Pa to laiku visas šīs jezgas vaininieks, pāršķirstījis avīzes un tiku tikām iztīksminājies par interesanto portretu, ievaicājās: «Nu, Drud, vai divdesmit trešajā tu būsi cirkā?»
Atbildot pats sev, viņš piemetināja: «Jā. Būšu un paskatīšos, kā šī spēcīgā pūsma, šī viesuļa brāzma nodzēsīs mazo, kūtro aprobežotā prāta liesmiņu, ar kuru tā dižojas «dabas valdnieks». Un sviedru lāses pārklās viņa seju …»
II
Ne mazāk spēcīgi kā publiku varens intereses vilnis sagrāba visu cirka trupu, ieskaitot apkalpotājus, biļešu kontrolierus un zirgu puišus. Sāka klīst baumas, ka «Dubultā Zvaigzne» (kā viņš pavēlēja sevi dēvēt afišā) esot grāfs un miljardieris, un ilgās pēc viņa, rijot siekalas restorāniskos un juvelieriskos sapņos, jau tvīka cirka jātnieces; jau balerīnas, no kurām ikviena cerēja savaldzināt titulēto savādnieku, tirdīja spoguli un ar putām uz lūpām Strīdējās, kuru no tām
viņš nopirks par augstāku cenu. Klauni centās izdomāt, kā, parodējot debitantu, sasmīdināt skatītājus. Dzērājs skribents Debors paspēja sameistarot tiem vairākus dialogus, par kuriem jau iemeta šņabīti un žvadzināja sudraba sīknaudu. Skaudības māktie vingrotāji, voltižētāji un žonglieri līdz pēdējam brīdim vienā balsī apgalvoja, ka noslēpumainais viesis esot no Indijas ieradies šarlatāns, kas tur mazliet apguvis suģestiju, un pareģoja viņam fiasko. Viņi tāpat mēģināja izplatīt ziņas, ka viņu sāncensis arēnā esot bēgujojošs noziedznieks. Viņi tāpat izdomāja, ka «Dubultā Zvaigzne» esot daudzkārt pieķerts kāršu spēles šulers. Viņi arī sacerēja interesanto nostāstu, kā ar šantāžu viņš esot atbruņojis rāmu kļuvušo Aga- sizu. Bet īstenībā neviens neko nevarēja pateikt; miglainā tenku spirāle vijās, neskarot centru. Vienīgi klauns Arsi, kurš mīlēja atkārtot: «Es zinu un esmu redzējis visu, tāpēc ne par ko nebrīnos,» — īpaši uzsvēra šo frāzi, ja saruna skāra «Dubulto Zvaigzni»; taču klauna slimīgajā, žultainajā sejā atspoguļojās blāvas izbailes, ka viņa nožēlojamo dzīvīti varētu piemeklēt kas tāds, par ko viņš domā ar satraukumu, zaudējis plikatas mieru, kas bija iegūts smagā darbā, taisot grimases un pieciešot zilumus.
Vēl daudz visādu vārdu gružu — izdomājumu, tenku, zobgalību, zākoņas un pareģojumu — iesprūda ausīs dažādiem ļaudīm sakarā ar sensacionālo uzstāšanos, taču visu nav iespējams noklausīties. Putekļu mākonī, ko sacēluši Cēzara zirgu pakavi, nav svarīgs katrs atsevišķs puteklītis; nav nemaz tik svarīgs arī saulstara atspīdums, kas caur mēļajiem virpuļiem seko imperatora zelta bruņu cepures baltajam plankumam. Cēzars saceļ putekļus… Putekļi — un Cēzars.
III
Divdesmit trešajā cirka kases lodziņš neatvērās. Uzraksts skanēja: «Visas biļetes izpārdotas.» Kaut gan cena bija augsta, tās izpirka zibeņātri; vēl divdesmitajā pēdējām biļetēm tika sarīkota loterija, jo tās izraisīja niknu strīdiņu starp pretendentiem.
Šajā vakarā vērīgs skatiens, pamests uz skatītāju vietām, nomanītu, ka publikas sastāvs ir mazliet neparasts. Tā, preses loža bija stāvgrūdām pilna, aiz papildvietām pensnejus un apkaklītes spīdināja tie, kas bija spiesti stāvēt, mīņājoties no vienas kājas uz otru. Tāpat pilna bija arī ministra loža. Tur zaigoja maigā, burvīgā skaistu acu un jaunu dāmu smalko seju, baltā zīda un dārgakmeņu pasaule, kuri uz mundieru un fraku fona dega kā lustras; tā mēnesstaru ūdenskritums, tīts melnu ēnu samtā, veļ un dzirkstina savus straujūdeņus. Visas ložas, lokveidā ieskaudamas aveņkrāsas barjeru, dvesmoja elegantā pūļa greznību un atturīgumu; brīvi, nepiespiesti smejoties, klusināti, taču ļoti skaidri runājot, šie ļaudis aplūkoja milzīgā cirka pretējās puses. Virs arēnas zvīļojot plandījās gaisa telpa, ko pašā augšā noslēdza tik zilgans kupols kā krēslainā debess, kas raudzījās iekšā caur atvērtajām stikla lūkām.
Augstāk par parteru atradās inteliģences, tirgotāju, ierēdņu un karavīru fizionomiskais raibums; vīdēja pēc portretiem pazīstamie rakstnieku un mākslinieku vaibsti; te varēja dzirdēt samākslotu frāzi, veiksmīgu repliku, izmeklētu literāru teicienu, tenkas un ģimenes strīdus. Vēl augstāk, uz vienlaidus soliem, drūzmējās iela — neizsijātais pūlis: tie, kuri skrien, iet un aizpeld mums garām tūkstoš pāriem kāju. Bet virs viņiem, aiz cirka afišām aplīmētas augstas barjeras uz elkoņiem, pirkstgaliem, smakriem un krūtīm, šaurības saspiesti, saraujoties līdzīgi sešskaldnim kā bišu šūna, svīda cirka pāriji — galerija; pūloties kaut uz brīdi atsvabināt rokas, viņi cieta piesmakušā gaisa un sirds- klauvju mocības; šajā juceklī mierīgākas izskatījās to cilvēku sejas, kuri augumā pārsniedza piecas ar pusi pēdas. Te grauza riekstus; to čaumalu knakšķi jaucās ar svilpieniem un familiāriem apsaucieniem.
Apgaismojums a giorno\ kas izstaroja tik spožu gaismu, ka viss gan tuvu, gan tālu bija it kā ar gaišu laku pārklāts, pretējo pusi gremdēja mirdzošā dūmakā, kur tomēr, skatienam piestājot, viss bija saskatāms tik skaidri kā binoklī — gan sejas, gan to izteiksme. Pār gaismas pielijušo cirku no griestos iekārtajām trapecēm, no vara taurēm, ko pūta muzikanti, starp melnajām pultīm čaukstinot nošu lapas, līdz svaigajām zāģu skaidām, kas klāja arēnu, valdīja lustras, kliedējot telpā jautru aizgrābtību. Aizverot acis, ar dzirdi varēja iezīmēt visus telpas punktus — krēsla čīkstoņu, klepu, aprautu flautas pustakti, bungu rīboņu, klusu, satrauktu sarunu un ūdens čalai līdzīgu troksni — kustību un elpas šalkoņu, ko radīja desmit- tūkstoš cilvēku liels lādiņš, vienlaikus ietriekdamies apaļās celtnes šķērsgriezumā. Te valdīja asa siltuma, zirgu staļļu, zāģu skaidu un izmeklēta parfīma smarža — tradicionālais cirka aromāts, kas tik radniecīgs izrādes raibumam.