Kad viņš devās projām, Rūna paskatījās pa logu. Šķita, ka viņa kariete ārprātīgajā ielu kustībā slīd nomākti un īdzīgi. Ar mierīgu, stingu sirdsapziņu Rūna pagāja nost no loga un sāka rotaļāties ar suni.
Šo dienu Rūna uzskatīja par lūzuma dienu savā dzīvē un, skaidri apzinādamās mērķi, rimti gaidīja vakaru. Viņa kļuva sevišķi vērīga pret sevi un visu apkārtējo; ilgi raudzījās spogulī, nesteidzīgi izvēlējās tērpus; nereti apstājusies, izklaidīgi apskatīja kādu nejaušu priekšmetu, kas bija pievērsis viņas uzmanību, it kā vēlēdamās saistīt to ar saviem pārdzīvojumiem. Laiku pa laikam Rūnai pasniedza vizītkartes; viņa meta tās bronzas grozā, atbildēdama: «Neesmu visai vesela.» Laiks vilkās lēni, bet viņa negarlaikojās. Buduārā meitene apsēdās pie rakstāmgalda; uz papīra stūra, domās nogrimusi, uzzīmēja seju, kas smaidot lūkojās caur restēm. Tad atvēra dienasgrāmatas zeltgriezuma sējumu ar reljefiem veca sudraba vākiem un, uzmanīgi pāršķirstījusi visus ierakstus, ar zīmuli pārsvītroja lappuses; pirmajā tīrajā lappusē, kas sekoja tekstam, ierakstīja vienu vienīgu aprautu rindu: «1887. g. 17. maijs — 1911. g. 23. jūnijs — nebija nekā.»
Ar to viņa pirmo gaidu dēļ izlika aiz durvīm un izmeta ārā visu savu dzīvi — no bērna šļupstiem līdz baismīgajai dienai «Solejā».
Diena pagāja klusi. Tā cilvēks, sēdēdams laivā un ļaudamies straumei, jūtas mierīgs un nomet airus, bet tomēr virzās uz priekšu — un sirdī jau ir nonācis ceļa galā — kurp plūst un pagriežas straume; tā viņu nes uz mērķi.
Pēc pusdienām, kurām viņa tik tikko pieskārās, nevis tā kā ūdenim un tējai ar vīnu, ar ko laiku pa laikam remdināja nebeidzamās slāpes, kad sāka krēslot, sulainis atkal pasniedza vizītkarti. Šoreiz — bez satraukuma, taču ar sasprindzinājumu, ko pauda smaids, — Rūna teica: «Aiciniet!»
XIV
Sulainis ieveda komandantu.
Vēl nebija pagājusi diennakts, taču viņa seja izskatījās tā, it kā viņš būtu pārcietis lielas bēdas. Skatīdamies Rūnai vaigā, viņš tuvojās smagiem, taisniem zaldāta soļiem, apstājās kādu piecu soļu attālumā no meitenes, kuras tumšās acis bērnišķīgi atklāti un maigi vērās viņam pretim. Komandants palocījās, saslējās, satvēra pasniegto roku, automātiski to paspieda, palaida vaļā un apsēdās iepretī saimniecei. To visu viņš paveica tādā tempā, it kā iekšēji vienmērīgi skaitītu.
— Esmu atnācis, — viņš iesāka un turpināja jau skaļāk, — lai izteiktu bezgalīgu pateicību. — Komandants brīdi klusēja. — Viss iznāca tik dīvaini. Bet par to neņemos spriest. — Piecēlies viņš otrreiz palocījās un ārkārtīga apmierinājuma izraisīts netīšs, acīm redzot, neapzināts smaids uz mirkli pazibēja zem viņa iesirmajām ūsām; tad seja atkal sastinga, it kā viņš būtu pasmaidījis, sarunādamies pats ar sevi. — Jā, šo dienu es neaizmirsīšu. Mana un manu bērnu dzīve ir glābta, nokārtota, nodrošināta. Es varu nedienēt. Tomēr ir viena lieta. Saskaņā ar jūsu lūgumu es atļāvu jums tikties bez manis, un nelūdzu, neprasīju neko. Lūdzu to apstiprināt.
— Bet es nesaprotu. — Rūna savilka uzacis, ar vieglu rokas kustību likdama manīt, ka apmeklētāja valoda viņu pārsteigusi. — Mūs neviens nenoklausās, tāpēc, lūdzu, runājiet skaidri. Apstiprināt to man ir viegli, — jā, paldies, es visu mūžu būšu jums pateicību parādā.
—-Tagad stāvoklis ir mainījies.. Es esmu jūsu paradnieks vai, ja jus nevēlaties ta domāt, teikšu, ka esam kviti.
Viņš saglauda ūsas, pievērsa izklaidīgu skatienu diadēmai Rūnas matos un dimantu zaigā notvēra savas laimes atspulgu, kas viņu no jauna iedvesmoja.
— Tas notika pulksten trijos dienā. Es gribēju aizvērt kabineta logu; paskatījos uz galdu, kur atradās pavēle par manu atbrīvošanu no amata sakarā ar iemeslu, kuru uzminēt nav grūti. Piecas stundas tiku pratināts un biju ļoti noguris. Ko es viņiem varēju pateikt? Ka cilvēks izsita jumtā caurumu un aizlidoja, bet, piekrītiet man, — kas tad tas par paskaidrojumu? Es pats notikušajam nevaru ticēt un, uzskatīdams, ka apstākji nav noskaidroti, nolieku sava prāta ieročus. Ko paskaidrot? Kā izprast? Kam ticēt? Mīklains atgadījums. Piedodiet, es novirzījos no tēmas. Tātad zem papīra atradās trīsdesmit divas mārciņas smags plakans vilnas maiss, pilns ar baltā papīrā ietītiem, ar zilu zīmoglaku aizzīmogotiem zelta monētu stabiņiem. Bez tam uzgāju tur arī ziemišķ- ādas naudas zutni, kura stūrī bija paslēpušies trīs briljanti, kas svēra simt desmit karatus. Nebija šaubu, ka dāvana domāta man, jo tai klāt bija pielikta zīmīte, — re, te tā ir. — Komandants izrāva aiz piedurknes atloka noglabātu nelielu papīra strēmeli, uz kuras lieliem burtiem, nevīžīgi bija rakstīts: «Esiet brīvs arī jūs» — un pasniedza to meitenei.
Rūna zīmīti izlasīja un atdeva atpakaļ; viņas izbrīns mazinājās, jo kļuva skaidrs, ka viņas minējumi bijuši pareizi. Komandants turpināja:
— Tā. Šis brīnums, protams, ir jūsu roku darbs. Simt desmit karati. Rēķinot to tagad pazeminājušos vērtību, pēc kursa saņemu divsimt piecdesmit tūkstošus plus trīsdesmit pieci zeltā, pavisam trīssimt tūkstošu, tas ir, gandrīz vienu trešdaļu miljona. Šos aprēķinus izdarīju naktī, jo tikpat negulēju. Piedodiet man tos. Tie ir aizvadīto milzīgo uztraukumu rezultāts.
— Tā neesmu es, — Rūna sacīja, smiedamās un priecādamās, ka cilvēks ir laimīgs. — Tomēr ziniet, ja tā nebūtu noticis, es jūsu labā būtu darījusi visu.