Visi pilsoņi tautas kongresu biedri pēc savas nodarbošanās pieder pie dažādiem sabiedrības slāņiem. Tādēļ tie, neraugoties uz to, ka viņi ir primāro tautas kongresu biedri un bieži vien piedalās to vadīšanā, organizējas savos profesionālos tautas kongresos.
Demokrātija ir tautas paškontrole
Jautājumi, kas tiek apspriesti tautas kongresos un tautas komitejās, galīgi tiek izlemti Vispārējā tautas kongresā, kurā sanāk kopā tautas kongresu un tautas komiteju vadošie orgāni. Vispārējais tautas kongress notiek reizi gadā. Tā lēmumi tiek nodoti izpildīšanai tautas kongresiem un tautas komitejām. Šie kongresi un komitejas savukārt pakļaujas primārajiem tautas kongresiem. Vispārējais tautas kongress nav atsevišķu pārstāvju forums, kā tas ir parlamentos, bet tautas kongresu un tautas komiteju forums.
Tā dabīgā ceļā tiek atrisināts jautājums par varas instrumentu un likts gals diktatorisko varas formu pastāvēšanai. Par varas instrumentu kļūst tauta. Pilnīgi un uz visiem laikiem pasaulē tiek atrisināta demokrātijas problēma.
Sabiedrības likums
Bez varas instrumenta problēmas pastāv vēl viena problēma, kas, gan risināta atsevišķos vēstures periodos, līdz mūsdienām atrisinājumu nav radusi. Tā ir Likuma problēma.
Nepamatoti un nedemokrātiski ir uzdot sabiedrības Likuma izstrādāšanu komitejai vai parlamentam. Tikpat nepamatoti un nedemokrātiski ir pieļaut, ka sabiedrības Likumu maina atsevišķas personas, komitejas un parlamenti.
Kas tad ir sabiedrības Likums? Kas to izstrādā? Kāda ir tā nozīme demokrātiskajā sistēmā?
Īstenais sabiedrības Likums ir vai nu paraža, vai reliģija. Jebkurš mēģinājums noteikt sabiedrības Likumu, apejot šos izejas punktus, ir nepamatots un neloģisks. Konstitūcija nav sabiedrības Likums. Konstitūcija ir cilvēku noteikts pamatlikums.
Ir jābūt avotam, kas attaisnotu šā likuma pastāvēšanu. Mūsdienu sabiedrībā brīvības problēmas radušās tāpēc, ka par sabiedrības likumu ir kļuvušas konstitūcijas, kas balstās vienīgi uz diktatoriskā varas instrumenta vienalga, vai tā būtu atsevišķa persona vai partija, viedokļa. To apliecina pastāvošo konstitūciju dažādība, neraugoties uz to, ka cilvēka brīvībai visur ir jābūt vienādai. Šīs dažādības pamatā ir pie varas esošo personu uzskatu dažādība.
Tieši brīvības jēdziena izskaidrojums ir pastāvošo režīmu vājais punkts. Metodes, ar kuru palīdzību valdības tiecas nostiprināt savu varu pār tautām, ir noteiktas konstitūcijās. Cilvēki ir spiesti pakļauties tām, jo spēkā ir konstitūcijās noteiktie likumi, kas būtībā ir varas instrumenta pārliecību paudēji. Varas instrumenta diktatoriskais likums ir aizvietojis dabīgo likumu. Tā kā cilvēka radītais likums ir aizvietojis dabīgo likumu, likumības kritēriji ir novirzījušies no dabīgā ceļa.
Cilvēks vienmēr paliek cilvēks kā savā fiziskajā apveidā, tā arī savās emocijās. Tādēļ dabīgais likums bija loģisks cilvēkam, kas ir un paliek vienots savā cilvēciskajā būtībā. Vēlāk konstitūcijas, tas ir, cilvēka radītie likumi pārstāja skatīt viņu kā vienotu un patstāvīgu būtni. Vienīgais šādas pozīcijas izskaidrojums ir varas instrumenta tieksme vienalga, vai tā būtu persona, parlaments, šķira vai partija, valdīt pār tautu. Acīmredzot tādēļ līdz ar varas nomaiņu parasti mainās arī konstitūcijas. Tas liecina par to, ka konstitūcijas ne tuvu nav dabīgais likums, bet ir varas instrumenta darbības voluntārs auglis, kas kalpo tās interesēm.
Cilvēka brīvību apdraud tas, ka sabiedrība ir zaudējusi savu īsto likumu un aizvietojusi to ar cilvēka radītu likumu, kas palīdz varas instrumentam pārvaldīt masas. Patiesībā valdības metode ir jāpielāgo sabiedrības Likumam, nevis otrādi.
No sacītā izriet, ka sabiedrības Likums nav jāsastāda vai jāizstrādā. Likuma nozīme sabiedrības dzīvē ir tāda, ka tikai tas var konstatēt, kas ir patiesība un kas ir meli, kas ir pareizi un kas nē, kā arī noteikt sabiedrības locekļu tiesības un pienākumus.
Brīvība tiek apdraudēta, ja sabiedrībai nav svēta likuma, kura pamatā ir negrozāmas normas. Tās nedrīkst mainīt vai labot pēc varas instrumenta vēlēšanās. Vēl jo vairāk varas instrumentam pašam ir jāievēro sabiedrības Likums. Taču patlaban visas pasaules tautas tiek pārvaldītas ar cilvēka radītiem likumiem, kas tiek gan mainīti, gan atcelti atkarībā no tā, kāds varas instruments nācis pie varas.
Tautas referendumi konstitūciju jautājumos ne vienmēr ir efektīvi, jo, ņemot par pamatu viennozīmīgu atbildi "jā" vai "nē", falsificē demokrātiju. Bez tam tautas tiek spiestas piedalīties referendumos ar cilvēku radītu likumu. Ja par konstitūcijas jautājumu ir noticis referendums, tas nenozīmē, ka konstitūcija ir kļuvusi par sabiedrības Likumu, bet vienīgi apliecina faktu, ka konstitūcija ir jautājums, par kuru noticis referendums. Ne vairāk.
Sabiedrības Likums ir mūžīgs mantojums, bet ne tikai pašlaik dzīvojošo īpašums. Tādēļ konstitūcijas izstrādāšana un tās apspriešana laikabiedru referendumā ir sava veida farss.
Likuma kodeksi, ko radījis cilvēks uz viņa paša radītās konstitūcijas pamata, paredz daudz soda mēru, ko tikpat kā nevienā gadījumā neparedz paražas, kas uzliek morālu, nevis materiālu sodu un tādējādi nepazemo cilvēka pašcieņu. Reliģija ietver sevī paražas. Lielākā daļa materiālo soda mēru reliģijā tiek atlikta līdz Soda dienai, bet lielākā daļa dzīves normu ir izteikta baušļu, ieteikumu, jautājumu un atbilžu veidā. Šāds likums visvairāk atbilst cilvēka cieņai. Reliģija paredz nekavējošu sodu vienīgi galējos gadījumos, kad tas ir nepieciešams sabiedrības aizstāvēšanai.