Atkal atskanēja tā pati mierīgā cietumnieka balss, kas maigi pakļāva sev acis plaši atdarījušo dvēseli:
— Tu saki, nauda jānodod priekšniecībai? Bet ko lai dara ar pilnu zelta maisu? Un šis zelts — nav tāds; nav gluži tāds, ar kādu tu maksā bodniekam. Par to var pirkt visu un visur. Rau, esmu šeit; ieslodzīts un pieķēdēts kā vislielākais ļaundaris; esmu ieslodzīts, bet mans zelts caur sienām iesūc šīs brīnišķās un retās lietas. Ielūkojies manā kamerā! Tagad to jau grūti pazīt; uz grīdas paklāji, plāna vidū milzīgs galds; uz tā — karafes, pudeles, krūzes, sudraba kausi un apzeltītas glāzes; katru glāzi kā sap- ņojums klāj smalks ziedu raksts. Tās atvestas no Venēcijas; tajās sārtais vīns ar zelta puķēm skaujas. Uz galdsegas sudraba grozos apaļīga kā nogulēts vaigs guļ maize; ķirši un vīnogas, oranžie apelsīni un plūmes ar sarmai līdzīgu zilpelēku apsūbējumu. Te ir arī zeltainas eļļas krāsas pielijuši sieri, spāņu cigāri; šķiņķis, kurš griezumā atgādina zemeņu sulas skartu sniegu; ceptas vistas un ar šokolādi pārlieta torte — īsta saldumu mežģīne, — bet viss sajaukts, viss izmētāts. Jau veselu nakti turpinās dzīres, un te es neesmu viens. Mans zelts caur sienām iesūcis un nosēdinājis šeit meitenes skaistules; paklausies, kā
strinkšķ viņu ģitāras; klau, viena skanīgi smejas! Viņai ir jautri — jā, viņa pamirkšķināja man ar aci!
Kā no tālienes klusi notrinkšķēja stiga, un sargs nodrebēja. Viņš vairs nemanīja, ka stāv, karsti un smagi elpodams, ar visu sirdi atrazdamies jau aiz durvīm, no kurienes atskanēja starp neredzamo instrumentu brīnišķīgām melodijām izkaisīti smiekli.
— Svētā dievmāte, palīdzi! — zaldāts drebošām lūpām čukstēja. — Es esmu apburts; tātad gals klāt!
Tomēr dievbijīgās domas neviesa viņā ne rūpestus, ne izbailes; kā svešas tās uzradās un pazuda.
— Atver taču, atver! — bija dzirdama sievietes balss, kuras skaņas vien jau iztēlē uzbūra tās būtnes daili un grāciju, kas runāja tik maigi un skanīgi.
Sargs aizmirsies pastiepa roku, atrāva vaļā aizšaujamo un, atvēris durvju melno lodziņu, ieskatījās iekšā. Līksma, daudzkrāsaina dūmaka apņēma viņu; tur zaigoja ziedi un valdzinošas sejiņas, bet kaut kas līdzīgi šķidrautam vai miglai traucēja skaidri saredzēt kameru. Pauzdamas mīlu, ilgas un dvēseles dziesmu, no jauna skaidri atsaucās stīgas, — iespiedās sirdī un saistīja to.
— Pagaidi, es tūdaļ, — sargs sacīja, ar drebošu roku slēgdams vaļā durvis; tomēr ne jau viņš to teica, bet tas, kuru viņā bija samalis miltos dzīves rats, — augšāmcēlies mironis — jautrās Dabas Gigantiskais Bērns.
— Bet ko jūs darāt? — sargs, iedams iekšā, purpināja. — Tā nedrīkst, lai notiek, pasēdēšu tepat; tomēr pārstājiet ālēties.
Tad viņš aplaida skatienu apkārt, un viņa kamiešiem pēkšņi smagi uzgūlās pelēcīgais cietuma tukšums; līdzīgi vējam, kas dūmus sarausta skrandās un, izgaistot tik tikko jaušamajiem un dīvainajiem to
apveidiem, atsedz jumtu ierasto perspektīvu, sargs pēkšņi ieraudzīja tukšo lāviņu ar norautu ķēdes gabalu virs tās un rītausmas atblāzmu dzelzs restēs: nebija nevienas dzīvas dvēseles; viņš bija viens.
Pāri sarga galvai ieniris atvērtajās durvīs, Druds slīdēja zem gigantiskā gaiteņa griestiem un, līkločus apliecot stūrus, aiztraucoties garām vairākām vītņu kāpnēm, nokļuva galvenā cietuma korpusa kāpņu šahtā. Viņam nebija plāna; viņš drāzās, sekojot tukšumam, kurš pašķīrās priekšā. Te viņš paskatījās augšup un ieraudzīja izeju. Izeja ir augšā, vienīgā, tiešā izeja Drudam. Viņš uzlidoja ar spēku, kas kustības gaisā padarīja līdzīgas tumšai svītrai, kādu rada straujš nūjas vēziens. Trešā stāva sargs pie- tupās; piektajā stāvā cits sargs atsprāga sāņus un piespiedās pie sienas; asinis viņam atplūda no sejas un iesitās kājās. Kliegt viņi sāka vēlāk. Gandrīz vienlaikus ar sargu drudžainajām kustībām Druds, galvu rokām aizsedzis, izsita pils stikla velvi, un tās apgaismotais jumts arvien straujāk sāka slīdēt lejup, izdziestot un kļūstot šaurāks, jo augstāk viņš cēlās. Stikla šķembas, spurgdamas mirdzošajā šahtas dzelmē, lejā šķindēdamas sašķīda; bet, pirms stikls aizsniedza zemi, bēglis jau bija pacēlies divdesmit reižu lielākā augstumā.
Beidzot, sēcoši un sāpīgi elsdams, viņš apstājās, jo bija aizturējis elpu, lai ausīs džinkstošais vējš nepārplēstu sirdi. Viņš paskatījās uz leju. Tur bija nedaudz uguņu — izbārstītu, mirgojošu, retu; un tumsas melnā kāja klusi samina tās.
Druds pārzāģēja vispirms roku, pēc tam kāju dzelžus un jostu; tad aizmeta dzelzis prom. Svilpdamas tās krita lejup, un viņš sacīja tām nopakaļus: «Tur jūs noderēsit ielāpiem!» Sī velte, kas attālinājās ar aritmētiskajā progresijā pieaugošu ātrumu, kaukdama un svelpdama kā lādiņš, aizsniedza cietumu un sadragāja skursteni.
XIII
Nākamās dienas rītā trim cilvēkiem sirdis nodrebēja un dūša saskrēja papēžos. Sargs aizbēga; komandants atlūdzās no amata; ministrs, nespēdams valdīt pār sevi, uztraukumā žņaudzīja rokas. Pērkons bija saārdījis cietumu.
— Auerbaha pagrabs[6], — ministrs beidzot sacīja. — Tam neticēs; cietumu jau tāpat daudzi uzskata tikai par pasaciņu.
Viņš bija aprēķinājis pareizi: nepierādītais neeksistē; neiespējamais, ko izstāstīs zaldāti, vēlreiz apstiprinās viņu pašu reputāciju, kuras pamatā jau sensenis ir zupa no cirvja kāta un neskaitāmas galvas, kas nocirstas ienaidniekiem. Vainodams Rūnu, ministrs brauca pie viņas, ar šausmām gaidīdams, kā viņa skatiens sastapsies ar meitenes skatienu, kas kopš šā brīža būs kļuvis neizdibināms. Taču viņam teica, ka Rūnas nav; nedēļas beigās viņa atgriezīšoties no pēkšņa izbraukuma.