— Kāpēc tu tik skumjš, varbūt esi slims? — viņš jautāja, apsēdinādams uzraugu uz gultas sev blakus. — Nu, parunāsimies kā agrākajos laikos.
— Kā agrākajos laikos! — Stebss ar skumju uzsvaru atkārtoja. — Agrākajos laikos eš apsēdos un klausījos, brīnījos, skaļi smējos, naktis pavadīju bez miega, tumsā, ko jūsu stāsti bija izrotājuši košām krāsām. Laiks vakariņot. — Viņš paņēma no kakta malku un, uzpūzdams uguni, notupās pie kamīna.
Ar nelāgu, vainpilnu sajūtu Druds pārgāja pie viņa. Ievērojis, ka malkai uguns jāpieliek no apakšas, viņš veikli salika pagales, un liesma iedegās.
— Stebs, — viņš sacīja, — kopš tās dienas, kad es gulēju uz nāves gultas, bet tu sēdēji man klāt un karotē pilināji daktera Marmaduka apšaubāmo izgudrojumu, ir pagājis daudz laika, taču jauku brīžu ir bijis maz. Atļausimies sev vienu tādu brīdi. Apsēdīsimies un kā agrāk uzsmēķēsim indiāņu miera pīpi.
Iesākumā jāapraksta Stebsa āriene. Viņš bija neliela auguma, ar gariem matiem; tie kā vēdeklis sedza vecum vecā mundiera pieputējušo apkakli; saplēstās bikses, no kuru apakšas tik tikko rēgojās kurpju rudie purngali, ar apspurušo malu slaucīja grīdu. Kalsnajai sejai, kuras visas līnijas tiecās uz priekšu, bija asi, koši sārti vaigu kauli; viņš bija vārgs, bet plecīgs un, šķita, kļuvis tāds, atspoguļojās greizā spogulī — tādā, kas milzīgu lamzaku pārvērš saplacinātā radījumā. Taču viņam bija burvīgas suņa acis.
— Tātad: «miera pīpi» …
— Kur tā ir? — izlikdamies vienaldzīgs, Stebss lēni aplūkoja plauktus un visus telpas kaktus. — Atradu. Tik sen neesmu to smēķējis, ka no iemutes nāk skāba smaka. Bet kādu tabaku?
— Paņem skārda kastē. Apsēdies blakus. Pag', neaiztiec sērkociņus. Kas tā par grāmatu? Tur kaktā?
— Ta, — Stebss sacīja, — ir diezgan nopietna grāmatiņa; tā pati tur aizkrita.
Druds paņēma grāmatu. — «Māksla kā sabiedriskās kustības forma,» — viņš skaļi izlasīja, piemetinot: — Šāda veida grāmatas noder visam, tikai ne savam tiešajam mērķim, — un izplēsa no tās lapu žūksni, tad ar to aizdedzināja tabaku. Pakūpinājis, cienīgi pasniedza pīpi klusējošajam Stebsam. Vēl sabozies, bet acīm laimīgi sprēgājot, Stebss sāka izvaicāt par cietumu.
— Bija atnācis prokurors, — Druds sacīja, raudzīdamies ugunī. — Viņš uztraucās; uzdeva virkni bezjēdzīgu jautājumu. Es neatbildēju; izdzinu viņu. Vēl bija ieradusies… — Druds izpūta samudžinātu dūmu mākoni. — Visumā, Stebs, bāka tomēr ir jauka, bet rīt es došos projām.
— Atkal, — uzraugs skumīgi bilda.
— Man jāizklaidējas, un tam ir savi iemesli, Stebs. Jautrību, jautrību! Tu jau zini, kāda jautrība bija cirkā. To pašu esmu sagudrojis dažādās pasaules vietās, bet tu par to lasīsi avīzēs.
