— Pietiek, — ministrs sacīja, — tavs saviļņojums ir patiess, bet vārdi tevis cienīgi. Atļauju es dodu, tikai ar diviem noteikumiem: par mūsu sarunu jācieš klusu, un laiks nedrīkst pārsniegt pusstundu; ja nav iebildumu, es nekavējoties uzrakstīšu pavēli, kuru tu aizvedīsi.
— Mans dievs! — viņa teica smiedamās, uztrūkdamās stāvus un tēvoci apkampdama. — Vai tad es drīkstu diktēt noteikumus? Piekritu visam. Rakstiet drīzāk. Ir jau vēla nakts. Es braukšu bez kavēšanās.
Ministrs uzrakstīja garu, plašu un sīku pavēli, aizzīmogoja, atdeva Rūnai, un viņa, nezaudējot laiku, kā pa miglu aizbrauca uz cietumu.
XI
Nākamās dienas vakarā Rūna apmeklēja ministru — savas mātes brāli. Bija jau vienpadsmit, bet Dagovets viņu pieņēma. Viņš tikai izteica izbrīnu par to, ka viņa mīlule, gribēdama mazināt viņa prieku, it kā tīšām izvēlējusies tik vēlu stundu.
Viņa sacīja:
— Nē, jūsu prieku, tēvoci, varbūt palielinās tas, ko es atvedu. — Un viņa sāka smieties, bet no smiekliem sāka smaidīt viss viņas skaistums, kas līdzinājās atklāsmei.
Daiļums rotā arī tā vērotājus; visas tā nianses un nokrāsas izraisa jūtas, kas ir tām līdzīgas, bet viss
To nakti, kad Druds saviļņoja ļaužu dvēseļu slepenos ūdeņus, Rūna pavadīja pavisam bez miega. Uz rīta pusi viņa jau neatminējās, ko bija darījusi līdz tam, kad, rītausmas apskaidrota, pilsēta atjaunoja kustību. Meitenei šķita, ka viņa klaiņājusi pa ausmas apmirdzētām, tukšām zālēm bez mērķa, bez pārdomām, tai stāvoklī, kad domas rodas pašas no sevis, bez piepūles un aprēķina, atspulgodamas grandioza iespaida radītu ugunsgrēku līdzīgi no stāvas kraujas mestam akmenim, kurš, nogrūzdams un aizraudams sev līdzi citus, kā lavīna gāžas lejup un jau ir svešs rokas kustībai, kas šo akmeni metusi. Rūnas sirdī atausa mērķis, kas vienā naktī parādīja visus viņas līdz šim apslēptos spēkus, kuri pārsteidza viņu pašu un viegli iekustināja tādus smagumus, par kādiem viņa pat nebija dzirdējusi. Tā bieži vien aiz nezināšanas cilvēks ilgi stāv, uzgriezis muguru klusi ilgotajam: no malas liekas, ka viņš snauduļo vai izklaidē sevi ar maznozīmīgiem vērojumiem, bet, spēji pagriezis galvu un ietrīsēdamies, ar sajūsmas saucienu viņš sveic ilgotā brīnumaino tuvumu, bet pēc tam, visu uzbudinājumu sakoncentrējis sevī, brāzmaini sagrābj laupījumu. Viņa jau dzīvoja nepārvaramas vīzijas varā, kas sajauca visas likteņa kārtis.
Piebraucot pie cietuma, Rūna ar izbrīnu atminējās, ko ir paveikusi šais divdesmit četrās stundās. Viņa nejutās nogurusi; kaut arī zirgi joņoja ātri, viņai nemitīgi gribējās mazliet pacelties un padoties uz priekšu; meitenei šķita, ka tas pasteidzinās skrējienu. Viņa sasniedza mērķi piecpadsmit minūtēs.
«Nu lūk, — cietums!» Te pa tukšo laukumu klimta suņu ēnas; tornīšu vidū iespiesto melno vārtu laternas apspīdēja aizrestoto lodziņu, kurā parādījās ūsas un lakots cepures nags. Ilgi žvadzēja atslēga; tās neparastā, dobjā dunoņa lika domāt, ka šie ar collu biezu dzelzi apsistie vārti atdarās tūkstoš gados reizi. Ieiedama viņa jutās kā Rolands, kas pāršķeļ klinti. Sargs, atmetis apmetņa vaska drānas kapuci, veda viņu pāri milzīgam pagalmam; priekšā nespodri mirdzēja ar mirgojošiem ugunskuriem nosētam kalnam līdzīgas ēkas septiņu stāvu logi.
Komandanta māja, piespiedusies cieši klāt cietumam, atradās dārza vidū. Tās logi vēl omulīgi spulgoja, pāri aizkariem slīdēja ēnas. Rūnu saņēma istabene; acīmredzot tādas nepieredzēti vēlas ierašanās pārsteigta, viņa, atvērusi pieņemamās istabas durvis, gandrīz sviešus pasvieda apmeklētājai krēslu un ar vēstuli strauji aizsteidzās uz attālākajām istabām, no kurām atskanēja miermīlīgas rosības, smieklu un izsaucienu pilns, viegls troksnis. Tur ģimenes vidū atpūtās komandants.
Viņš iznāca tūdaļ, tiklīdz bija beidzis lasīt vēstuli. Rūna ārkārtīgā dvēseles sasprindzinājuma gaišredzībā apjauta, ka runā ar mehānismu, kas darbojas stingri pēc priekšrakstiem, bet ar lielu mehānismu, kura zobratu starpās var ievadīt rokas siltumu, nebaidoties tikt ievainotam. Komandants bija smagnējs, stalts, ar iesirmiem matiem virs stāvās pieres; no viņa pelēkajām acīm pasaulē vērās kareivis un bērns.
Rūnu ieraudzījis, viņš apslāpēja ziņkāres izraisīto satraukumu ar ieņemamajam amatam piedienīgām jūtām. It kā starp citu, samulsis, viņš ar varenu plaukstu ievirzīja ūsas mutē, izlaida tās ārā, nokrekšķējās un mierīgā, sulīgā balsī teica:
— Esmu saņēmis pavēli. Saskaņā ar to man nekavējoties jāpavada jūs uz piecdesmit trešo kameru. Tikšanās, kā jums, jādomā, ministra kungs ir darījis zināmu, jāīsteno manā klātbūtnē.
— To es nezināju. — Rūna satriekta apsēdās, piepeši sajuzdama tādu neatlaidīga izmisuma uzplūdu, ka acumirklī uztrūkās, cenzdamās sakārtot domas un atgūt drosmi. — Lūdzu atļaujiet man kamerā ieiet vienai.
— Bet es nevaru, — komandants sacīja, savu kustību vienkāršajā shēmā nepatīkami iztraucēts. — Es nevaru, — viņš stingri atkārtoja.
Meitene nobālēdama klusi pasmaidīja.
— Tad esmu spiesta pastāstīt jums visu sīkāk. Jūsu klātbūtne izkropļos manu sarunu ar Aišeru; zudīs visa apmeklējuma jēga. Viņš un es — mēs pazīstam viens otru. Jūs sapratāt?
Šādi runājot, Rūna gribēja tikai izraisīt neskaidru domu par viņas personiskajām ciešanām. Taču dīvainā kārtā šīs tirādes jēga komandanta vienpusīgi iestādītajā prātā sakrita ar ministra vēlēšanos.