Šis traģiskais vēstures fakts, tā izraisītās sāpes un melnās rases psiholoģiskā tieksme pašapliecināties un reabilitēties ir tik spēcīgs psiholoģisks faktors, ka nevar ignorēt veselas rases tieksmi pēc revanša un kundzības. Bez tam jāņem vērā arī tāds sabiedriskā procesa vēsturiskais fakts kā dzeltenās rases kundzība, kas nāca no Āzijas, kā arī tai sekojošā baltās rases kundzība, kas kolonizēja veselus kontinentus.
Tagad tuvojas melnās rases kundzība.
Sociāli melnā rase patlaban ir stipri atpalikusi. Taču šī atpalicība veicina melnās rases skaitlisko pārsvaru, jo zemā dzīves līmeņa dēļ melnie nelieto pretapaugļošanās līdzekļus. Bez tam sabiedrisko paražu atpalicības dēļ melnie nepazīst ierobežojumus laulības dzīvē, kas noved pie melno iedzīvotāju neierobežota skaitliska pieauguma. Tajā pašā laikā pārējās rases dzimstības regulēšanas un pastāvošās laulību likumdošanas rezultātā skaitliski samazinās. Tas ir arī balto iedzīvotāju pastāvīgās aizņemtības rezultāts, kamēr melnie ļaujas dīkam dzīvesveidam un mūžīgas brīvības atmosfērai.
Izglītība
Zināšanu apgūšana nav reglamentējams process un tas mācību grāmatās fiksētais materiāls, ko jaunatne ir spiesta studēt, sēžot mācību auditorijās. Šāda apmācības metode, kas pastāv visā pasaulē, ir pretrunā ar brīvību. Obligātā izglītība, ar kuru tā lepojas visas pasaules valstis, kas to uzspiedušas jaunatnei, ir brīvības un cilvēka dabīgo spēju apspiešana. Piespiedu metodes lietošana profesionālās orientācijas jautājumos ir brīvību nāvējošs diktāts, jo tas liedz cilvēkam brīvu izvēli, ierobežo viņa jaunradi un talanta izpausmes. Piespiest cilvēku studēt kādu no programmā paredzētajām disciplīnām ir diktāts. Uzspiest cilvēkam noteiktu priekšmetu mācīšanos ir diktāts.
Obligātā, ar programmu reglamentētā apmācība īstenībā ir varmācīga tumsonības uzspiešana masām. Visas valstis, kas īsteno apmācības procesu oficiāli noteiktos priekšmetu un disciplīnu ietvaros, varmācīgi izturas pret saviem pilsoņiem. Vispasaules kultūras revolūcijai ir jāsagrauj vispārpieņemtās apmācības metodes un jāatbrīvo cilvēka saprāts no tendenciozām programmām, cilvēku gaumes, izpratnes un prāta ieviržu pakārtošanas.
Sacītais, kā dažam labam vulgarizētājam var likties, nebūt nenozīmē, ka ir jāslēdz mācību iestādes un jāliedz cilvēkiem iespēja mācīties. Tieši otrādi teiktais nozīmē, ka sabiedrības pienākums ir nodrošināt saviem pilsoņiem jebkuru izglītību, turklāt ļaujot izvēlēties tādu izglītības veidu, kāds visvairāk atbilst katra cilvēka dabai. Tas savukārt prasa pietiekamu mācību iestāžu skaitu visās zināšanu jomās. To nepietiekamība ierobežo cilvēka brīvību, piespiežot viņu studēt pastāvošās disciplīnas pastāvošajās mācību iestādēs. Līdz ar to viņam tiek liegta dabīgās izvēles brīvība, jo daudzās zinātņu nozarēs mācību iestāžu vienkārši nav.
Sabiedrība, kas ir aizšķērsojusi ceļu uz zināšanām vai arī monopolizējusi šīs tiesības, ir atpalikusi, tumsonīga un brīvībai naidīga sabiedrība. Tikpat atpalikusi, tumsonīga un brīvībai naidīga ir sabiedrība, kas ir monopolizējusi reliģiozās zināšanas, vai sabiedrība, kurā sagrozītā veidā tiek pasniegta sveša kultūra, reliģija un dzīves veids. Tas pats attiecināms uz sabiedrību, kas monopolizējusi materiālās zināšanas. Jebkuram cilvēkam ir tiesības uz zināšanām, un neviens nedrīkst viņam liegt šīs tiesības. Vienīgi viņš pats var atteikties no tām. Tumsonībai pienāks gals, kad katram cilvēkam būs pieejams ceļš uz objektīvas patiesības apgūšanu.
Mūzika un māksla
Cilvēki būs atpalikuši līdz tam laikam, kamēr nevarēs sazināties ar vienas valodas starpniecību. Līdz tam laikam, kamēr cilvēks nespēs īstenot šo it kā nerealizējamo sapni, katra tauta paudīs prieku un skumjas, labo un ļauno, skaisto un neglīto, mieru un ciešanas, nāvi un mūžību, mīlestību un naidu īsāk sakot, visu jūtu, gaumju un noskaņu gammu savā valodā, kuru tā apgūst dabīgā ceļā. Vēl jo vairāk, pati cilvēka uzvedība tiks nosacīta ar emocionālās uztveres izsauktu reakciju, kuru rada valoda un tās nesēja dvēsele.
Vienas valodas pieņemšana mūsu dienās nevar atrisināt šo problēmu. Tā tiks atrisināta vienīgi tad, kad valodu saplūšanas process pārdzīvos virkni stadiju, bet līdz tam paies ne vienas vien paaudzes dzīve. Ar laiku šīs paaudzes zaudēs mantošanas faktoru: vectēvu un tēvu jūtu uztveri, gaumi un temperamentu. Ja senči ir runājuši dažādās valodās, bet viņu pēcnācēji runās vienā, kopīgā valodā, tas nenozīmē, ka vienā valodā runājošiem pēctečiem ir vienāda gaumes un jūtu uztvere. Vienota estētiska attieksme var rasties tikai pēc tam, kad jaunā valoda radīs ģenētisku gaumes un jūtu uztveres mantošanas faktoru no paaudzes uz paaudzi.
Ja viena daļa cilvēku sēru gadījumā valkā baltu apģērbu, bet otra tērpjas melnā, tad arī emocionālā krāsu uztvere katrai cilvēku grupai būs atšķirīga: vienai negatīvās emocijas būs saistītas ar baltu, bet otrai ar melnu krāsu. Emocionālā reakcija pavisam konkrēti iedarbojas uz organismu, turklāt šī iedarbība tiek mantota: pēcnācēju paaudzes instinktīvi nemīlēs melno vai, otrādi, balto krāsu. Tādēļ katra tauta var pilnībā uztvert tikai savu mākslu un nacionālo kultūras mantojumu pat tādā gadījumā, ja tautām ir dažāds kultūras mantojums, bet mūsdienās tās runā vienā valodā. Šīs atšķirības, kaut arī vārgi, bet izpaužas pat vienas tautas vidē.