Vienīgi Buratino nezaudēja galvu. Viņš uzkrāva Artemo- nam divus saiņus ar pašām nepieciešamākajām lietām. Uz saiņiem uzsēdināja Malvīni, kas bija tērpusies glītā ceļa kostīmā. Pjero viņš lika turēties sunim pie astes. Pats nostājās priekšā:
— Bez panikas! Bēgam!
Kad viņi, — tas ir, Buratino, kas vīrišķīgi soļoja sunim pa priekšu, Malvīne, ko uz saiņiem svaidīja augšup lejup, un vispēdīgi Pjero, kas vesela saprāta vieta bija piebāzts ar muļķīgiem pantiem, — kad viņi iznāca no biezās zāles klajā laukā, no meža izlīda Karabasa Barabasa pinkainā bārda. Viņš ar delnu aizsedza acis no saules un aplūkoja apkārtni.
Briesmīga kauja mežmalā
Sinjors Karabass Barabass turēja saitē divus policijas suņus. Ieraudzījis bēgļus klajā laukā, viņš ieplēta plēsīgo muti.
— Aha! — viņš iebļāvās un palaida suņus vaļā.
Niknie suņi vispirms sāka ar pakaļkājām kārpīt zemi. Viņi pat nerūca, viņi pat skatījās pavisam uz otru pusi un nevis uz bēgļiem, — viņi bija tik lepni uz savu spēku.
Tad suņi lēnām devās uz to vietu, kur šausmās bija palikuši stāvam Buratino, Artemons, Pjero un Malvīne.
Šķita, ka viss ir pagalam. Karabass Barabass čāpoja policijas suņiem nopakaļ. Viņa bārda ik brīdi līda laukā no svārku kabatas un piņājās pa kājām.
Artemons, asti iemiedzis, nikni rūca. Malvīne vicināja ar rokām:
— Man bail, man bail!
Pjero, rokas nolaidis, raudzījās uz Malvīni, pārliecināts, ka viss pagalam.
Pirmais attapās Buratino.
— Pjero, — viņš iesaucās, — ņem knīpu pie rokas, un skrieniet uz ezeru pie gulbjiem… Artemon, met nost saiņus, noņem pulksteni — tev būs jācīnās! …
Malvīne, izdzirdusi šo vīrišķīgo rīkojumu, nolēca no Arte- mona muguras un, svārkus sacēlusi, teciņus devas uz ezeru. Pjero viņai sekoja.
Artemons nosvieda saiņus zemē, noraisīja pulksteni no ķepas un lenti no astes galiņa. Baltos zobus atņirdzis, viņš palēcās pa kreisi, palēcās pa labi, izstaipīdams muskuļus, un ari saka atvilk- damies ar pakaļkājām kārpīt zemi.
Buratino uzrāpās pa sveķaino stumbru pīnijā, kas vientuļa auga klajā laukā, un, uzlīdis pašā galotnē, sāka kliegt, gaudot un spiegt pilnā kaklā:
— Zvēri, putni, kukaiņi! Mūsējos sit! Glābiet nevainīgus koka cilvēciņus!…
Policijas buldogi, it kā nupat tikai būtu ieraudzījuši Arte- monu, uzreiz klupa tam virsū. Veiklais pūdelis izlocījās un ielaida zobus vienam sunim strupajā astes stumbenī, otram ciskā.
Buldogi neveikli pagriezās un no jauna gāzās pūdelim virsū. Viņš palēcās uz augšu, ļaudams tiem izskriet sev pa apakšu, un atkal paguva vienam izecēt sānus, otram — muguru.
Buldogi trešoreiz metās viņam virsū. Tad Artemons, nolaidis asti zālē, sāka riņķiem vien jozt apkārt pa lauku, te pielaizdams policijas suņus sev tuvumā, te mezdamies sāņus turpat jau tiem degungalā… Struppurņi buldogi tagad patiesi saniknojas, tie sāka sēkt un nesteidzīgi, stūrgalvīgi skrēja Artemonam nopakaļ, gatavi kaut vai nobeigties, bet piekļūt kustīgajam pūdelim pie rīkles.
Pa to laiku Karabass Barabass, piegājis pie pīnijas, aptvēra tās stumbru un sāka purināt:
— Kāp zemē, kāp zemē!
Buratino ar rokām, kājām un zobiem ieķērās zara. Karabass Barabass tā kratīja koku, ka visi čiekuri zaros sašūpojās.
Pīnijas čiekuri ir dzeloņaini un smagi, pamazas melones lielumā. Ja ar tādu čiekuru trāpa pa galvu — vai-val!
Buratino ar mokām turējās pie līganā zara. Viņš redzēja, ka Artemons jau izkāris mēli kā sarkanu lupatu un lec aizvien lēnāk.
— Atdod atslēdziņu! — Karabass Barabass platu rīkli ieaurojās.
Buratino parāpās pa zaru, nokļuva līdz pamatīgam čiekuram un sāka kost pušu kātiņu, kurā tas turējās. Karabass Barabass sakratīja stiprāk, un smagais čiekurs šāvās lejup — pakš! — taisni viņam pa atrieztajiem zobiem.
Karabass Barabass pat apsēdās.
Buratino norāva otru čiekuru, un tas — pakš! — nokrita Karabasam Barabasam taisni uz paura, tikpat kā uz bungām.
— Mūsējos sit! — atkal iekliedzās Buratino. — Palīgā nevainīgiem koka cilvēciņiem!
Pirmās palīgā atlaidās svīres, — zemu šaudīdamās, tās vilka slaidus lokus turpat buldogiem degungalā. Suņi velti kņadzināja zobus, — svīre jau nav muša: kā pelēks zibens tā — ž-žvīks! — un taisni gar purnu!
No mākoņa, kas izskatījās pēc kaķa galvas, nokrita melna klija — tā pati, kas parasti Malvīnei nesa medījumu; tā ietrieca nagus policijas sunim mugurā, savicinājusi savus varenos spārnus, strauji uzlidoja, pacēla suni gaisā un tad palaida to vaļā …
Suns smilkstēdams nogāzās zemē ar ķepām gaisā.
Artemons drāzās no sāniem otram sunim virsū, visā sparā notrieca to zemē un iekodis atlēca nost…
Un atkal Artemons joņoja pa lauku ap vientuļo pīniju un viņam pakaļ cilpoja izpluinītie, sakostie policijas suņi.
Artemonam palīgā ieradās krupji. Tie vilka divus zalkšus, kas aiz vecuma bija kļuvuši akli. Zalkšiem tik un tā bija gals klāt — vai nu zem sapuvuša celma, vai gārņa vēderā. Krupji bija tos pierunājuši mirt varoņu nāvē.
Dižciltīgais Artemons tagad nolēma doties atklātā kaujā.
Viņš attupās uz astes un atņirdza zobus.
Buldogi metās tam virsū, un viņi visi trīs sapinās vienā ripojošā jūklī.
Artemons klabināja žokļus, skrāpējās ar nagiem. Buldogi, nelikdamies ne zinis par ievainojumiem un skrambām, tīkoja vienu: ar nāvīgu kodienu piekļūt Artemonam pie rīkles. Smilk- stoņa un kaukšana skanēja pa visu lauku.