— Varu iedomāties! — Stebss sacīja. — Būtībā es maz runāju, tāpēc ka tā esmu pieradis; bet, tiklīdz atceros, kas jūs esat, tā zem manis, šķiet, krēsls sāk degt.
Druds, smaidu apslēpis ūsās, sarauca uzacis:
— Vai saule tevi nepārsteidz? — viņš ļoti nopietni pajautāja. — Bet šis bangas trieciens? Bet tu pats, kad brīnīdamies, it kā razdams atspulgu pats savas sirds dzīlēs, saki: «Es, es, es,» un ieklausies šajā neizdibinājamā mirklī, un savā redzoklī savāc debess un jūras simtjūdžu skavas, — vai tad tu esi muļķīgi un pašapmierināti mierīgs?
— Nu labi, — Stebss iebilda. — Bet tagad sakiet: vai jūs neesat iemīlējies?
Viņš izteica šos vārdus tik svarīgā un naivi raiž- pilnā tonī, ka Druds piedeva viņa acīgumu.
«— Diez vai… — viņš nomurmināja, ar kāju pastumdams pagali. — Bet kontrasts bija krass. Viss slēpjas kontrastā. Vai tu kaut ko saprati?
— Visu! — Stebss šausminādamies nočukstēja.
— Kafija gatava.
— Pietiek par to; vai tu esi atmetis dzejošanu vai nē?
— Nē, — Stebss pašapzinīgi noteica; viņa acis dedzīgi un alkatīgi iedzirkstījās. Ne vienreiz vien viņš sevi bija iztēlojies kā čuguna piemineklī atlietu tēlu, kas pāri saulainam laukumam pastiepis viedīgu roku. Taču viņa sīkajā dvēselē poēzija gulēja uz mutes, jo tādā šaurībā nespēja apgriezties. Gluži tāpat krusa, ko radījis elektrības viesulis, skanīgi atsitas pret tamburīnu, bet dobji — pret mucu. — Nē. Sajā punktā mēs nesapratīsimies. Dzejošana man sākusi vieglāk veikties; neteikšu, ka ir tieši ģeniālas, bet izcilas rindas — katrā ziņā.
Tiklīdz Stebss, būdams pārliecināts, ka Druds viņu ķircina, — tik acīm redzama Stebsam likās savu dzejoļu problemātiskā vērtība, — ierunājās par dzejoļiem (kurus varēja rakstīt vairākas reizes dienā), viņa vaigu kauli tumši piesārta, balss kļuva skanīga, bet rokas, ierakušās matos, atmeta tos augšup kā baismīgu krūmu.
— Gribat, es nolasīšu «Telegrāfistu no pekles»?
— Iedomājies, — jā, — Druds smiedamies pamāja,
— jā, un pēc iespējas drīzāk.
Ar apmierinātu sejas izteiksmi Stebss izkrāva no lādes burtnīcu kaudzi. Tās šķirstīdams, viņš
murmināja: — «Nu … šis vēl nenoslīpēts …», «sākotnējā redakcijā», «te — tīri labi» — un tamlīdzīgas frāzes, kas bija tikai ievads. Beidzot viņš apstājās pie tintes traipiem izraibināta rokraksta:
— Klausieties! — Stebss sacīja.
— Klausos! — Druds teica.
Uzraugs sāka dziedošā balsī klaigāt:
Vējainā vasaras svelmē,
Baltbalta mākoņa balstīts,
Atstāšu šīszemes vēlmes,
Nokāpšu pazemes valstī.
Lietas no grēcnieku taukiem,
Ellē deg spožākās sveces;
Gaisā plīv atmiņas jaukas
Par dzīvīti pasaulē vecā.
Visiem, kas pazemē palsā
Meklē liesmaino Iksu,
Liras žēlabu balsī
Sveicienus sūta no Stiksas.
Pazemes pērkoniem dārdot,
Dēmons..
— Tagad, — Druds sacīja, — palasi citu.
Stebss paklausīgi apstājās.