To visu Krukss izteica bez mazākās mulsas, nesteidzīgi un rimti, kā sarunājas mājās. Tavija cerēja, ka viņš piebildīs šādā gadījumā dabisko atvainošanos vai nosauks pats savu priekšlikumu par uzmācīgu, tomēr Benjamins Krukss, gaidīdams atbildi, klusēja tik nemāksloti, ka meitene steigšus sacīja:
— Nu jā. Tas ir, — es nezinu, ko… Protams, esmu jums pateicīga, jūtos aizkustināta un… vēl kas? Es visu sajaucu. Mani nolīga pie Torpa. Sa- muels Torps dzīvo Vizas ielā 7; man pie viņa jādzīvo un jālasa priekšā. Piedodiet, ka es jūs kavēju, bet vajag taču parunāties atklāti, ja jau tā ir iznācis. Viņš izsauca mani sakarā ar sludinājumu. Patiesību sakot, man negribējās vakar braukt, jo rīt… hm … ja atļausiet, man ir dzimšanas diena. Šajā dienā esmu dzimusi. Bet man bija atsūtīta nauda ceļam. Bet es, — nu kā lai jums to pasaka, — par svētkiem loti priecājos un, ja ir nauda, to nežēloju. Tāpēc, par ko gan es būtu varējusi braukt pēc dzimšanas dienas? Tāds jau man raksturs. Diemžēl! Kāpēc jūs smejaties?
— Ak nē, — Krukss lēni noteica, — es tikai kaut ko atminējos un pasmaidīju. Reiz man uzdāvināja zaļumiem pildītu baltu alumīnija būri ar vairākiem kolibrijiem. Es tos izlaidu ārā. Jums šos putniņus būtu jāpazīst pēc attēliem un grāmatām. Tātad es tos izlaidu ārā, lūkodamies, kā virs mūsdienīgās ielas ar tās kafijas dzirnaviņu rūkoņu un domeņu krāšņu liesmām naktī gaisā pacēlās šie spurdzošie dārgakmeņi — tik mazītiņi kā ziedu fejas.
— Neatkārtojami! — Tavija iesaucās. — Bet vēlāk tie atlidoja pie jums atpakaļ?
— Es tos saucu kopā ar īpašas svilpītes aprautiem treļļiem; izdzirduši signālu, tie tūdaļ atgriezās.
Meitene iejūsmojās:
— Arī vaska gulbji ar tukšu vidu mīl, ja tiem pārvelk ar magnetizētu stienīti, — tie peld un izklīst kā dzīvi. Tas bija sen. Man tos kāds uzdāvināja. Man ļoti patika tiem reizēm pārvilkt ar stienīti.
Viņa iekšēji saguma, sadrūvējusies ar to dvēseles kaktiņu, kurš mums seko pagātnē un tagadnē.
— N-jā, Kruksa kungs, vecums nav prieks, bet gan jau viss nokārtosies. ,
— Noteikti, — viņš apstiprināja, — vēlu gūt sekmes un būt garā drošai. Jūsu dziesmiņa bija ļoti jauka.
— Tavija Tuma nedzied, — nosarkdama un pasmaidīdama meitene teica, — Tavija Tuma var tikai klusi dungot.
— Bet to dzird daudzi. Ejiet un neskatieties atpakaļ.
Tavija neizpratnē padevīgi pagriezās un pagāja nost, dedzīgi vēlēdamās atskatīties; kaut gan viņai bija kauns izrādīt ziņkāri, bet Krukss šos vārdus izrunāja tik dīvaini, — ko viņš bija gribējis pateikt? «Nevaru,» Tavija ievaidējās — un apgriezās.
