ienāca viņa ložā: «Tūlīt pat. Bez svārstīšanās. To uzņemos es. Naktī ar ziņojumu personīgi pie manis, un nevienam ne vārda!»
Abi nepazīstamie neatsveicinājušies izskrēja ārā un iejuka pūlī.
Tad Druds augšā sāka skaļi dziedāt. Vispārējā juceklī viņa balss skanēja tik spēcīgi kā varena vēja brāzma; tā bija īsa, nedzirdēta dziesma. Vairāki cilvēki bija uztvēruši tikai dažus vārdus: «Tā gaita bez ceļa …» Kadence pagaisa dobjajā troksnī, bet varēja domāt, ka ir vēl trīs pēdas ar vīrišķajām atskaņām, par ko liecināja skaidri sadzirdamais vārds «klērs»[3]. tad atkal vārdus nevarēja saprast, iekams kādā trokšņa pauzē tie nenobeidzās ar noslēpumainu un gari stieptu: «kas saulainus apvāršņus vērš».
No ministra ložas arēnā iznāca meitene, ko apņēma balta zīda viļņi. Bāla, kā apmāta, viņa pastiepa rokas uz augšu un iekliedzās. Neviens nesadzirdēja, ko viņa teica. Meitene nervozi smējās. Viņas mirdzošais skatiens vērsās augšup. Izņemot gaišu bezdibeni, kas uz šīs dienas drupām uzliesmoja kā brīnumaina uguns, viņa neko nesaprata, neredzēja un nejuta.
Halls piegāja viņai klāt, paņēma pie rokas un aizveda prom. Visa drebēdama, viņa gandrīz neapzinīgi paklausīja Hallam. Tā bija Rūna Beguema.
VI
Kad «Dubultā Zvaigzne», atkal pieskāries zemei, spēji devās uz izeju, panika ejā pieauga. Visi, kas bija spējīgi skriet, paslēpties, — nozuda no viņa ceļa. Daudzi burzmā bija pakritusi; un viņš netraucēti sasniedza kulises, paņēma tur cepuri un mēteli, bet tad caur staļļiem izgāja bulvāra alejā.
Aizsedzis seju ar šalli, viņš pazuda pa kreisi laternu gaismas virzienā. Tikko viņš bija gabaliņu pagājis, nežēlīgi sitieni sāka birt pār viņa pleciem un galvu; laternas gaismas šaltī pazibēja nazis. Viņš strauji pagriezās; asmens iestrēdza apģērbā. Cenzdamies atbrīvot kreiso roku, kurā bija ieķērušies divi cilvēki, ar labo viņš saspieda kādam seju un asi atgrūda uzbrucēju; pēc tam ātri uzlidoja augšup. Divas rokas atlaidās; divas citas iekārās viņa elkonī ar satracināta buldoga niknumu. Drudam tirpa roka. Pacēlies virs jumtiem, viņš ieraudzīja ielu naksnīgo ilumināciju un apstājās. Tas viss prasīja tikai vienu mirkli. Noliecies ar riebumu aplūkoja šausmu pārņemto aģenta seju; cīnīdamies ar ģīboni, tas, kājas pievilcis, turējās pie viņa, taču pēc brīža ģībonis pieveica to. Druds izrāva roku; aģenta ķermenis sāka strauji krist lejup; tad no ielas dzīlēm, ko pildīja riteņu rīboņa, atskanēja dobjš troksnis.
— Nu viņš ir miris, — Druds teica, — pagalam ir viena dzīvība un, bez šaubām, arī lieliskā balva. Mani gribēja nogalināt.
Viņam bija bijusi tāda nojauta, un tā viņu nebija pievīlusi. Viņš bija gaidījis uzstāšanās dienu ar smaidu un skumjām — ar instinktīvajām kalnieša skumjām, kurš no kalnu virsotnēm noraugās uz plašajiem miglas vāliem ielejās, kurp neaizplūst pat skaņa. Un ja viņš smaidīja, tad tikai tīkamām, neiespējamām lietām — kaut kam līdzīgam jūsmīgu balsu korim, kas izprašņā-, neliek mierā un aizrauj sev līdzi līksmi starojošu seju lokā: un kas ir tur, tajā pasaulē, kur viņš lidinās un elpo brīvi? Un vai uz turieni, aiz bailēm aizverot acis, nav iespējams viņu pavadīt?
