«Vai tik tu, pagāns tāds, neesi sūdzējies?» atcerējusies, ka vakar numuru bija uzkopusi diezgan lielā steigā, Betsija nodomāja, «ak tu, divkosīgais radījums, pret mani izturies, it kā nekas nebūtu bijis; labi, es tev parādīšu, ka protu atbildēt ar cieņu.»
Kad viņa bija atminējusies vēl dažus grēciņus, aizdomas kļuva par dzelžainu pārliecību.
«Tomēr viņš ir skaists un lēnīgs kā eņģelis; pirmoreiz varbūt vajadzēs viņam piedot.»
Un viņa nedabiski možā balsī, kurā, pēc viņas domām, vajadzēja izskanēt skumīgam pārmetumam, atbildēja, ka pulkstenis rāda pusastoņus, ka katrs ģērbjas, kad grib, bet ka kafiju viņa atnesīs tūlīt.
— Lieliski, — Aišers sacīja, — jūs, Betsij, esat nevis istabene, bet zelta gabals. Esmu ar jums ļoti apmierināts.
Betsija dzīrās izstāstīt Aišeram par pārvaldnieka rājienu un pajautāt, vai Aišers viņai nav piesaucis šo nelaimi, taču tā pēdējos vārdos viņai likās pavīdam viegls izsmiekls. Betsija parādīja mēli un apmierināta, ka atriebes aktu slēpj portjera, skābi novilka:
— Esmu briesmīgi priecīga, Aišera kungs, ka man ir bijusi tā laime izdarīt jums pa prātam, — un izgāja, stingri nolēmusi turpmāk turēt sirdi aiz atslēgas.
Viņa nokāpa lejā, kur pavārs baltā micē, tvaiku mākonī tīts, jau būrās pie plīts. Betsija, paņēmusi paplāti ar kafiju, iegriezās pie bufetnieka, kurš glāzītē, kas bija tik mazītiņa kā lauku pulkstenītes zieds, iepilināja šķidru ugunīgu samtu, un aizdrāzās pie pārvaldnieka. Viņa bija nolēmusi to pārmācīt ar apdullinošiem sitieniem durvīs, bet viņai par pārsteigumu pārvaldnieks atvēra tūdaļ, tiklīdz viņa pieklauvēja.
— Ahā! — viņš sacīja, uzmezdams paviršu skatienu galda piederumiem. — Kāpēc tik skābs ģīmis? Dodiet šurp. Es apskatīšu traukus pie loga. Uzgaidiet. — Viņš attālinājās, taisot ar pirkstiem virs kafijkannas
tādas kustības, it ka uz maizes bērtu sāli, un pēc mirkļa smaidīdams izgāja, atdodams paplāti istabenei. — Nu tad atcerieties: tīrīgums un kārtīgums ir sievietes labākā rota.
Lieki teikt, ka servīze, kas vienmēr bija bijusi spodra, tagad žilbinoši mirdzēja. Betsija, norūkusi: «Māciet savu sievu,» — devās prom un aiznesa kafiju uz simt trīsdesmit septīto.
Druds staipīdamies malkoja kafiju no baltas, ar zeltu greznotas tasītes. Viņa priekšā aiz pavērtajiem aizkariem agrīnā rīta kairajā dzidrumā un spirgtumā laistījās spožas gaismas pielijušais balkons.
«Šķiet, pietiekami ilgi esmu te uzturējies. Jau kaut kas man liek ieklausīties šajās sienās.»
Taču vieglie putekļi, ko bija sacēlusi slepenā rosība, nebija skāruši viņa elpu, un viņa prātojumi koncentrējās ap sensāciju. Kaut gan pilsētas avīzes šo lietu bija pilnīgi noklusējušas, viņš to vēl nezināja. Viņa iekšējais skatiens pabija visos pasaules nostūros. Viņš redzēja, kā aploksnēs, pa telegrāfa vadiem, pa sārtām mēlēm un pelēkām smadzenēm traucas valbacainas, šaudīgas vēstis — ēsma, kas rodas aiz nepacietības sevi ātrāk nodot citam vadam, citam prātam, citai aploksnei un mēlei, un kā cilvēkēdājam līdzīgi to kāri aprij Leģenda — jebkura atgadījuma miesīgas māsas — Sajukuma — caurumainajā apmetnī ietīstīta.
Pērkons nogranda tādā situācijā un tādos apstākļos, kādi nenovēršami kļūs par noliegšanas sākumu. Cirkam līdzīgas vietas nav pārāk autoritatīvas; jebkurš iespaids, ko radījusi maksas izrāde, attālinoties no tā laikā un telpā, tiek uzskatīts par mākslotu; tā liktenis mūžam ir smaids un joki. Pastāv un vienmēr pastāvēs iluzoras, neikdienišķas parādības; valodas par tām uzklausa un pārrunā, bet, ja šīs parādības
neatkārtojas, tām tic ne vairāk kā goda vārdam, kas jau vienreiz ir lauzts. Notikums cirkā, izkropļots nokrāsā un formā, izdzisīs kā neskaidra atbalss, ko visdažādākie spriedumi saplosa sastāvdaļās, no kurām pati galvenā — cilvēks bez spārniem debesīs — kļūs par mirkļa pasaciņu, ko upurēs vaļas brīžu tērzēšanai par cilvēka iedabai ireāliem brīnumiem. Un varbūt tikai kāds atpalicis sapņu, mākoņu un putnu mīļotājs, šķirstot paviegla žurnāla lappuses, ar vāri sapņainām trīsām nogrims domās, aizvērs grāmatu un izklaidīgi palūkosies visapkārt.
«Bet ja nu …» Druds mazliet pacēla galvu, kura bija kļuvusi smaga, pavilka spilvenu augstāk, «ja nu es izlemšu dzīvot atklāti, zinātne sāks raustīties krampjos. Es jau dzirdu daudzus tūkstošus referātu, kas nolasīti milzīgo auditoriju karstajā pirtī. Tur pacentīsies iestāstīt veiklo domu, ka apskatāmā parādība būtībā saskan ar visvisādiem likumiem, ka tā ir neparedzēts tādu spēku akords, kas pieejami pētījumiem. Bet kabineta klusumā, vīrišķīgi apkrāvies grāmatu kaudzēm, kāds apjucis sirms cilvēks, kas dzīvi nodzīvojis ar lepni paceltu galvu, baudīdams slavu un cieņu, sāks meklēt grāmatu lappusēs līkloču taku, pa kuru varētu ielīst iekšā tam, kas aprijis viņa sviedriem piesūkušos «akorda» sistēmu, kamēr, līdzīgi dīkam asprātim, kurš pierādīja, ka Bonaparta nekad nav bijis, ar vārdiem: «Ikss. Ārpus zinātnes. Ilūzija,» atmetīs visam ar roku.
Un iztēlē viņa priekšā ļoti skaidri lokveidā nostājās sirmbārdaini vīrieši mantijās un parūkās un, satvēruši cits citu aiz mēles, centās izkliegt kaut ko kategorisku. Tad Druds saprata, ka laižas miegā un .iet bojā, bet šis ievainotās apziņas skumīgais mirklis tūdaļ nogrima nespēkā; ar piepūli viņš pavēra plakstus un, pakļaudamies liktenīgajam slinkumam, atkal tos aizvēra. Zilgajā tumsā sāka peldēt staraini plankumi; tie apdzisa, un gulošā seja kļuva bālāka.