Выбрать главу

Vīrietim un sievietei ir jāpilda viņiem nolemtās lomas, kuru dēļ viņi ir nākuši pasaulē. Jebkura, pat daļēja atkāpšanās no savas lomas var tikt attaisnota ar piespiedu vai ārkārtējiem apstākļiem.

Sieviete, kas izvairās no grūtniecības, laulības, mātes pienākumiem vai atturas no dabīgās tieksmes būt skaistai un maigai veselības stāvokļa dēļ, atsakās no sava pienākuma, apstākļu spiesta. Sieviete, kura izvairās no grūtniecības, laulības, mātes pienākumiem utt. bez redzamiem iemesliem, atsakās pildīt savu dabisko lomu, morālu apstākļu spiesta. Sieviete, kura izvairās no grūtniecības, laulības un mātes pienākumiem darba apstākļu dēļ, arī atkāpjas no savam dabiskajām funkcijām, apstākļu spiesta.

Tādējādi vīrieša vai sievietes nevēlē­šanās pildīt savu dabīgo dzīves lomu var izpausties tikai nelabvēlīgos apstākļos, kas ir pretrunā ar brīvības likumu un apdraud cilvēku eksistenci. Tādēļ, lai novērstu materiālos apstākļus, kas traucē sievietei pildīt viņas dabīgo pienākumu un spiež viņu pildīt vīrieša darbu abu dzimumu vienlīdzības principa vārdā, ir nepieciešams apvērsums pasaules mērogā. Nav šaubu, ka šāds apvērsums, sevišķi rūpnieciski attīstītās valstīs, pašsaglabāšanās instinkta rezultātā ir neizbēgams. Tas notiks pat bez tādu ārējas aģitācijas līdzekļu ietekmes, kāda ir "Zaļā Grāmata".

Visas patlaban pastāvošās sabiedrības redz sievietē tikai preci. Austrumi skatās uz viņu kā uz pirkšanas un pārdošanas objektu, Rietumi atsakās saskatīt viņā sievieti.

Sekmēt to, lai sieviete veiktu vīrieša darbu, nozīmē apdraudēt viņas sievišķību, ar kuru daba viņu apveltījusi dzīvības turpināšanas vārdā. Vīrieša darbs nomāc sievietes dabīgo skaistumu, kas viņai ir dots galvenā uzdevuma veikšanai. Sieviete nav radīta sev nepiemērotam darbam. Analoģisks piemērs: augu ziedkopas, kas eksistē tādēļ, lai tiktu apputekšņotas un briedētu sēklas. Ja iznīcina ziedu, augs zaudē spēju pildīt savu dzīves uzdevumu. Spilgto taureņu, putnu un citu dzīvnieku valsts pārstāvju mātīšu krāsu daba ir radījusi lielā dzīves mērķa vārdā. Nodarbojoties ar vīrieša darbu, noliedzot savu dabīgo aicinājumu un būdama nevērīga pret savu skaistumu, sieviete pārvēršas "vīrietī", atsakoties no savas sievišķības.

Tā kā vīrieša un sievietes orgānu fizioloģija ir atšķirīga, vīrieši un sievietes ir dažādas būtnes. Šīs fizioloģiskās atšķirības ir nosacījusi atšķirīgus temperamentus, psihi, nervu sistēmu un miesas uzbūvi. Sieviete ir emocionāla, pievilcīga, raudulīga, bailīga. Daba ir radījusi sievieti maigu un vārgu, kamēr vīrietis ir noteikta rakstura un raupjš.

Vīrieša un sievietes dabīgās atšķirības nedrīkst ignorēt un jaukt viņu lomas dzīvē tas neatbilst civilizācijas tradīcijām, grauj cilvēku dzīves pamatus un ir daudzu sabiedriskās dzīves nelaimju cēlonis.

Mūsdienu industriālā sabiedrība ir piemērojusi sievieti vīrieša darba veikšanai. Tas kaitē viņas sievišķībai, viņas dzīves dabiskajam uzdevumam kļūt par māti, par skaistuma un miera avotu. Tā nav civilizēta, bet materializēta sabiedrība, kuras piemēra atdarināšana ir neprāts. Tā apdraud Cilvēces un Civilizācijas pastāvēšanu.

Jautājuma būtība nav, vai sievietei ir vai nav jāstrādā. Tāda nostādne ir vulgāra un absurda, jo sabiedrības pienākums ir nodrošināt ar darbu visus savus darbaspējīgos locekļus, neatkarīgi no tā, vai tie būtu vīrieši vai sievietes. tikai katram ir jādara viņam piemērots darbs un nevienu nedrīkst piespiest veikt viņam nepiemērotu darbu.

Likt bērnam pildīt pieaugušo darbu ir patvaļa un vardarbība! Tāda pati vardarbība un patvaļa ir likt sievietei veikt vīrieša darbu!

Brīvam cilvēkam ir zināšanas un prasmes, kas atbilst viņa dabai un dod viņam iespēju pildīt attiecīgu darbu. Patvaļīgas rīcības gadījumā cilvēku, kam ir zināšanas un prasme, kuras atbilst viņa dabīgajiem dotumiem, spiež darīt viņam nepiemērotu darbu. Ne vienmēr darbs, kuru var veikt vīrietis, ir pa spēkam sievietei. Bērna zināšanas un prasmes atšķiras no pieauguša cilvēka zināšanām un prasmēm.

Cilvēka tiesības vienādā pakāpē attiecas uz visiem vīriešiem, sievietēm un bērniem. Taču viņa pienākumi nevar būt vienādi.

Minoritātes

Kas ir minoritātes, kādas ir to tiesības un pienākumi? Kādus ceļus šīs problēmas atrisināšanai piedāvā Trešā Vispārējā teorija pārējo sabiedrības problēmu risinājumu ietvaros?

Pastāv divi minoritāšu veidi: minori­tāte, kas ir saplūdusi ar pamatnāciju un kļuvusi par tās sociālo daļu, un minoritāte, kurai nav savas nācijas. Pēdējā ir patstāvīgs sabiedrisks organisms un vēsturiski izvei­dojusies kopība, kura pievienošanās un likteņa kopības rezultātā ar laiku kļūs par nāciju.

Šīm minoritātēm, kā jau teikts, ir suverēnas sabiedriskas tiesības. Šo tiesību ierobežošana no jebkura vairākuma puses ir patvaļa. Sabiedriskā savdabība, kas piemīt šīm minoritātēm, nevar tikt ne dāvināta, ne atņemta. Šādas minoritātes politiskās un ekonomiskās problēmas var tikt atrisi­nātas tikai tādas sabiedrības apstākļos, kuru pārvalda masas, kuru rokās ir vara, bagātība un ieroči. Raudzīties uz minoritāti tikai no politiskā un ekonomiskā viedokļa ir diktatoriski un netaisnīgi.

Melnie

Pasaulē valdīs melnie.

Melnās rases vergošana baltajiem bija verdzības vēstures pēdējais posms. Atmiņa par to saglabāsies melnā cilvēka apziņā līdz tam laikam, kamēr viņš pārliecināsies, ka ir pilnīgi atjaunojis savas tiesības.