Aiz skvēra režģiem ēnas, baltās sienas, stiklu spīdums saplūda kopā. Viņa redzēja neskaidru ekipāžas un zirgu apveidu; pie ekipāžas piegāja Krukss, apsēdās un ar rokas mājienu kaut ko pavēlēja. Nebija iespējams īsti saskatīt ne viņa seju, ne tumšo kučieri, — šī aina bija redzama it kā caur nokvēpinātu stiklu. «Saule spīd tieši acīs,» Tavija nodomāja; tad zirgi sāka rikšot arvien straujāk, riteņi sāka griezties, izzuda; izzuda ekipāža, Krukss; viss pagaisa, it ' kā to būtu iznīcinājusi kustība uz vietas, un aiz režģiem vējiņš sacēla putekļu mākoni.
— Nu jau es guļu gaišā dienas laikā, — Tavija, galīgi apstulbusi, acis berzēdama, sacīja. — Protams! Plaksti jau salipuši. Viņš aizgāja, un cauri. Bet cik labi var kļūt no vienkāršas nieka sarunas.
Ar tādu sajūtu, it kā tikko būtu atbrīvojusies no draudzīgām rokām, meitene izdzirda noklaudzam durvju bultas — iepretī skvēram atvērās kafejnīca. Pagrūdusi tās durvis, meitene pārlēca pāri gružu joslai, ko bija saslaucījusi miegaina apkalpotāja, apsēdās pie galdiņa un, pārskatīdama avīzes, sāka dzert tēju. Viņa bija tik ļoti nogurusi, ka ilgāk par stundu nosēdēja šeit saldā pamirumā, tad izgāja laukā, lēni staigādama no vitrīnas pie vitrīnas un ar milzīgu labpatiku aplūkodama tur izliktās preces, apskatē pilnīgi aizmirsās un, tikai ieraudzījusi pulksteni, kura rādītāji bija gatavi saspiest ciparu vienpadsmit, satrūkās, paņēma ormani un devās pie Torpa.
Ne vienreiz vien mēs nogrimstam pārdomās, gribēdami noskaidrot, vai var dēvēt par domām mirdzošo dvēseles vibrāciju, kas nopietnā dzīves brīdī pārpilda jaunu būtni. Noskaņu maiņa, satraukums un likteņa neskanīgā dziesma, kuras melodijā turklāt pilnīgi skaidras domas ir līdzīgas saulstaru atspīdumam upes virmā, — lūk, varbūt tāds vairāk vai mazāk patiess raksturs ir iekšējai sfērai, kurā ielūkojoties piemiedzas apžilbuši acs. No šejienes nav grūti sasniegt ielu, kurā, braucienu nobeidzot, iegrieza ormanis, — kur, čuguna režģu ietverta, stiepās dārzu margojošā perspektīva, emalja, bronza un sudrabs savija režģos amizantas arabeskas; iepretī alejām, kas no vārtiem veda uz baltām un sarkanīgām spoguļstikla ieejas durvīm, mirdzēja nesatricināmai klintij līdzīgas marmora fasādes. Šī pasaule vēl gulēja, bet debesu rītausmas liesmas krāšņo puķu vidū jau modri sargāja vēlīno atmodu.
Skatīdamās uz visām pusēm, Tavija trīcēja kā eksāmenā. Redzēdama visu apkārtējo, meitene, bikluma mākta un tāpēc saīgusi, paslēpās pašās savas būtnes dzīlēs. Šais greznajās ligzdās viņa nevarēja būt viešņa, vienīgi radījums no tās pasaules, kam sveši lieliskie režģi, kuri sargā zaigojošos dārzus; režģi bija izveidoti, lai viņas dzīvi no dārzos ieslēgtās dzīves atdalītu ar skaistu svītru. Šis iespaids bija spēcīgs un nomācošs.
Ormanis pieturēja, ceļš bija galā. Zvanīdama pie vārtiem, Tavija caur to kaltajām metāla lapām alejas ēnā apskatīja mauru portiku un vāzes ar agavju šķēpiem. Bija pagājis pavisam īss brīdis, šķita, tiklīdz viņas roka, kas bija pieskārusies zvanam, nolaidās,