Выбрать главу

Sievietei, kuru daba ir apveltījusi ar viņai vien raksturīgām funkcijām, kas atšķiras no vīrieša funkcijām, ir jārada citādi apstākļi nekā vīrietim, tādi apstākļi, kuros viņai būtu dotas iespējas izpildīt savas dabīgās funkcijas.

Mātes instinkts ir dots sievietei, nevis vīrietim, tāpēc, bez šaubām, bērnu nevar atraut no mātes. Jebkurš mēģinājums šķirt bērnu no mātes ir vardarbība un patvaļa. Sieviete, kura atsakās pildīt mātes pienākumus, nonāk pretrunā ar savu dabas noteikto dzīves uzdevumu. Sievietei ir jānodrošina visas tiesības un jārada visi apstākļi, lai viņa spētu izpildīt savas dzīves galveno aicinājumu, turklāt katra varmācība, kas piespiestu sievieti pildīt viņas mātes pienākumus nelabvēlīgos apstākļos, ir jānovērš.

Viens faktors šajā gadījumā izslēdz otru. Sieviete, kas pret savu gribu atsakās no savas dabīgās funkcijas dzemdēt un audzināt bērnus, ir vardarbības un patvaļas upuris. Sieviete, kurai jāveic darbs, kas padara viņu nespējīgu īstenot savu dabīgo funkciju, nav brīva un dara to savu dzīves apstākļu spiesta, jeb cilvēka vajadzību nodrošināšana ir brīvība.

Pie labvēlīgiem un obligātiem notei­kumiem, kas sekmē sievietes iespējas pildīt dabīgo, no vīrieša atšķirīgo dzīves aicinājumu, pieder tādi apstākļi, kādi jārada slimajai sievietei grūtniecības periodā, kad viņa nēsā sevī bērnu, kas ierobežo viņas fiziskās iespējas. Necilvēciski ir nostādīt sievieti mātes cerībās tādos apstākļos, kas nav savienojami ar viņas fizisko stāvokli, piemēram, likt viņai veikt smagu fizisku darbu. Tā ir vai nu atriebība sievietei par viņas neuzticību mātes pienākumiem, vai arī nodoklis, ko viņa maksā par to, lai iekļūtu viņas dabai svešajā vīrieša pasaulē.

Pārliecība, kuru nereti izplata pati sieviete, ka viņa nodarbojas ar fizisku darbu brīvprātīgi, neatbilst patiesībai. Patiesībā viņa, pati to neapzinādamās, nodarbojas ar to tikai tāpēc, ka cietsirdīgā materiālā sabiedrība ir nostādījusi viņu bezizejas stāvoklī un piespiedusi pakļauties šiem apstākļiem, kaut arī viņa uzskata, ka viņai ir dota izvēles brīvība. Pat pastāvot mūsdienu vienlīdzības principam starp vīrieti un sievieti, sievietei nav pilnīgas izvēles brīvības.

Milzīgā sievietes krāpšana slēpjas pašā vārdā "pilnīga", jo tas nonivelē tās svarīgās dabīgās īpatnības, kuras atšķir vīrieti no sievietes un nosaka viņas dabīgo vietu dzīvē.

Vīrieša un sievietes vienlīdzīgas tiesības pārnēsāt smagus priekšmetus, kad sieviete ir grūtniecības stāvoklī, ir patvaļa un cietsirdība. Abu dzimumu vienlīdzība netīra darba izpildīšanā ir nesavienojama ar sievietes skaistumu un sievišķību. Tā ir cietsirdība. Vīrietis un sieviete ir vienlīdzīgi visās cilvēku attiecību sfērās. Piemēram, nav pieļaujams, ka viens no viņiem stātos laulībā pret paša gribu, laulības šķiršana bez taisnīgas tiesas vai bez abpusējas vienošanās. Sieviete ir mājas saimniece, jo māja ir viens no svarīgākajiem faktoriem sievietes grūtniecības, dzemdību un bērna zīdīšanas laikā. Mātes instinkts ir viņas dabas pamatā. Liegt bērniem māti vai liegt sievietei māju ir patvaļa.

Sieviete ir sieviešu dzimtes būtne, un tas nozīmē, ka viņa bioloģiski atšķiras no vīrieša. Šīs sievišķīgās dabas ietekmē sievietei piemīt īpašības, kas pamatos atšķiras no vīrieša īpašībām. Tās izpaužas kā viņu abu ārējā izskatā, tā arī cilvēciskajā būtībā. Tas ir neapstrīdams dabas fakts.

Sieviete ārēji atšķiras no vīrieša, tāpat kā dzīvnieku un augu pasaulē sieviešu dzimtes pārstāves atšķiras no vīriešu dzimtes pārstāvjiem. Vīriešu dzimtes eksemplāri ir spēcīgāki un rupjāki, tai pašā laikā sieviešu dzimtes pārstāves kā augu, tā arī dzīvnieku pasaulē pēc savas dabas ir skaistākas un maigākas.

Tās ir mūžsenas, vispārizplatītas reālijas, atbilstoši kurām daba ir radījusi visus dzīvos organismus, vienalga, vai tie būtu cilvēki, dzīvnieki vai augi. Saskaņā ar dabas likumiem vīriešu dzimtes pārstāvji ir rupjā spēka nesēji, bet sieviešu dzimtes pārstāves ir skaistuma un maiguma nesējas. Tas atbilst abu dzimumu lomām. Šis dabas likums ir taisnīgs. Tas ir brīvības galvenais likums, tāpēc jebkura iejaukšanās, kas ir pretrunā ar dabu un brīvību, ir patvaļa. Dabas īpatnību noniecināšana, patvaļīga šo normu pārkāpšana ir dzīves vērtību ignorēšana un iznīcināšana. Daba ir radījusi visu tādu no dzimšanas līdz nāves mirklim. Jebkura dzīva būtne piedzimst, dzīvo un mirst. Visa dzīve no sākuma līdz galam balstās uz dabīgiem likumiem, kas neparedz ne piespiešanu, ne izvēli. Tas ir dabīgs likums, kura pamatā ir dabīga brīvība.

Augu, dzīvnieku un cilvēku pasaulē saskaņā ar mūžīgo dzīves plūdumu noteikti pastāv kā vīrišķās, tā sievišķās būtnes. Bet tās ne tikai pastāv, tās noteikti pilda savas funkcijas, kuru izpildīšanai ir radītas un kuras tām jāpilda pilnā apjomā. Ja tas tā nenotiek, tas nozīmē, ka kaut kādu apstākļu dēļ dabīgais dzīves plūdums ir traucēts. Taču gandrīz visā pasaulē vīriešu un sieviešu lomas cilvēku sabiedrībā tiek jauktas pastāv tendence piešķirt sievietei vīrieša lomu. Tā ir varmācība pret dabu, kas ir noteikusi katram kā vīrietim, tā sievietei savu lomu, pretējā gadījumā sākas regress. Šī tendence ir pretrunā ar dabu, tā ierobežo brīvības likumu, vēršas pret eksistences un dzīves dabīgajiem likumiem.