— Un kas tad būs? — pavārs kareivīgi iejautājās.
— Tieši acīs?! Nu es tev tieši acīs arī saku, ka tu melo.
— Es? Meloju?
— Nu, ja nemelo, tad sadzejo, tas ir viens un tas pats, bet, ja gribi zināt patiesību, es tev paskaidrošu: viss notika tāpēc, ka sagāzās stabi. To es, protams, neredzēju,bet domāju, ka pietiek arī ar tādu nieku. Galerijas taču turas uz stabiem, vai ne? Bet ja skatītāju tur bija sadrūzmējies trīsreiz vairāk, nekā pienākas, stutes salūza.
— Kāda nozīme te stutēm, — sulainis, aiz izmi- šuma nosvīdis, pretojās, — durvis krakšķēja, kad saskrēja pilna iela ar cilvēkiem, un es pats dzirdēju kliedzienus. Bez tam daudzus izprašņāju; liekas, skaidrs.
— Blēņas!— pavārs sacīja. — Kad apsitīs tev kājas, tad kliegsi, pats nezinādams, ko. Gadās, ka no bailēm cilvēks zaudē prātu un sāk gvelzt visādus niekus.
— To jau visi zina, ka jūs esat bezdievis, — istabene ievaimanājās tai laikā, kad viņas draudzene ar virtuveni, mutes atpletušas, trīcēja skaudras ziņkārības lēkmē, — kad es vēl biju maziņa, redzēju ko tādu, — ja lūgsiet pastāstīt pirms gulētiešanas, neparko nestāstīšu. Atnāk pie mums cilvēks, — tas notika naktī, — un lūdz, lai ielaiž pārgulēt…
— Arī es labi atceros, — sulainis pārtrauca, — kā pa durvīm iznāca solīds, pieklājīgs kungs. «Kas tur notika?» es viņam pajautāju, un redzu, viņš stipri satraukts. Kungs man sacīja: «Nemeklējiet pasaulīgus priekus. Es redzēju, kā cilvēkā iemājoja ļaunais gars un pacēla viņu gaisā. Lūdziet dievu, lūdziet dievu!» Un viņš aizgāja, šitentā pamādams ar roku. Es jums saku, cik daudz jau izteica viņa roka vien!
Pavārs nepaspēja pateikt «blēņas!», kad istabene, baidīdamās, lai viņas stāsts nenoslīktu strīdnieku niknajā cīniņā, pacēla balsi par vienu toni augstāk un sāka triekt aizgūtnēm:
— Jūs dzirdat? Es teicu, tas cilvēks mums lūdza, lai ielaižot pārnakšņot; tēvs parūca, parūca, tomēr ielaida, bet otrā dienā māte saka viņam: «Nu? Vai man nebija taisnība?» Viņa negribēja, ka laiž nakšņot. Un kās iznāca? Mums mājās bija brīva istaba, kurā neviens nedzīvoja; tur parasti sameta dārzeņus; turpat stāvēja tēva virpa. Sajā istabā nolikām gulēt mūsu ceļavīru. Vēl tagad es viņu redzu kā dzīvu: garš, brangs, sirmiem matiem, bet seja gludena un tik ro- zīga kā, lūk, Betsijai vai man, kad mani nekas nav sakaitinājis. Kaut gan es biju maziņa, taču skaidri redzēju, ka vecī ir kaut kas aizdomīgs. Kad viņš aizvācās gulēt, es piezagos pie durvīm, palūrēju pa atslēgas caurumu un… vai jūs varat iedomāties, ko ieraudzīju?
— Nē, nē! Nesakiet! Nesakiet! — sievietes iesaucās. — Ai, ko gan jūs tur ieraudzījāt?
