sievieti ir radījusi pati daba. Ar ko vīrietis atšķiras no sievietes? Kāpēc daba ir radījusi viņus abus?
Acīmredzot viņu abu vienlaicīgā pastāvēšana uz zemes ir dabiska nepieciešamība. Tādējādi katrs no viņiem nav tāds kā otrs. Atšķirību starp viņiem ir noteikusi daba, ko apliecina viņu vienlaicīgā eksistence uz zemes. No tā izriet, ka katram ir sava noteikta, atšķirīga loma. Tātad katram ir nepieciešami apstākļi savu lomu izpildīšanai, turklāt šie apstākļi ir dažādi. Lai saprastu, kādas ir šīs lomas, nepieciešams noskaidrot sievietes organisma atšķirības no vīrieša organisma, tātad to, ar kādām atšķirībām viņus ir apveltījusi daba.
Sieviete ir sieviešu dzimtes radījums. Vīrietis ir vīriešu dzimtes radījums. Šim apstāklim spēkā esot, sievietei, ārsta ginekologa vārdiem sakot, "ir menstruācija", t.i., regulāra slimība, kas izpaužas ikmēneša asiņošanā. Vīrieša organismam šāda parādība nav raksturīga. Tātad sievietei, kas pēc dabas ir sieviešu dzimtes radījums, ir ikmēneša asiņošanas. Kad tās izpaliek, tas nozīmē, ka sieviete ir kļuvusi grūta. Grūtniecības periodā sieviete ir slimīgā stāvoklī gandrīz gadu. Šajā periodā viņa nespēj turpināt savu parasto darbu. Radību process, savlaicīgs vai priekšlaicīgs, sievietei ir saistīts ar mokām.
Pēc tam sieviete zīda savu bērnu ar krūti. Normālos apstākļos tas ilgst divus gadus. Dabīgās barošanas procesa laikā bērnam jāatrodas pie mātes. Tas liedz sievietei nodoties savam pastāvīgajam darbam, jo šajā dzīves periodā viņa ir tieši atbildīga par otru cilvēku un palīdz viņam izpildīt viņa dzīves funkcijas. Bez viņas palīdzības bērns aizietu bojā. Vīrietis no tā visa ir "atbrīvots". Tā spriež ārsts-speciālists.
Šie dabas dotumi, kas nosaka būtisko atšķirību starp vīrieti un sievieti, padara viņu vienlīdzību neiespējamu un tai pašā laikā nosaka abu būtņu vīrieša un sievietes pastāvēšanas nepieciešamību. Katram no viņiem dzīvē ir sava loma jeb funkcijas, kas atšķiras no otra lomas un funkcijām. Viņi nevar aizvietot viens otru vīrietis nevar izpildīt tās funkcijas, ko daba uzlikusi sievietei, un otrādi. Jāņem vērā, ka sievietes bioloģiskās funkcijas ir smags slogs, kas prasa daudz spēka un izturības, taču bez šīs sievietes funkcijas tiktu pārtraukta cilvēku dzīve. Šo funkciju ir noteikusi daba, sieviete to nav uzņēmusies brīvprātīgi, un tā viņai nav uzspiesta. Bet tā ir obligāta, jo bez tās cilvēce pārstātu eksistēt.
Pastāv tīša iejaukšanās grūtniecības procesā. Tā izdzēš nākamā cilvēka dzīvību. Tāpat pastāv iejaukšanās dzemdību gaitā un pat zīdīšanas procesā. Visi šie iejaukšanās veidi ir vienas ķēdes posmi, kas ir vērsti pret dabīgo dzīvi. To galējā robeža ir slepkavība, kad sieviete, nevēlēdamās būt grūta, dzemdēt un barot bērnu, pārtrauc grūtniecību un nogalina savu būtību. Kaut arī šādu iejaukšanos mērogi ir dažādi, tie pēc būtības neatšķiras no jebkuras citas rupjas iejaukšanās dabas dzīvē.
Tendence atņemt sievietei tās dabīgo mātes lomu un aizstāt viņu (māti) ar mazbērnu novietni ir atteikšanās no humānas cilvēku sabiedrības likumiem un to aizstāšana ar bioloģiskas sabiedrības likumiem, kas padara dzīvi mākslīgu. Bērnu atšķiršana no mātēm un viņu uzturēšana mazbērnu novietnēs padara viņus līdzīgus cāļiem putnu fermās. Pašas mazbērnu novietnes var salīdzināt ar inkubatoriem, kuros nobaro cāļus. Cilvēku sabiedrībā ir pieļaujamas tikai dabīgas attiecības, kad māte pati audzina savu bērnu. Tas ir saskaņā ar cilvēka dabu un viņa pašcieņu.
Bērnam ir jāaug ģimenē - mātes un tēva, brāļu un māsu sabiedrībā,
bet ne "putnu fermā". Cāļiem, tāpat kā pārējiem dzīvnieku pasaules pārstāvjiem, arī ir vajadzīga māte, arī to audzēšana fermās, kas savukārt atgādina mazbērnu novietnes, kavē putnu dabīgo attīstību. Tāda putna gaļa atgādina mākslīgu, tā ir negaršīga un, iespējams, pat neveselīga, jo šis putns ir audzis nedabīgos apstākļos. Savvaļas putna gaļa ir garšīgāka un barojošāka, jo tas ir audzis, mātes aprūpēts, un saņēmis normālu barību.
Bērnus, kuriem nav ģimenes un pajumtes, palīdz audzināt sabiedrība. Vienīgi šiem bērniem sabiedrība iekārto mazbērnu novietnes un tamlīdzīgas iestādes! Sabiedrības gādība par viņiem ir vēlamāka par atsevišķu personu, kas nav bērna vecāki, rūpēm.
Ja izdarītu mēģinājumu, lai noteiktu bērna dabīgo noslieci un noskaidrotu, kam viņš dod priekšroku mātei vai "bērnu fermai", bērns bez svārstīšanās izvēlētos māti. Tā kā bērns dabīgi tiecas pie savas mātes, tad tieši māte ir viņa dabīgais un ideālais sargs. Atraut bērnu no mātes un nodot viņu mazbērnu novietnē ir vardarbība, kas traucē bērna dabīgajai tieksmei.
Dabīgai attīstībai ir jābūt normālai un brīvai. Mātes aizstāšana ar mazbērnu novietni ir vardarbība, kas traucē bērna dabīgu un brīvu attīstību. Bērni apmeklē mazbērnu novietnes piespiedu kārtā, ģimenes materiālo apstākļu dēļ vai savā bērna nesaprašanā. Viņus nodod tur tīri materiālu, nevis sociālu apstākļu dēļ. Ja viņus nepiespiestu to darīt un neizmantotu viņu naivumu, bērni neietu uz mazbērnu novietnēm, bet paliktu pie savām mātēm. Šai antihumānajai un pretdabīgajai rīcībai ir tikai viens attaisnojums sieviete ir nostādīta viņai nelabvēlīgos apstākļos, viņa ir spiesta pildīt sociālas funkcijas, kas ir pretrunā ar viņas mātes pienākumiem.