Viņš piecēlās un devās pie loga, vērdamies, kā briest tumšā pirmsausmas zilgme, bet zvaigznes mirgodamas pošas aizritēt aiz apvāršņa.
— Zvēru, — Druds sacīja, — ka nedusmojos un neesmu apvainojies, tikai noskumis. Es būtu varējis jūs mīlēt.
— Ak! — Rūna bilda ar tik neizskaidrojamu, bet striktu izteiksmi, ka viņš nobālēja un strauji pagriezās pret meiteni, tomēr ieraudzīja pavisam ko citu, —
saltu, augstprātīgi augšup pavērstu seju. Nekas viņā neatgādināja tikko kvēlojošo satraukumu. Šķita, ar drausmīgu pašsavaldīšanās spēku viņa acumirklī bija iznīdējusi pat to brīžu atceri, kad dzīvoja ar vienu vienīgu mērķi, kas uzliesmojuma kaislē jau atradās pie viņas lepnajām kājām, gatavām uzkāpt kalngalu kalngalos. Un Druds saprata, ka viņi ir izšķīrušies uz mūžiem; meitenes skatienā, kas viņu nomēroja ar saltas ziņkāres mirkli, bija kaut kas iznīcinošs. Tā raugās uz ākstu.
Viņš nodrebēja, sastinga, pēcāk ātri piegāja Rūnai klāt, saņēma tās rokas un lika piecelties. Tad viņas vaibstos ar mokošu un rūgtu maigumu kaut kas saviļņojās, bet izgaisa kā dzirksts.
— Skaties nu, — Druds sacīja, aptverdams Rūnas vidukli. Viņas sirds bailēs iedrebējās, sienas sagrīļojās, viss sagriezās, un, strauji paslīdējis garām, viesistabu atdalīja masīvs loga apveids. — Skaties! — Druds atkārtoja, cieši spiezdams sev klāt pamirušo meiteni. — No tā tu atsakies!
Rūnai likās, ka viņi atrodas kuplu krūmu vidū; taču īstenībā ap viņiem šalkoja dārza lapotne, kas strauji aiztraucās lejup. Svīda gaisma; dusmas, saltums un pārsteigums lika meitenei ar rokām atspiesties pret Druda krūtīm. Viņa tik tikko neizrāvās, ar dīvainu apmierinājumu gaidīdama tuvu un ātru galu, tomēr Druds viņu noturēja.
— Muļķīte! — viņš skarbi sacīja. — Tu būtu varējusi aplūkot zemi kā ziedkausiņu, bet tā vietā gribi būt tikai spītīgs kāpurs!
Taču ar šo joku viņš neizklīdināja, grūtsirdību un sāka strauji slīdēt lejup, nojauzdams, ka tagad meitene neko daudz vairs nepateiks.
— Ja šeit man nepieder vara, es palieku lejā. — To sakot, Rūna atgrūda Drudu un pieskārās zemei, kur, piespiedusies pie koka, apvaldīja trīsas, kas bija pārņēmušas kājas; tad, atpakaļ neskatīdamās, devās augšup pa terases pakāpieniem. Druds, stāvēdams apakšā, skatījās nopakaļus.
— Tātad? — viņš teica.
Meitene pagriezās.
— Visu vai neko, — viņa sacīja. — Es vēlos, lai man piederētu vara.
— Bet es, — Druds atbildēja, — es jebkurā spogulī vēlos skatīt tikai savu seju; lai austošais rīts tev dāvā piedošanu.
Viņš pamāja ar galvu un nozuda. Iztālēm debesis iekvēlojās rītausmas spozmē, kas vērsa noteiktākas sastingušo aleju neskaidrās aprises. Rūna vēl arvien stāvēja turpat, kur bija apstājusies, kad sacīja: «Visu.» Bet šis «viss» bija viņai visapkārt, tas nebija atdalāms un piemita cilvēkam, taču to viņa nesaprata.
Rītausma kļuva dzidrāka, tā iededza puķes, apzeltīja aizkaru spraugas un sašķēla grezno zāļu krēslaino klusumu ar agrā rīta uguņu sulīgo spozmi. Tad ar sastingušu seju, pār kuru aumaļām plūda asaras, — lielās, uz mutes kaktiņiem lēni ritošās asaras šķita kā rasas lāses, kas vizuļo uz lepnas puķes, — meitene uzrakstīja ministram pāris rindu, kas pauda aukstu, drusku vainīgu sirsnību. Un tur pēdējā rindā bija lasāms:
«Es satiku un iepazinos ar viņu. Nekā briesmīga nav. Nebaidieties; viņš ir sapņotājs.»
XVI
Divi zēni kopā auga un kopā rotaļājās, pēcāk izauga un izšķīrās, bet, kad atkal sastapās, starp viņiem atradās vesela dzīve.
Viens no šiem zēniem, kuru mēs tagad dēvējam par Drudu jeb «Dubulto Zvaigzni», pamodies nakts vidū, piegāja pie loga un ieelpoja drēgno vēju, kas brāzmoja no tumsas. Lejā, nespodrā atblāzmā, ko ap bākas torni kliedēja tās ugunīgā galva, zaļām putām uzliesmodamas, pret melno sienu vēlās šļācošo bangu vērpetes; pa milzīgo bākas stāvu celdamās augšup, torņa piekājē ar sprāgstoša šāviņa spēku tās sabruka lietus gāzmās un ūdenskritumos. Tumsā sarkana vai dzeltena uguns, aizsedzot zvaigzni, rādīja tvaikoņa ceļu. Kauca un vaidēja sirēnas, šim brīdim piešķirot neprāta nokrāsu. Pa kreisi tumsā vizēja tālīnās pilsētas uguņu mirga.
Ja tev kaut kas sāp, ainava, novēršot uzmanību, padara sāpes vēl plosošākas, kad, pārtraukusi vērošanu, dvēsele atkal sāk domāt tikai par savu brūci. Druds atgāja nost no loga. Viņa dvēsele gura un smeldza kā nesēja mugura zem pārmērīgas nastas, kas tik tikko pa spēkam; Druds stipri cieta, tāpēc viņš sāka staigāt, lai nebūtu jāieklausās sevī.
Lisas bākas uzraugs Stebss, beidzis darboties ap lukturi, proti, piepildījis lampas ar ripšu eļļu, nokāpa apakšējā telpā.
— Ahā! — viņš sacīja. — Jūs jau augšā!
Druds apgriezās un sastapa sava bērnu di^nu rotaļu biedra skumīgo skatienu.