Līdzko Druds nogura, šī rotaļa izgaisa kā odu bars, ko pēkšņi ķēris lietus. Viņš piesēda uz torņa pulksteņa ģēveles, no apakšas pulkstenis atgādināja mirdzošu apli šķīvja lielumā, turpretī tuvumā tā bija divas asis plata ambrazūra, ko aizsedza kādas trīs collas biezs stikls ar dzelzs cipariem divarpus pēdu augstumā. Aiz stikla dārdot griezās zobrati, riteņi un ķēdes; kaktā, nesteidzīgi malkojot kafiju, sēdēja mašīnists ar melnu svītru šķērsām pāri neskūtajiem vaigiem; instrumentu, pakulu saišķu un skārda eļļas bundžu vidū kūpēja krāsniņa, uz kuras vārījās kafijkanna. Stikla ārpusē uz ass nostiprinātas divas milzīgas bultas rādīja desmit minūtes uz diviem. Ass nodrebēja, minūšu rādītājs iečīkstējās un nokrita par pēdu zemāk, rādīdams vienpadsmito minūti. Uz karnīzēm, dūdojot un klabinot knābjus, rindās spiedās miegaini baloži. Druds nožāvājās. Cirks un uzbrukums bija viņu nogurdinājuši. Viņš nogaidīja, kamēr pulksteņa zvani, atzīmējot ceturksni pāri diviem, noskandināja senas melodijas takti, un steidzās uz viesnīcu, savu pagaidu mitekli.
VII
Nākamajā dienā pilsētnieki avīžu lappusēs velti meklēja mīklainā notikuma aprakstu; spēks, kas no mūžseniem laikiem ir iedarbojies ar spalvu un draudiem, redakcijām bija izsūtījis slepenu cirkulāru, kurš pavēlēja «aizmirst» neparasto notikumu; to pieminēt bija aizliegts, biedinot ar izdevuma slēgšanu; šai sakarā nekādi paskaidrojumi netika sniegti, un redaktori atdeva atpakaļ autoriem bezmiega nakts augļus — garu garos rakstus, ko greznoja visvilinošākie virsraksti.
Pa tam baumas guva tik plašu vērienu, tādus apmērus un kontūras, kad jau zūd paša notikuma jēga, līdzīgi tam, kā gigantiska, bet izplūdusi kļūst ēna, ja cilvēks pieiet cieši klāt laternai. Aculiecinieki savus iespaidus izplatīja pa malu malām, un katrs tos pasniedza tā, ka pārējiem būtu par ko strīdēties, — tas ir labākais uztveres savdabības pierādījums. Druda lietā masu jaunrade, par kuru tagad, kā dzirdams, ārkārtīgi rūpējas, izpaudās tik neatturami kā histērijas lēkme. Tiesa, izglītotās iedzīvotāju daļas sīkais skepticisms palaida izsmalcinātu «bet», kura dziļdomīgajā bezjēdzībā attiecīgi noskaņota auss sadzirdēja bezgala daudzus asprātīgus izskaidrojumus. Uz šā «bet» kā uz spoles tinās staigājošās enciklopēdijas raibais pavediens. Kāds minēja hipnozi, burvju mākslu, kāds cits — tehnikas brīnumus; atsaucās arī uz senajiem triku meistariem, kas ar oderē paslēptu gais- pūtes ierīci darījuši neaptveramus brīnumus. Nebija aizmirsts ne kinematogrāfs, ne burvju lukturis, ne slavenie automāti: Vēbera mehāniskais cilvēks taču uzvarēja sava laika izcilākos šahistus. Tā kā jebkurš notikums ir līdzīgs ar sarežģītu zīmējumu klātai bumbai, aculiecinieki, aprakstot notikumu, cits citam runāja pretī un viņu izklāsti nesaskanēja, jo katrs bija redzējis vienīgi viņam pievērsto bumbas pusi ar virs- tāmes fantāzijas piedevu, vai arī, vēlēdamies pārsteigt ar sausu precizitāti, atmeta detaļas; tādējādi pat acīm redzamais kļuva pa pusei strīdīgs. Turpretī «dieva balss», tas ir, ziņas no staļļiem un galerijām, rotājušās ar visu, kas cilvēkā ir muļķīgs, ja viņam sagribējies pasaciņu un ja viņš pats tās sacer, svinēja lieliskas dzīres. Šīs ziņas radīja leģendu par velnu, kurš izjājis baltā zirgā; pēc citu precīzas informācijas, sātans nolaupījis meitenīti un ar to aizlidojis pa logu; vēl citi piemetināja, ka mazulīte pārvērtusies baigā vecenē. Galīgi šķērsām šiem brīnumiem paklīda valodas par eņģeļiem, kuri publikai virs galvas sākuši dziedāt par pasaules galu, taču visi labprātāk piekrita «Niagāras» bufetnieka izskaidrojumam, ka iebraucējs grieķis izgudrojis lidierīci, ko varot glabāt kabatā; grieķis izlidojis no cirka uz ielas un nogāzies, jo ierīcei salūzusi skrūve. Visa sajukuma kronis bija satraucošās ziņas par baru lidojošu miroņu, kuri ieradušies cirkā, dzēruši un ēduši, bet tad sākuši ālēties, noraudami skatītājiem cepures un nezināmā valodā izkliegdami apdullinošus vārdus.
Par nelielu šādu baumu plosīšanās perēkli divdesmit ceturtajā no rīta, kad pulkstenis jau bija uz deviņiem, kļuva viesnīcas «Roma» virtuve. Te pie galda, kura vidū no milzīgas pannas ar jērgaļu vēlās tvaiki, starp sulaini un pavāru notika dedzīgs strīdiņš; viņos klausījās istabenes un virtuvene; pavārzēni, vaibstī- damies un pie plīts apveltīdami cits citu ar knipja sitieniem, tai pašā laikā paspēja dzirdēt sarunu. Kaut gan sulainis nebija ticis cirkā, jo nebija bijis biļešu, tomēr visu vakaru bija nogrūstījies pie ieejas to neveiksminieku vidū, kuri velti cerējuši iežēlināt kontrolieri ar cigāru vai, notverot izdevīgu mirkli, iešmaukt iekšā.
— Blēņas! — pavārs sacīja, noklausījies skatītāju vispārējās bēgšanas attēlojumu. — Jel savām acīm būtu redzējis to, kā, pats saki, nebija.
— Viegli sacīt — «blēņas», — sulainis iebilda,
— skandini vien «blēņas», lai ko tu arī dabūtu dzirdēt. Riebjas ar tevi runāt… Ja kāds domā, ka es meloju, lai ir tik drosmīgs un pasaka man to acīs.