Tam visam bija tādas sekas, ka pie ieejas viesnīcā, no kuras četri sanitāri uz nestuvēm iznesa audeklā ietītu nekustīgu ķermeni, bija sapulcējies neliels bars dīkdieņu. Seja tāpat palika aizsegta. Pārvaldnieks, būdams te klāt un atbildēdams uz līdzjūtīgiem jautājumiem, sacīja, ka aizved pēkšņi un smagi sasirgušu slimnieku; nelaimīgais esot bezsamaņā.
— Varbūt vienkārša nervu lēkme, — viņš stāstīja. — Es gan neesmu ārsts.
Pa to laiku slimnieku apguldīja karietē, kalpotāji iekārtojās iekšpusē, bet pie kučiera uz bukas apsēdās pelēks, bāls cilvēks ar brillēm uz acīm. Viņš kaut ko pačukstēja kučierim. Tas, palaizdams pilnos rikšos, sāka steidzināt zirgus, un kariete, nogriezušies ap stūri, aizslīdēja uz cietumu.
IX
kopumā saviļņo un aplaimo. Taču vēl neatvairāmāk iedarbojas pilnības iemiesojums, ja tas apveltīts ar sava spēka apziņu. Tikai attālinoties var ar to spēkoties, un arī tad daļa uzvaras — domīgs smaids — ir tam nodrošināta.
Tāpēc, ievērodama visus mērķa sasniegšanas līdzekļus, meitene skaistule bija ģērbusies kā izbraukumam — zaigojošā, stipri atklātā tērpā, kas atgādināja vasarīgu ziedu. No mežģīnēm iznira viņas maigie, baltie pleci; atsegtās rokas pauda grāciju un apveidu skaidrību; sejiņa smaidīja. Viņas smalkajos uzaču lokos jaudās kaut kāda piemīlīga vaļība vai drīzāk — līniju nervozitāte, kas skatienam piešķīra savdabīgu kaprīzas atklātības izteiksmi, it kā tas vienmēr un visiem teiktu: «Ko lai dara, ja esmu tik neciešami, nepiedodami daiļa? Samierinieties ar to, iegaumējiet un piedodiet.»
— Bērniņ, — ministrs sacīja, apsēdinādams viņu, — man, vecam vīram un jūsu miesīgam tēvocim, jāatzīstas, ka par tiesībām raudzīties uz jums kaut vai ar Halla acīm labprāt un ar riebumu atdotu liktenim atpakaļ savu varas zīmi — mundieri. Žēl, ka tādu acu man nav. >
— Arī es neticu aklajiem, tāpēc sākšu runāt par jūsu nemaldīgo, nesatricināmo mīlestību uz grāmatām. Vai jūs neesat kļuvis neuzticīgs tai?
Dagovets, kā vienmēr, kad skāra šo jautājumu, atdzīvojās.
— Jā, jā, — viņš sacīja, — man tagad rūp tūkstoš septiņi simti četrdesmit astotā gada «Epitāfijas», kas izdotas Madridē ar iniciāļiem G. J.; divi eksemplāri pārdoti Verfestam un Grosmanam, esmu novēlojis, kaut gan attiecībā uz vienu eksemplāru cerība vēl ir: Verfests neatsakās no pārrunām. Tomēr, — viņš paskatījās uz grāmatu, kura bija līdzi Rūnai, — vai tik jūs neesat labā feja un vai tik Verfesta dārgums nav pie tevis?
Ministrs pārgāja uz tu tais gadījumos, kad gribēja likt saprast, ka viņam brīva laika ir diezgan.
— Atzīstos, šīs pārdabiskās čerības manī pamodināja tavs svinīgais iekšējais starojums un mīklainie vārdi par prieku. Tomēr reizēm ir žēl, ka brīnumi eksistē tikai iztēlē.
— Nē, tās nav «Epitāfijas», — Rūna uzmeta acis savai grāmatai. — Sakiet, ko gribat, bet tas, ko mēs ar jums redzējām cirkā, ir brīnums. Es to neizprotu.
Pirms atbildēt, ministrs brīdi klusēja, apsvērdams vārdus, ar kādiem varētu uzsvērt savu nevēlēšanos runāt par dīvaino gadījumu un Rūnas savādo izlēcienu.
— Es nesaprotu — kas tur jāsaprot? Starp citu, tu, šķiet, biji izbijusies vairāk par visiem. Atklāti sakot, es nožēloju, ka biju «Solejā». Man ir neērti atcerēties scēnas, kuru liecinieks es biju. Attiecībā uz pašu faktu vai, kā tu izteicies, — «brīnumu», sacīšu: cirka brīnumdaru veiklie paņēmieni nevilina mani iztirzāt to būtību, turklāt manā vecumā tas ir bīstami. Es, ko var zināt, dodoties pie miera, iemetīšu acis Šehere- zādē. Seno grāmatu apburošais svaigums reibina līdzīgi vīnam. Bet kas tad tas? Tu esi mazliet novājējusi, mana mīļā?
Viņa atcerējās, ko bija pārdzīvojusi šajās divās dienās, nevaldāmi vēlēdamās atrast cilvēku, kurš zem cirka kupola bija aizsācis dziesmu. Dzērienā, ar ko viņa centās remdēt ilgstošās slāpes, šis vecais vīrs, viņas tēvocis, bija iebēris indi. Tāpēc Dagoveta divkosība viesa viņā sašutumu; apslēpdama dusmas ar izklaidīgu smaidu, Rūna sacīja:
— Esmu novājējusi, bet tā cēlonis esat jūs. Es būtu novājējusi vēl vairāk, ja manās rokās nebūtu šīs grāmatas.
Ministrs izbrīnā sarauca uzacis.
— Kur ir mīklu atminējums? Paskaidro. Es jau kļūstu pa pusei nopietns, jo tu manī modini bažas.
Meitene jokodamās uzlika vēdekli viņam uz rokas.
— Raugieties man acīs, tēvoci. Raugieties uzmanīgi, līdz ievērosit, ka man nav vēlēšanās muļķoties, ka esmu neparastā noskaņojumā. — Patiešām, viņas skatiens saspringti iespulgojās, bet puspavērtā mute, ko bija skārusi smieklu rotaļa, ietrīsējās rāmā un valdzinošā izteiksmē. — Vai es runāju pārliecinoši? Vai jūs .redzat, ka man ir labi? Tādā gadījumā papūlieties pārbaudīt, vai esat spējīgs izturēt triecienu, satricinājumu, pērkona spērienu? Tieši — pērkona spērienu, nezaudējot miegu un apetīti?
Viņas vārdos, viņas balss skanīgajā, nevienmērīgajā plūdumā jaudās apdullinoša noslēpuma triumfs. Ministrs, nebilstot ne vārda, skatījās viņā, ar netīšu smaidu sekodams visai Rūnas brīnumdaiļās sejas smalko līniju rotaļai un nojauzdams, ka šis uzbrukums slēpj kaut ko svarīgu. Beidzot arī uz viņu pārgāja Rūnas saviļņojums; apvaldīdams nemieru, viņš tēvišķi noliecās pie meitenes.
— Ak mans dievs, kas tad ir? Ļauj atjēgties! Es vienmēr pietiekami labi valdu pār sevi.
— Tādā gadījumā, — meitene ar cieņu sacīja, — kādas ir jūsu domas par Verfesta pirkumu? Vai ir kāda cerība, ka «Epitāfijas» iemirdzēsies jūsu kolekcijā?