— Jā, es sapratu. — Nevēlēdamies gari un plaši par to runāt, jo baidījās pārkāpt oficiālās robežas, viņš tomēr atkal ieskatījās vēstulē un sacīja: — Jūs domājat, ka tādā veidā … — un, brīdi klusējis, piebilda: — Paskaidrojiet, jo es lāga nesapratu.
Taču ar to Rūnai pietika. No divdomības dziļās ēnas viņas prātā uzzibsnīja nepārprotams minējums. Viņa pietvīka kā magone, kas starp citu komandantā
pastiprināja godbijīgi un dziji slēpto nicinājumu pret meiteni; viņai turpretī tas sagādāja sāpes un prieku. Acis nodūrusi, viņa turpināja:
— Tā būs labāk.
Komandants, pārdomās nogrimis, skatījās Rūnā, apzinādamies, ka viņai ir taisnība; taču attiecībā uz meitenes skopajiem paskaidrojumiem viņš savā dvēseles naivumā palika pilnīgā pārliecībā, ka, neturēdama viņu par stulbeni, viešņa ļauj sevi saprast no pusvārdiem. Kamēr viņš prātoja, Rūna atkārtoja lūgumu un, ievērojusi, kādā apmulsumā komandants paraustīja plecus, piebilda:
— Viss paliks starp mums. Tas ir izņēmuma gadījums; un ne lielāku izņēmumu pieļausiet jūs.
Kaut gan ministra vēstule novērsa jebkuras aizdomas, komandants vēl svārstījās, viņu atturēja formāla lojalitāte attiecībā uz vēstules vārdiem «jūsu klātbūtnē». Viņu personiski nomāca tāds pienākums, un viņš nodomāja, ka labi būtu izkļūt no uzspiestās situācijas, jo vairāk tāpēc, ka acīmredzot nebija nekāda riska. Tomēr ne jau šie apsvērumi deva ierosmi viņa dvēselei. Kaut kas tāds, kas atrodas starp mūsu rīcību un nolūkiem, līdzīgi rokai, kura atvaira sitienu, izšķiroši ietekmēja viņa gribu. Šī nepatvaļīgā dvēseles kustība tiek dēvēta dažādi: «kaut kas pamudināja», „ «acumirkļa noskaņā», «pats nezinu, kāpēc tā notika» — lūk, izteicieni, ar kādiem mēs attēlojam vareno padomdevēju, kas mūsu savstarpējās attiecībās darbojas ar netveramiem līdzekļiem, jo iedarbīgākiem tad, kad tie vērsti pret visiem prāta un jūtu apsvērumiem, lai gan šoreiz tā nebija.
Viņš vēl un vēl apdomājās un beidzot, pieņēmis lēmumu, vairs nesvārstījās:
— Ja jūs apsolīsiet… — viņš sacīja. — Atvainojiet mani, bet kā atbildīgai personai man ir pienākums tā runāt, — ja jūs apsolīsiet nekādā ziņā ļaunprātīgi neizmantot manu uzticēšanos, es jūs atstāšu kamerā uz vēstulē norādīto laiku.
Kādu minūti, ne mazāk, viņā skatījās komandantā tieši un noteikti, un šī smagā pauze piešķīra viņas vārdiem lielu svaru, lielu morālās cīņas nozīmību, ko komandants uztvēra kā izbrīnu. Viņa nenolaida acis, viņas burvīgā seja nepārvērtās, kad komandants izdzirda skanīgu un lepnu balsi:
— To es- apsolu. — Rūna pati neapzinājās, cik dārgi viņai maksāja šie vārdi, tikai šķita, ka viņā pašā it kā sprādziens sagrāva stalto skaidrības ēku, bet pāri dūmiem un dubļiem pazibēja šķīstās upurliesmas.
— Tādā gadījumā, — pēc īsa klusēšanas brīža komandants teica, — lūdzu, sekojiet man.
Viņš uzlika naģeni un devās ārā pa durvīm, kas bija pretējas tām, pa kurām bija ienākusi Rūna. Viņi nokļuva spilgti apgaismotā gaitenī; tas bija taisns, garš kā iela, vēss un skanīgs. Tā galā bija restotas dzelzs durvis; sargs, acis vērīgi pazibinājis, pagrieza atslēgu; milzīgās ēkas dzīlēs kā draudīga atbalss nodārdēja metāliska skaņa. Aiz šīm durvīm cauri visiem septiņiem stāviem stiepās šaura kāpņu šahta; katrā stāvā visapkārt sniedzās margu metāla norobežoti paneļi. Vienādā attālumā citu no cita tos savienoja tērauda vītņu kāpnes, kas nodrošināja kustību starp stāviem. Viennīcu durvju rindas stiepās gar katru galeriju; viss kopumā atgādināja saltas elektriskās gaismas apmirdzētas gigantiskas medus kāres. Pa paneļiem klusiem soļiem šurp turp staigāja vai, stāvēdami uz savienotājtiltiņiem, lejup skatījās sargi. Stikla griestos, galvu reibinošā augstumā zaigoja lokspul- dzes; daudzas mazākas spuldzes dzirkstīja pie sienām starp durvīm.
Rūna iepriekš nekad nebija bijusi cietumā; cietums jau nomāca viņu. Viss pārsteidza, viss lika ciest klusu un gremdēties grūtsirdībā; šī spodrība un noteiktība nesaudzīgi salauza visas domas, izņemot vienu: «cietums». Asfaltētie, spoži nospodrinātie paneļi laistījās kā lāmas; margu varš, baltās un pelēkās sienas bija nevainojami noberztas un nomazgātas: izmisuma greznība, kas domāta ilgiem gadiem. Rūna dzīvi stādījās priekšā, ka viņa no šejienes vairs neizkļūs; galvā sakāpa asinis, bet kājās salija smagums.
— Tas nav visai tuvu, — komandants sacīja, — vēl tikpat daudz jākāpj uz leju, — un viņš sasniedza stūri; skatam atklājās galerija, līdzīga noietajai. Tās vidū tērauda trapa stāvā spirāle veda uz apakšējo stāvu. Te viņi gāja zem pagrabstāva velvētajiem griestiem un nokļuva pašā ēkas galā, kur aiz arkas, gaiteņa šķērsejā atradās tā saucamās slepenās kameras. Pie vienas no tām komandants spēji apstājās. Viņu ieraudzījis, no ķeblīša piecēlās bruņots sargs; viņš militāri sveicināja un ziņoja.
— Atveriet piecdesmit trešo, — komandants sacīja.
Pārmērīgi rosīgi, kas liecināja par ārkārtēju, bet
mēmu pārsteigumu, sargs iekustināja atslēgu un slēdzamo. Pēc tam viņš atbīdīja smagās durvis.
— Laipni lūdzam, — komandants vērsās pie Rūnas, palaizdams viņu pa priekšu; abi iegāja, un durvis cieši aizvērās.
Rūna redzēja, taču apzinīgi neuztvēra kameras iekārtojumu, tikai vēlāk to atcerējās. Uz gultas, galvu nokāris, sēdēja cilvēks. Viņa kājas un rokas bija iekaltas važās; dzelzs jostu, kas saslēdzās viņam ap vidu, stipra tērauda ķēde savienoja ar gredzenu sienā.