Pa to laiku cits pēc cita pienāca rīta vilcieni; uztraukdamies un sasaukdamies ceļotāji plūda kā šalcošs ūdenskritums; ekipāžu rīboņa, svilpieni, bufetes apkalpotāju iznēsājamo trauku šķinda un vagonu sakabju žvadzoņa aizsniedza velvju augstumus kā izskanoša atbalss. Kad Mongomerijs satvēra virvju kāpņu apakšējo galu, lai iekļūtu Kalē fortā[7], stacijas troksnis pilnīgi nomāca viņa enerģisko elpu; Tavija aizvēra grāmatu, nopūtās un palūkojās visapkārt.
Rīts, ko nakts dzīlēs bija aizkavējusi migla, beidzot uzveica tumsu. Elektriskā gaisma vēl kliedēja savu visuresošo mehānisko dzeltenīgumu, bet tās stingajam spīdumam jau klāt jaucās diena, kas līdzīgi spirgtam lāsumam atmirdzēja uz grīdas un cilvēku sejās. Aiz logiem no lokomotīves vēlās tvaiks, izklīz- dams pāri stacijas ēku jumtiem; uz pelēkā stikla zilie mākoņi un rītausmas debesu zaļā josla ieskāva lecošo sauli, kas bija gatava pacelties pār mostošos Lisu.
Pilsēta modās, bet Tavija briesmīgi žāvājās; nogurums un jau norimušais brauciena satraukums pārvērtās miegainībā. Cenzdamās atžirgt, viņa nolēma paklaiņāt pa pilsētu. Tā kā meitenei bija vienalga, kurp iet, viņa gāja taisni un drīz vien pamanīja nelielu skvēru. Te starp ozoliem, kas sejai uzvēdīja tikko jūtami sašūpotās lapotnes valgmi, viņas dvēsele apskaidrojās; viņa nākotnē iztēlojās nevis nogurdinošu darbu, nevis nežēlīgu atkarību, bet gan jautru ģimeni, dāsnu māju, kur viņa dzīvos kā draudzene vai gaidīta viešņa, ar prieku un bez rūpēm darot visu, kas viņas spēkos. Tā sapņodama, meitene centās aizsteigties priekšā laikam. Ik dienas viņai vajadzēs trīs stundas lasīt priekšā Samuelam Tor- pam. Viņa vēstulē, kas sīki uzskaitīja visai izdevīgos līguma noteikumus, nekas nebija minēts, kāpēc Torps nemīl vai nevar lasīt pats; Tavija, kas grāmatas mīlēja tik dedzīgi, ka skūpstīja tās vai aizsvieda, dusmojoties uz tām kā uz cilvēku, — nespēja izprast dīvaino baudu, kādu dod lasīšana ar cita muti, ar svešu intonāciju un noteiktās stundās kā dienests vai darbs. Piekususi domāt par to, Tavija, atgriezdamās pie Mongomerija, novilka «hm».
Kāda ir sajūta, ja. pusnakts tumsā, nezinot, vai galā gaida draudzīga Voka vai sitiens, pa virvju kāpnēm rāpjaties astoņdesmit pēdu augstumā? Trīcēdama pie visām miesām, Tavija kopā ar drosmīgo grāfu trausās augšā, šūpodamās un atsizdamās pret Kalē forta sienu. Tas notikā vētrainā naktī, bet skvērs saules spozmē kūpēja un virmoja. Augšā fortā šķindēja šķēpi, bet pa aleju lēkāja zvirbuļi, aizrautīgi tarkšķot par visu, kas zaigoja un sildīja visapkārt; uzpūta silts vējiņš; smiltīs ietrīcējās lapotnes ēna, un lasīt kļuva neiespējami; rūpes par turpmāko guva virsroku.
Tai laikā, kad meitene, grāmatu aizvērusi, piecēlās, lūkodamās apkārt, vai kaut kur neieraudzīs vaļā veramies kafejnīcas durvis, pie viņas pienāca cilvēks, tik vērīgi un tieši vērdamies viņā, ka meitene atkāpās, bet tūdaļ pazina pasažieri, kas naktī nezināmā stacijā bija iesēdies vilcienā. Ielāgojusi viņa seju, meitene ne ar ko šo cilvēku tad neatšķīra no citām miegainām figūrām, kas snauda, atspiedušās ar elkoņiem uz ceļasomām vai, stāvot ejā, cigāru dūmos pie loga pusbalsī sarunājās. Meitene droši varēja apgalvot vienīgi to, ka viņš bija braucis tajā pašā vagonā, kurā braukusi arī pati. Zibeņātri, kā visu, ko viņa darīja un izlēma, meitene uz līdzenas vietas atzina, ka nepazīstamais ir izspļauts grāfs Mongo- merijs, un, kaut gan tā laikmeta tērps un nepazīstamā noputējušais ceļojuma mētelis runāja pretī viņas iespaidam, tomēr viņai bija patīkami svešā pilsētā vaļsirdīgi uzsmaidīt vienalga kam. Kaut gan Tavija nesen bija pārkāpusi bērnības slieksni, viņa zināja, cik jauki bieži vien ir, ja vari uzsmaidīt vai pateikt kaut ko starp citu, garāmejot, bez slēpta nolūka un bez sakarības ar jebko.
— Es jūs pazinu, pazinu, — viņa sacīja, sniegdama roku, — šķiet, jūs sēdējāt man iepretī. Tik sa- drūmis. Pats ar sevi. Nu, ko jauku varat pavēstīt?
— Rīta agrumā viss ir jauks, — svešinieks sacīja. Tavija pabrīnījās par viņa sejas izteiksmju daudzveidību; tās acumirklī nemanāmi mainījās, noskaņoja uzklausīt un ieklausīties; vārdi šķietami ieguva krāsu, formu un kļuva identi ar parādībām, kuras attēloja ar to palīdzību. Tagad meitene saprata, ko nozīmē «rīta agrumā viss ir jauks», un iesmējās.
— Mans vārds — Benjamins Krukss. Es pienācu pie jums ne bez nolūka. Jūs acīmredzot šeit esat viena pati, tāpēc gribu zināt, kur un pie kā jūs apmetīsities, lai varētu, ar ko spēju, būt jums noderīgs. Nokārtojis darīšanas, tūlīt paziņošu jums savu adresi. Lai kādas nedienas jūs piemeklētu, droši griezieties pie manis.