Druds, naidpilns un triumfējošs, traucās pār pilsētas ugunīm. Vilcinādamies atgriezties mājās, viņš domās kavējās pie uzbrukuma. Čūska metās virsū ērglim. Līdz ar to viņš apzinājās, ka viņam draud briesmas. Viņi mēģinās iznīcināt vai, ja to neiespēs, centīsies viņa dzīves ceļu pakļaut mūžīgām šausmām. Viņa mērķi ir neaptverami. Bez tam jau pati viņa eksistence ir absurds, neciešama parādība. Ir situācijas, kas ir skaidras bez to loģiskas attīstības: Milas Venēra pārtikas preču bodē; pa dzelzceļu nosūtīta lāde ar lodveida zibeņiem; sprādzieni, ko izraisa lielā attālumā. Viņš atminējās cirku — tik skaidri, ka, šķita, gaisā atkal pazibsnīja gaisma, kurā visā to nejēdzībā iedegās tumsonīgā afekta ainas. Vienīgais mierinājums bija nepazīstamās sievietes uzvaras saucienā augšup paceltās rokas; un viņš atcerējās mājas zosu baru, kas, ieraugot zemāk par mākoņiem lidojam savus savvaļas brāļus, sāka gāgināt: viena zoss, izstiepusi kaklu un krampjaini plivinot spārnus, arī sagribēja augšup, taču tauki neļāva.
Tuvojās spārnu švīkoņa; naktsputns ietriecās krūtīs, sāka sisties gar seju un ar drausmu vaidu uzlidoja, izgaisdams tumsā. Druds atstāja aiz sevis pilsētas robežu. Virs ostas viņš šķērsoja prožektora staru, prātodams, ka tagad novērotāji droši vien berzēs spoguli vai acis, domādami, ka laikam uz piekrastes klinšu fona tikai rēgojies cilvēka siluets. Patiesi, cietoksnī kaut kas bija noticis, jo prožektora stars sāka graizīt tumsu visos virzienos, lielākoties trāpīdams mākoņos. Druds pagriezās atpakaļ, uzjautrinādamies parastajā rotaļā; viņš atdzīvināja savu ceļu ar gaisa laiviņām, no kurām skanēja mīlas pārīšu čuksti; tās slīdēja pretī mēness sirpim — pretī tā sidrabainajam šķidrautam, kas pār zaļzāles paklājiem un ziediem sedza savu dzidro baltumu. To stūrmaņi, jautri, nelieli gaisa gariņi, spārnus pasituši padusē, centās uzvilkt buru. Viņš dzirdēja smieklus un stīgu strinkšķināšanu. Vēl augstāk klusēja svinīgs tukšums, no kurienes, no jūdžu miriādēm uz pievērtu aci stiepās zvaigžņu staru adatas; pa tām kā skolnieki, kas laižas lejā pa kāpņu margām, grūstoties, taisot grimases, līdzīgi mērkaķiem krītot augšpēdus, šurp turp šaudījās resnvēderīgi morīši. Visām skaņām, kas pacēlās no zemes, bija fizisks atbalsojums; augstu lidoja zirgi, velkot rēgainu karieti, kas bija stāvgrūdām pilna ar jautru kompāniju; cigāru dūmi aizmigloja zvaigžņu starus; važonis, vicinot pātagu, ķēra noripojušu cilindru. Kaut kur sāņus slīdēja apgaismotie tramvaja logi, aiz kuriem kāds kungs lasīja avīzi, bet švīts, šķielējot uz blakussēdētājas piemīlīgo sejiņu, sūkāja spieķi. Gan šur, gan tur bija redzami balkoni, gaismas svītras sašķelti, ko meta durvis, ieslēptas zaļumos, kuri ļāva saskatīt kurpes purngaliņu vai acu bīstamo spožumu, ar kādu mednieks no slēpņa uzglūn medījumam. Vicinot avīžu saini, steidzās gaisa avīžu pārdevējs; kaķis ko nagi nes aizlaidās pa neredzamajiem jumtiem, un tie, kas pastaigājās, apstājās virs pilsētas un palokoties sasveicinājās siltajā tumsā.