— Tad tā esat jūs, — viņš nešauboties sacīja, — jūs — un neviens cits toreiz uzsaucāt man. Es nesaklausīju vārdus. Rūna Beguema — sieviete, kas ar tādu drosmi nes atbrīvošanu, var prasīt visu, pat dzīvību. Lai gan ir kaut kas vēl svarīgāks. Taču laiks steidzas. Mēs tiksimies. Es rītā nozudīšu, bet vakarā būšu pie jums; šīs važas, kas mani padara līdzīgu sunim vai trakojošam vājprātīgajam, — ir vienīgais traucēklis, bet jūs to novācāt. Ak! Mani apsargā. Šeit, pie durvīm, vienmēr ir īpaši norīkots sargs, kuram pavēlēts nogalināt, ja radīsies nepieciešamība. Bet ko jūs esat sadomājusi? Tā nu ir taisnība — vajag tikai man gribēt — bet to ceļu es zinu — un cilvēce bez nevienas nopūtas nokratīs no saviem pleciem pagātni un kopīgi dosies uz Ziedošo Staru zemi.
— Visu paveikusi, izdarījusi visu, ko vajag, es aizeju, bet neatstāju jūs. Ejiet projām! Palieciet sveiks!
— Lai dievs jūs svētī, — Druds sacīja, — tas nav aiz pateicības, tas nāk no sirds.
Viņš pasmaidīja, kā smaida ar visu būtni, ja smaids ir piepildījis cilvēku līdz malām. Nevarēdams pasniegt, vienu roku, viņš pastiepa abas ■— ar roku dzelžiem saistītas un šķirtas; arī Rūna pastiepa viņam pretī abas rokas. Viņš paspieda tās, maigi pakratīja, un meitene atvirzījās nost.
Tūdaļ pat, it kā viņi būtu uzminējuši nolikto laiku, — durvis iečīkstējās un atvērās; likdams pulksteni kabatā, uz sliekšņa nostājās komandants.
— Laiks pagājis, es jūs pavadīšu.
Rūna pameta ar galvu, izgāja ārā un pa to pašu ceļu atgriezās pie savas ekipāžas.
Kad ilgi raugies krāsns spožajā speltē, bet pēc tam skatienu pievērs tumsai — tā glabā ogļu zvīļuma un liegā mirdzuma atspulgu. Braukdama projām, ēku un ielu vidū Rūna nepārstāja redzēt cietumu.
XII
Kurš guļošā mājā ir nomodā, to miegs ieskaujot apklāj un nomāc. Šis svešais miegs ir līdzīgs straumei, kurā cilvēks stāv, pretodamies ūdens spēkam. Straume grūž, šūpo, vilina un aizrauj; pasper soli, un tu jau esi nedaudz aiznests sāņus. «Viņi guļ,» nomodā esošais domā. «Visi guļ,» viņš'žāvādamies saka, un šī laiskā, skaudīgā doma, kas neskaitāmas reizes atkārtojas kā priekšstats par omulīgo gultu, palielina stingumu. Locekļi smagi un jutīgi; kustības izklaidīgas; nogurusi apziņa nesakarīgi un žilbinoši klaiņā — kur pagadās un kā pagadās: te gar pazoles čīkstoņu, te gar asiņu šalkoņu deniņos, te aizsāk sarunu par mūžību vai cēloņu cēloni. Galva turas uz kakla — par to liecina galvas smagums, bet acis pielijušas ar līmi; gribas aizsnausties, pāriet tajā interesantajā un mazizpētītajā stāvoklī, kad sapnis un tiešamība pamirst savstarpējas pretošanās saldmē.
Klaudziens, kas sašķeļ drumslās šādu stāvokli, prātam nepasaka neko, tikai — dzirdei; ja tas atkārtojas — snauda jau kļūst caurredzamāka; neskaidrā, vaicājošā omā cilvēks noskaņo uzmanību un gaida jaunu klaudzienu. Kad viņš to atkal dzird — šaubu nav; šis klaudziens — vai nu tur vai citur — ir kāds beznosacījuma akts, kas prasa atbildes reakciju. Tad nodrebēdams un nožāvādamies cilvēks atgriežas tiešamībā.
