"Partija pārstāv tautas daļu, bet tautas suverenitāte ir nedalāma."
"Partija valda tautas vārdā, bet patiesībā nekāda pārstāvniecība tautas vārdā nav iespējama."
Partija ir mūsdienu cilts, tā ir klans. Sabiedrība, kuru pārvalda viena partija, ne ar ko neatšķiras no sabiedrības, kuru pārvalda viena cilts vai viens klans, tātad partija, kā jau minēts, pārstāv vienas tautas daļas, viena sabiedrības slāņa intereses, vienu teritoriju vai vienu ideoloģiju, tāpat kā cilts vai klans, un, salīdzinājumā ar visu tautu, ir mazākums. Uz šo interešu vai ideoloģijas bāzes veidojas vienots pasaules uzskats. Starpība starp partiju un cilti ir vienīgi pēdējās asinsradniecībā, kas, starp citu, partijas organizēšanas sākumstadijā var būt pilnīgi iespējama. Partiju cīņa par varu ne ar ko neatšķiras no cilšu vai klanu cīņas. Un, ja vienas cilts vai viena klana politiskā vara šobrīd tiek noraidīta un nosodīta, tad tikpat nepieļaujams ir arī vienas partijas režīms, jo abos gadījumos notikumi attīstās vienā virzienā un noved pie viena un tā paša iznākuma. Cilšu un klanu cīņas atstāj uz sabiedrību tikpat negatīvu un postošu ietekmi kā partiju cīņas.
Šķira
Šķiru politiskā sistēma ir līdzīga partiju, cilšu vai klanu sistēmai. Šķira, tāpat kā partija, cilts vai klans, pakļauj sev sabiedrību, kuru tā pārvalda. Šķira ir sabiedrības daļa ar kopīgām interesēm, kuru pamatā ir asinssaites, kopīga ideoloģija, kultūra, ģeogrāfiska kopība un vienāds dzīves līmenis.
Šķira, partija, klans un cilts ir vienu un to pašu faktoru radīti un attīstības gaitā nonāk pie viena un tā paša iznākuma vienādiem uzskatiem par to, kā panākt kopīgu mērķi, kas veidojas asinssaišu, ģeogrāfiskās kopības un līdzīga dzīves līmeņa rezultātā.
Šāda cilvēku grupa sociāli formējas par šķiru, partiju, cilti vai klanu, kā rezultātā tiek radīts sociāls instruments, kas ar politiskiem līdzekļiem darbojas šīs grupas interešu un ideju vārdā.
Jebkurā gadījumā tauta nav ne šķira, ne cilts, ne klans un ne partija, kas vienmēr pārstāv tautas mazākumu. Ja sabiedrībā ir nodibinājusies šķiras, partijas, cilts vai klana vara, tad šajā sabiedrībā būs diktatorisks režīms. Tādēļ šķiru vai cilšu koalīcijām ir dodama lielāka priekšroka nekā partiju koalīcijām, tā kā tauta savā pamatā sastāv no ciltīm un reti nākas sastapt cilvēku, kurš nepiederētu ne pie vienas cilts.
Katrs cilvēks pieder pie noteiktas šķiras. Kas attiecas uz partijām, tad ne jau visa tauta tajās ietilpst. No tā izriet, ka partija vai partiju koalīcija ir mazākums salīdzinājumā ar plašām bezpartijiskām masām. No patiesas demokrātijas viedokļa nevar attaisnot šķiru, kas savās interesēs apspiež citas šķiras, tāpat kā nevar attaisnot partiju, kas savu interešu vārdā apspiež citas partijas. Tas pats attiecināms uz ciltīm un klaniem. Pieļaut tādu patvaļīgu citu cilvēku apspiešanu nozīmē atteikties no demokrātijas principiem un sekot spēka loģikai. Šāda darbība ir diktatoriska, jo tā neatbilst visas sabiedrības interesēm, jo tās locekļi nepieder pie vienas šķiras, cilts, partijas vai viena klana. Šādai rīcībai nav attaisnojuma. Apgalvojums, ka sabiedrība sastāv no daudzām grupām, no kurām viena apspiež citas, lai noturētos pie varas, ir mēģinājums attaisnot diktatūru. Tas neatbilst visas sabiedrības interesēm, bet gan tikai vienas šķiras, partijas, cilts vai viena klana, tātad sabiedrības aizstājēju interesēm. Šāda rīcība galvenokārt ir vērsta pret tiem sabiedrības locekļiem, kuri nav valdošās partijas biedri un nepieder pie apspiedēju klana, cilts vai šķiras.
Sabiedrība, kuru plosa partiju cīņas, ir līdzīga sabiedrībai, kuru plosa cilšu vai klanu cīņas. Kādas šķiras radītā partija pakāpeniski aizstāj ar sevi šo šķiru un ar laiku arī tai oponējošo šķiru. Kļūstot par sabiedrības mantotāju, šķira manto tās īpašības. Citiem vārdiem sakot, piemēram, strādnieku šķira, apspiezdama citas šķiras, kļūst par visas sabiedrības personificētāju, iemiesojot sevī tās sociālo un materiālo bāzi. Ar laiku, lai arī ne uzreiz, pašā strādnieku šķirā sāk izpausties tās apspiesto šķiru īpašības, un rezultātā tā pārņem šo šķiru tipiskās īpašības, jo mantotājs parasti pārņem priekšgājēju īpašības. Tādējādi strādnieku šķira ar laiku pārtop par sabiedrību ar tās priekšteces sabiedrības raksturīgajām pretrunām. Vispirms rodas atšķirības atsevišķu sabiedrības locekļu materiālajā un garīgajā līmenī, pēc tam veidojas sabiedrības slāņi, kas spontāni formējas par šķirām tām pašām, kuras agrāk tika apspiestas. Cīņa par varu sabiedrībā atsākas no jauna: atsevišķas cilvēku grupas, sabiedrības slāņi un, visbeidzot, jaunas šķiras mēģina sagrābt varu savās rokās.
Sabiedrības materiālā bāze nav stabila, jo pēc savas dabas tā ir sociāla. Varas instruments, kas balstās uz vienotu sabiedrības materiālo bāzi, iespējams, kādu laiku var palikt stabils, bet, tiklīdz šajā vienotajā materiālajā bāzē sāk izpausties jaunas materiālās un sociālās dzīves parādības, sāk šo stabilitāti zaudēt.