— Viņš sēdēja uz maisiem. Es arī tagad, tāpat kā toreiz, visa drebu. «Mani cienījamie locekļi!» viņš teica un noņēma labo kāju. «Manas mīļās ekstremitātes! *,.» Te, — dieva vārds, es pati redzēju, — viņš noņēma un pieslēja pie sienas kreiso kāju. Man kājas saļodzījās, bet skatos. Redzu, viņš noņem vienu roku, uzkar to uz naglas, noņem otru roku, noliek to šitā nevērīgi, un … un …
— Nu?! — klausītāji pārtvēra.
— Un vienā mierā noņem sev galvu! Lūk, tā! Blākš, to sev klēpī!
Te, gribēdama attēlot baismīgo brīdi, stāstītāja sagrāba ar rokām galvu, izbolīdama acis, bet tad, no smagajām atmiņām sabrukusi, klīrīgi nolaida rokas un, elpu atņemdama, atzvēlās krēslā.
— Te nu tu melo, — sacīja pavārs, kura interese par šo notikumu bija jūtami mazinājusies, kolīdz istabene bija atņēmusi nabagam otru roku. — Ar ko tad viņš noņēma galvu, ja viņam nebija roku?
Istabene nomērīja viņu ar ledainu skatienu.
— Sen esmu ievērojusi, — viņa atcirta, — ka jūs, kam nav ne mazākās cieņas pret sievieti, izturaties kā aziātu pašā. Kas jums ir iegalvojis, ka vecim nebija roku? Es tak saku, ka rokas viņam bija.
Pavāra prāts aptumšojās, viņš bezspēcīgi atmeta ar roku un nospļāvās. Šai brīdī, skatīdamies pāri milzīgajām brillēm, ienāca cilvēks priekšautā un tūbas čībās. Tas bija augšstāva apkalpotājs.
— Dīvaina lieta, — viņš sacīja, ne pie viena atsevišķi nevērsdamies, bet aplaizdams visiem pēc kārtas drūmu, atsvešinātu skatienu. — Ko? Es saku, kā jau es par to naktī esmu ziņojis pārvaldniekam, tā ir dīvaina lieta.
Iestājās spriega pauze.
— Kas tad tā par dīvainu lietu? — sulainis iejautājās.
— Kā vien atceros, — šermuļi skrien pār kauliem, — apkalpotājs sacīja, kad jauna pauze jau kļuva neomulīga. — Klausieties. Šodien, ap diviem naktī, nospodrinājis visus zābakus, gāju gar simt trīsdesmit septīto un, pamanījis, ka durvis nav aizslēgtas, bet tikai pievērtas, — pieklauvēju; ne jau kādas darīšanas pēc, bet tāpat. Maz kas var gadīties. Iekšā bija kluss. Iegāju, pārliecinājos, ka mītnieka nav, aizslēdzu durvis, bet atslēgu iebāzu kabatā un vēlāk paka- rināju uz dēļa. Uzkavējies augšā minūtes piecas, no jauna devos lejā un, tā kā man atkal iekrita iet gar to pašu simt trīsdesmit septīto, ieraudzīju, ka durvju rokturis sakustas. Kāds no iekšpuses mēģināja durvis atvērt. Klusītiņām piegāju pie tām un sastingu, — rokturis vēlreiz noraustījās, tad atskanēja soļi. Te es ieskatījos atslēgas caurumā. Priekšiņā bija uzdegta gaisma, un es ieraudzīju projām ejoša cilvēka muguru. Atvirzījis portjeru, viņš apstājās un pagriezās, taču tas nebija nekāds svešinieks, bet tas pats Aišers, kurš tur dzīvo. Pēc minūtēm piecām, ne vairāk, viņš uzkāpa pa kāpnēm, ienāca gaitenī, noņēma atslēgu un iekļuva savā istabā.
Izklāstījis šos apstākļus, apkalpotājs no jauna pārlaida skatienu plati atplestajām mutēm un piebilda:
— Vai apjēdzat?
— Velns lai parauj! — sulainis sacīja, indīgi paskatīdamies uz pavāru, kurš šoreiz nekliedza «blēņas!», tikai sarūgtināti papurināja galvu virs treknā jērgaļas gabala. — Kā tad viņš varēja gadīties savā numurā?