Klaudziens, kuram uz taburetes piesēdušais sargs atbildēja ar dziļu nopūtu, atskanēja no īpaši apsargājamās kameras. Sargs saslējās, sakārtoja siksnu, kurā karājās revolveris, un piecēlās. «Varbūt vairāk neklaudzinās,» varēja samanīt viņa miegainajā sejā. Taču nez no kurienes atkal atskanēja viegls un mierīgs klaudziens, ko atkārtoja atbalss; likās, klaudzieni skan no visiem gaiteņa punktiem. Un šiem klaudzieniem bija intīma nokrāsa — tajos pavīdēja kaut kāds rokas mājienam līdzīgs, nomierinošs aicinājums.
Sargs staipīdamies piegāja pie durvīm.
— Vai jūs tur klaudzināt? Ko vajaga? — viņš bargi noprasīja.
Taču atbildi no kameras nesaņēma uzreiz; šķita, cietumnieks caur dzelzi un koku, kavēdamies aizsākt valodas, raugās uz sargu kā parastā sarunā.
— Sarg! — beidzot atskanēja, un sargam parēgo- jās smaida atēna. — Vai tu neguli? Atver durvju lodziņu. Tāpat kā tu, arī es esmu nomodā; tev ir garlaicīgi; garlaicīgi ir arī man; bet sarunājoties laiks
mums aizritēs ātrāk. Tas ir iestrēdzis šajās sienās. Ļausim tam plūst caur dvēseli un caur balsi un pa-" skubināsim to ar jautru stāstu. Man ir ko pastāstīt. Nu atver tak; ieraudzīsi kaut ko patīkamu!
Sargs apstulbis kādu brīdi dusmīgi tvarstīja gaisu, cerēdams atklāt sulīgu un bargu vārdu uguni, tomēr nepārkāpa parastās frazeoloģijas ietvarus, kaut arī pacēla balsi:
— Nerunāt! Kāpēc ar niekiem traucējat? Jūs kuļat tukšus salmus. Ar jums runāt aizliegts. Neklaudziniet vairs, citādi ziņošu vecākajam dežurantam.
Viņš apklusa un saausījās. Aiz durvīm sāka skaļi smieties cietumnieks, — šķita, viņš smejas ne par pieaugušā, bet par bērna valodu.
— Nu, kas tad vēl? — sargs pajautāja.
— Tu, brālīt, daudz zaudē, — cietumnieks sacīja. — Es maksāju zeltā. Vai tev patīk zelts? Dzi, te tas ir, paklausies.
Un kamerā iešķindējās, it kā uz monētu kaudzes birtu monētas.
— Atver lodziņu; par katru minūti, ko tu sarunāsies ar mani, es atlikšu priekš tevis zelta gabalu. Negribi? Nu, kā gribi. Bet šajā naktī tu vari kļūt bagāts.
Šķindoņa apklusa, un drīz vien atkal bija dzirdama neskaidra, samtaina žvadzēšana; sargs pamira. Pavērojot viņa seju no malas, katram liktos, ka, lēni ievilkdams degunā gaisu, viņš osta kādu patīkamu smaržu, kas plūst nez no kurienes. Asinis iesitās viņam galvā. Nesaprazdams, brīnīdamies un skaizdamies, viņš brīdinoši paklaudzināja ar atslēgu pa durvīm un uzkliedza:
— Ei, sargieties! Pēdējoreiz saku jums! Ja esat noslēpis naudu — paziņojiet un nododiet; kamerā naudu turēt nedrīkst.
Bet viņa balss skanēja tik nevarīgi kā vienmuļa lasīšana; sirds saldi iesmeldzās; dīvainu domu spiets līdzīgi maskām, kas ielauzušās saspringti smaidošā pūlī, savandīja noskaņojumu. Tajā sargs sāka snauduļot, un ziņkāru balsu koris, sagrozīdams galvu, kvēli čukstēja: «Skaties, klausies, iepazīsti! Skaties, klausies, iepazīsti!» Tik tikko elpodams, viņš šaubīdamies, apmulsis un uztraucies kādu brīdi uz pirkstgaliem pie durvīm pamīņājās.