Te uzreiz Buratino pa priekšu sāka lēkāt pelēks vīkšķītis. Tūdaļ arī atskanēja suņu riešana.
Buratino pieplaka pie klints. Viņam garām, nikni šņaukādamies, aizdrāzās divi Muļķu Pilsētas policijas buldogi.
Pelēkais vīkšķītis pasviedās sāņus no ceļa — pakraujā. Buldogi tam pakaļ.
Kad soļu dipoņa un riešana jau bija aizskanējusi tālumā, Buratino deva kājām ziņu; viņš joza tik ātri, ka zvaigznes zibēt zibēja viņpus melnajiem zariem.
Pēkšņi pelēkais vīkšķītis atkal pārlēca pār ceļu. Buratino paguva saskatīt, ka tas ir zaķis, bet šim jāšus mugurā, to aiz ausīm sagrābis, turas mazs, bāls cilvēciņš.
No piegāzes sāka birt akmentiņi, — buldogi tūliņ zaķim pa pēdām pārlēca pār ceļu, un atkal viss noklusa.
Buratino joza tik aši, ka zvaigznes tagad kā neprātīgas joņoja aiz melnajiem zariem.
Pelēkais zaķis trešoreiz pārcilpoja pār ceļu. Mazais cilvēciņš, aizķēries ar galvu aiz zara, novēlās zaķim no muguras un nokrita taisni Buratino pie kājām.
— R-r-r-vau! Tur-riet viņu! — zaķim uz pēdām pakaļ aiz- auļoja policijas buldogi: acis tiem bija tā pieplūdušas niknuma, ka tie nepamanīja ne Buratino, ne bālā cilvēciņa.
— Ardievu, Malvīn, ardievu uz mūžu! — cilvēciņš raudulīgā balsī nopīkstēja.
Buratino noliecās pār viņu un izbrīnā ieraudzīja, ka tas bija Pjero baltā kreklā ar garām piedurknēm.
Viņš gulēja riteņu grambā ar galvu uz leju un, acīm redzot, domājās jau pagalam, un, izlaizdams dzīvību, nopīkstēja mīklaino frāzi: «Ardievu, Malvīn, ardievu uz mūžu!»
Buratino sāka viņu purināt, pavilka aiz kājas, — Pjero nekustējās. Tad Buratino salūkoja kabatā noslēpušos dēli un pielika to nedzīvajam cilvēciņam pie deguna.
Dēle bez liekas domāšanas sakampa to aiz deguna. Pjero uzreiz pietrūkās sēdus, sāka kratīt galvu, norāva dēli un novaidējās:
— Ai, izrādās, ka esmu vēl dzīvs!
Buratino satvēra viņu aiz vaigiem, kas bija balti kā zobu pulveris, skūpstīja un taujāja:
— Kā tu šurp nokļuvi? Kāpēc jāji uz pelēkā zaķa?
— Buratino, Buratino, — Pjero attrauca, bailīgi apkārt lūkodamies, — paslēp mani drīzāk… Tie suņi taču nedzinās vis pelēkajam zaķim pakaļ, viņi ķēra mani… Sinjors Karabass Barabass mani vajā dienu un nakti. Viņš nolīga Muļķu Pilsētā policijas suņus un nozvērējās dabūt mani rokā dzīvu vai mirušu.
Tālumā atkal ievankšķējās suņi. Buratino satvēra Pjero aiz piedurknes un ievilka viņu mimozu biezoknī, kas bija piebārstīts apaļiem, dzelteniem smaržīgu ziedu pūslīšiem.
Tur, gulēdams uz trūdošām lapām, Pjero sāka viņam čukstus stāstīt:
— Saproti, Buratino, kādu nakti auroja vējš, lietus gāza kā ar spaiņiem…
Pjero stāsta, kā viņš jāšus uz zaķa nokļuvis Muļķu Zemē
— Saproti, Buratino, kādu nakti auroja vējš, lietus gāza kā ar spaiņiem. Sinjors Karabass Barabass sēdēja pie pavarda un kūpināja pīpi. Visas lelles jau gulēja. Es vienīgais negulēju. Es domāju par meiteni ar gaišzilajiem matiem…
— Atradis, par ko domāt, tad ta muļķis, — Buratino pārtrauca. — Es vakar vakarā aizmuku no tās knīpas — no būceņa ar zirnekļiem.
— Kā! Tu redzēji meiteni ar gaišzilajiem matiem? Tu redzēji manu Malvīni?
— Tad ta brīnums, ko domā! Pinkšķe un uzmākule…
Pjero, rokas vicinādams, pietrūkās kājās:
— Aizved mani pie viņas… Ja tu man palīdzēsi atrast Malvīni, es tev atklāšu zelta atslēdziņas noslēpumu …
— Kā! — Buratino līksmi iesaucās. — Tu zini zelta atslēdziņas noslēpumu?
— Zinu, kur atslēdziņa atrodas, kā to dabūt rokā, zinu, ka ar to jāatslēdz kādas durtiņas… Es noklausījos noslēpumu, un tāpēc sinjors Karabass Barabass mani meklē ar policijas suņiem.
Buratino šausmīgi gribējās tūdaļ pat palielīties, ka noslēpumainā atslēdziņa atrodas viņam kabatā. Lai neizpļāpātos, viņš norāva no galvas cepurīti un ietūcīja to mutē.
Pjero lūdzās, lai vedot viņu pie Malvīnes. Buratino ar pirkstu palīdzību paskaidroja šim stulbenim, ka patlaban ir tumšs un bīstami, bet, tiklīdz uzausīs gaisma, viņi dosies pie tās knīpas.
Piespiedis Pjero atkal paslēpties zem mimozas krūmiem, Buratino nobuldurēja vilnainā balsi, jo mute viņam bija aizbāzta ar cepurīti:
— Stāsti tālāk…
— Nu tātad — kādu nakti auroja vējš…
— To tu jau štāštīji…
— Nu, lūk, — Pjero turpināja, — es, saproti, neguļu un uzreiz dzirdu: pie loga kāds stipri klauvē…
Sinjors Karabass Barabass ierūcās:
«Kas gan tur uzkūlies tādā suņa laikā?»
«Tas esmu es — Purvadūķis,» aiz loga atbildēja, «dziedniecības dēļu pārdevējs. Atļaujiet man pie uguns apžāvēties.»
Man, saproti, ļoti iegribējās paskatīties, kādi tad tie dziedniecības dēļu pārdevēji ir. Es klusītiņām atliecu aizkara stūri un iebāzu galvu istabā. Un — redzu:
Sinjors Karabass Barabass piecēlās no atzveltņa, kā parasts, uzkāpa uz bārdas, nolamājās un atvēra durvis.
Ienāca garš, slapjš vīrs ar mazu mazu seju, kas bija tik grumbaina kā ķervelis. Viņam mugurā bija vecs, zaļš mētelis, pie
jostas kuļājās knaibles, kāsīši, nagliņas. Rokās viņš turēja skārda burku un dukuru.
«Ja jums sāp vēders,» viņš teica klanīdamies, it kā mugura tam būtu vidū pušu pārlauzta, «ja jums ir stipras galvas sāpes vai ausīs džinkst, es varu jums aiz ausīm uzlikt kādu pusduci lielisku dēļu.»
Sinjors Karabass Barabass noņurdēja:
«Pie velna ar jūsu dēlēm! Varat sildīties pie uguns, cik uziet.»
Purvadūķis nostājās ar muguru pret pavardu.