Runcis Bazilio īgni kliboja nopakaļ.
Bija jau pusnakts, taču Muļķu Pilsētā neviens negulēja.
Pa līku, netīru ielu klaiņoja izkāmējuši, dadžiem pievēlušies suņi un žāvājās aiz bada:
— Ē-hē-hē…
Kazas nokūlājušiem sāniem, astes stumbeņus skurinādamas, plūkāja gar ietvi putekļaino zāli.
— Bē-ē-ē-ē-da…
Galvu nokārusi, stāvēja govs; kauli viņai spiedās cauri ādai.
— M-ū-ū-o-cība… — viņa domīgi atkārtoja.
Uz dubļu pinkuļiem sēdēja izplūkāti zvirbuļi, — tie necēlās spārnos —min tos kaut kājām…
Grīļodamās aiz nespēka, slaistījās noliesējušas vistas ar izraustītām astēm…
Toties ielu krustojumos, taisni izslējušies, stāvēja nikni buldogi policisti, trīsstūrainām platmalēm galvā un dzeloņainām siksnām ap kaklu.
Viņi bļāva uz izsalkušajiem un kašķainajiem iedzīvotājiem:
— Iet gar-rām! Tur-r-rēties pa kr-r-reisi! Nedr-r-rūzmētiesl
Lapsa vilka Buratino pa ielu tālāk. Viņi redzēja, ka paēduši
runči ar zelta brillēm pastaigājās mēnesnīcā pa ietvi, vezdami zem rokas kaķenes ar aubēm galvā.
Cienīgi degunu izslējis, pastaigājās resnais Lapsa — šās pilsētas gubernators, un viņam līdzās uzpūtīgā Lapsene, turēdama ķepā naktsvijoles ziedu.
Lapsa Alise pačukstēja:
— Te pastaigājas tie, kas iesējuši naudu Brīnumu Laukā… Šonakt ir pēdējā nakts, kad var sēt. Pret rītu ievāksi veselu kaudzi naudas un sapirksi visu ko… Iesim ašāk…
Lapsa un runcis aizveda Buratino aizaugušā laukumā, kur nētājas sasisti mala podi, noplisušas tupeles, cauras galošas un upatas… Viens otru pārtraukdami, viņi aizgūtnēm tarkšķēja:
— Roc bedrīti.
— Liec iekšā zelta gabalus.
— Apkaisi ar sāli.
— Pasmel no peļķes un kārtīgi aplaisti.
— Un neaizmirsti noskaitīt «Kreks, feks, peks»…
Buratino pakasīja ar tinti notriepto degunu.
— Bet jūs tomēr paejiet tālāk…
— Vai dieviņ, mēs taču pat skatīties negribam, kur tu apraksi audu, — sacīja lapsa.
— Pasargi dievs, — runcis piebilda.
Viņi pagaja gabaliņu nostāk un paslēpās aiz atkritumu audzes.
Buratino izraka bedrīti. Trīs reizes čukstus nobēra: «Kreks, iks, peks,» — ielika bedrītē četrus zelta gabalus, aprušināja ar emi, izņēma no kabatas šķipsniņu sāls, uzkaisīja virsū. Pasmēla o peļķes riekšavu ūdens un aplaistīja.
Un apsēdās gaidīt, kad izaugs koks…
Policisti sagrabj Buratino un neļauj viņam teikt ne vārda sev par attaisnošanu
Lapsa Alise bija domājusi, ka Buratino liksies gulēt, bet viņš, acietīgi degunu izstiepis, joprojām sēdēja uz mēslu čupas.
Tad Alise lika runcim palikt sargos, bet pati aizmetās uz ivāko policijas iecirkni.
Tur piesmēķētā istabā pie tintes notriepta galda sulīgi krāca ;žurējošais buldogs.
Lapsa visvēlīgākajā balstiņā viņu uzrunāja:
— Vīrišķīgais dežuranta kungs, vai nevarat aizturēt kādu •zpajumtnieku zaglēnu? Šausmīgas briesmas draud visiem šās lsētas bagātnieciņicm un cienījamiem pilsonīšiem.
Dežurējošais buldogs pusmiegā tā ierēcās, ka lapsai aiz bai- m nogadījās peļķe apakšā.
— Zaglis! Ar-r-r!
Lapsa paskaidroja, ka bīstamais zaglēns Buratino uziets pamestajā laukumā.
Dežurants, joprojām rēkdams, pazvanīja. Iedrāzās divi dober- manpinčeri, slepenpolicisti, kas nekad negulēja, nevienam neticēja un pat paši sevi turēja aizdomās par noziedzīgiem nolūkiem. Dežurants viņiem pavēlēja bīstamo noziedznieku dzīvu vai mirušu atgādāt iecirknī.
Slepenpolicisti atbildēja īsi:
— Vau!
Un drazas uz laukumu sevišķos, ērmīgos auļos, pakaļkajas sānis pasizdami.
Pēdējos simt so]us viņi līda uz vēdera un tad ar joni metās Buratino virsū, sagrāba viņu zem padusēm un stiepa uz iecirkni.
Buratino tirināja kājas, lūdza pateikt — par ko? Par ko? Slepenpolicisti atrūca:
— Tur noskaidros…
Lapsa un runcis nevilcinoties izraka no zemes četrus zelta gabalus. Lapsa ņēmās naudu dalīt tik veikli, ka runcim beigās iznāca viens naudas gabals, bet viņai pašai — trīs.
Runcis, ne vārda neteicis, ielaida nagus lapsai purnā.
Lapsa cieši sažmiedza viņu ķepās. Un labu brīdi viņi abi valstījās pa laukumu. Kaķa un lapsas spalvas vīkšķiem vien putēja mēnesnīcā.
Sadīrājuši viens otram sānus, viņi izdalīja naudu līdzīgās daļās un to pašu nakti pazuda no pilsētas.
Pa to laiku slepenpolicisti bija atstiepuši Buratino iecirknī. Dežurējošais buldogs iznāca šaipus galda un pats pārmeklēja viņa kabatas. Neatradis nekā, izņemot cukura graudiņu un mandeļu cepuma drupatiņas, viņš asinskāri nošņāca Buratino sejā:
— Nelieti, tu esi izdarījis trīs noziegumus: tu esi bezpajumtnieks, bezpasinieks un bezdarbnieks. Aizvest viņu ārpus pilsētas un noslīcināt dīķī!
Slepenpolicisti atbildēja:
— Vau!
Buratino mēģinaja stāstīt par Karlo teti, par saviem piedzīvojumiem. Viss velti! Slepenie viņu sagrāba, auļos aizrāva ārpus pilsētas un no tilta iesvieda dziļā, netīrā dīķī, kas bija pilns varžu, dēļu un ūdensvaboles kāpuru.
Buratino ar blīkšķi iegāzās ūdenī, un zaļās ūdenslēcas sakļāvās virs viņa.
Buratino iepazīstas ar dīķa iemītniekiem, uzzina, ka četri zelta gabali pazuduši, un dabū no bruņurupuča Tortila zelta atslēdziņu
Nav jāaizmirst, ka Buratino bija no koka un tāpēc nevarēja noslīkt.
Tomēr viņš bija tā pārbijies, ka ilgi gulēja virs ūdens, gluži aplipis ar zaļajām ūdenslēcām.
Viņam apkārt salasījās dīķa iemītnieki: ar savu muļķību plaši pazīstamie melnie, vēderainie kurkulēni, ūdensvaguļi ar airiem līdzīgām pakaļkājām, deles, kāpuri, kuri ēda visu, kas vien pagadījās, arī cits citu, un, beidzot, dažādas sīkas infuzorijas.