Tad viņš pats atnesa ūdeni, pats salasīja žagarus un priežu čiekurus un pats sakūra pie alas ieejas ugunskuru — tik brāzmainu, ka smuidrajai priedei zari vien līgojās … Pats izvārīja ūdenī kakao.
— Aši! Sēdieties brokastot…
Malvīne visu šo laiku, lūpas sakniebusi, klusēja. Taču tagad viņa ļoti stingri — pieauguša cilvēka balsī — teica:
— Nedomājiet, Buratino, ka jūs esat cīnījies ar suņiem un uzvarējis, esat izglābis mūs no Karabasa Barabasa un arī turpmāk izturējies vīrišķīgi, ka tas jūs atbrīvo no nepieciešamības pirms ēšanas mazgāt rokas un tīrīt zobus …
Buratino tā arī apsēdās — te tev nu bija! — un bolīja acis uz šo knīpu ar dzelzs raksturu.
Malvīne izgāja no alas un sasita plaukstas:
— Tauriņi, kāpuri, vaguļi, krupji…
Nepagāja ne minūte, kad salidoja lieli tauriņi, notriepušies ar ziedu putekšņiem. Atrāpoja kāpuri un drūmās mēslu vaboles.
Vēderus plakšķinādami, atlampačoja krupji…
Tauriņi, spārnus plivinādami, apsēdās uz alas sienām, lai iekšpusē būtu skaisti un grūstošā zeme neiekļūtu ēdienā.
Mēslu vaboles saripināja bumbulīšos visus uz alas grīdas sakrājušos netīrumus un izšķūrēja tos laukā.
Trekns, balts kāpurs uzrāpās Buratino uz galvas un, pār degunu nokāries, izspieda viņam uz zobiem mazliet pastas. Gribot negribot bija jātīra zobi.
Otrs kāpurs notīrīja zobus Pjero.
Ieradās nomiegojies āpsis, kas izskatījās pēc pinkaina sivēna… Viņš paņēma ķepā brūnos kāpurus, izspieda no tiem brūnu apavu ziedi un ar asti pamatīgi notīrīja visus trīs kurpju pārus — Malvīnes, Buratino un Pjero.
Notīrījis nožāvājās «ā-hā-hā» — un gāzelēdamies aizlīgoja.
Ielidoja rosīgs, raibs, jautrs puputis ar sarkanu cekulu, kas sacēlās stāvus, kad viņš par kaut ko brīnījās.
— Kuru sasukāt?
— Mani, — atsaucās Malvīne. — Iesprogojiet un sasukājiet, esmu izspūrusi…
— Bet kur tad spogulis? Paklausieties, mīlulīt…
Te iejaucās bolači krupji:
— Mēs atnesīsim …
Desmit krupji, vēderus plakšķinādami, devās uz ezeru. Spoguļa vietā viņi atstiepa spoguļkarpu, tik treknu un miegainu, ka tai bija vienalga, kurp to velk aiz spurām.
Karpu nostatīja uz astes Malvīnei priekšā. Lai tā nenoslāptu, tai lēja no tējkannas mutē ūdeni.
Rosīgais puputis sasprogoja un uzsukāja Malvīni. Uzmanīgi noņēma no sienas vienu tauriņu un ar to nopūderēja meitenei degunu.
— Gatavs, dārgumiņ…
Un — tr-r! — kā raibs kamoliņš izlidoja no alas.
Krupji aizstiepa spoguļkarpu atpakaļ uz ezeru. Buratino un Pjero — dziedi vai raudi — nomazgāja rokas un pat kaklu.
Malvīne atļāva sēsties brokastot.
Pēc brokastīm, nopurinājusi no klēpja drupatiņas, viņa sacīja:
— Buratino, mans draugs, viņreiz mēs palikām pie diktāta. Turpināsim stundu …
Buratino gribēja izlēkt no alas un iet, kurp acis rāda. Taču nevarēja tā pamest nevarīgos biedrus un slimo suni! Viņš noņurdēja:
— Rakstāmlietas nepaņēmām līdzi…
— Nav tiesa, paņēmām gan, — nostenēja Artemons. Viņš aizlīda pie saiņa, ar zobiem atraisīja to un izvilka tintes pudelīti, pcnāli, burtnīcu un pat mazu globusu.
— Neturiet spalvaskātu tik krampjaini un tik pārāk tuvu pie
spalvas, tā jūs notraipīsiet pirkstus ar tinti, — Malvīne pamācīja. Viņa pacēla skaistās actiņas pret tauriņu izrobotajiem alas griestiem un . ..
Šai brīdī atskanēja zaru brakšķēšana un rupjas balsis, — gar alu aizgāja dziedniecības dēļu pārdevējs Purvadūķis un Karabass Barabass, kas tikko vilka kājas.
Leļļu teātra direktoram pierē kvēloja milzīgs puns, deguns bija sapampis, bārda vienās pinkās un sveķiem notriepta. Vaidēdams un spļaudīdamies viņš runāja: — Tālu viņi nevar būt aizbēguši. Viņi tepat kaut kur mežā ir.
Buratino nolemj — lai tur vai kas — izdibināt no Karabasa Barabasa zelta atslēdziņas noslēpumu
Karabass Barabass un Purvadūķis lēnām aizgāja alai garām.
Pa to laiku, kamēr līdzenumā norisinājās kauja, dziedniecības dēļu pārdevējs bija bailēs tupējis aiz krūma. Kad viss bija beidzies, viņš pagaidīja, līdz Artemons un Buratino pazudīs biezajā zālē, un tikai tad ar lielām pūlēm atplēsa Karabasa Barabasa bārdu no pīnijas stumbra.
— Tad ta knauķis jūs apstrādājis, — Purvadūķis sacīja. — Vajadzēs jums pie pakauša pielikt divi duči vislabāko dēļu …
Karabass Barabass ierēcās:
— Simttūkstoš velnu! Skrējām ašāk gūstīt tos neliešus! …
Karabass Barabass un Purvadūķis devās bēgļiem pa pēdām.
Viņi ar rokām šķirstīja zāli, aplūkoja katru krūmu, apčamdīja katru cinīti.
Viņi redzēja ugunskura dūmus pie vecās priedes saknēm, taču tiem neienāca ne prātā, ka alā paslēpušies koka cilvēciņi un turklāt sakūruši sārtu.
— Es to nelieti Buratino sagraizīšu ar kabatas nazīti sīkos gabaliņos, — Karabass Barabass sodījās.
Bēgļi noslēpās dziļāk alā.
Ko nu lai dara? Bēgt? Bet Artemons, viss pārsējos ievīstīts, bija cieši aizmidzis. Sunim vajadzēja gulēt divdesmit četras stundas, lai brūces sadzītu.
Vai tiešām pamest krietno suni vienu pašu alā?
Nē, nē, ja jau glābties, tad visiem kopā, ja iet bojā, — tad arī visiem kopā…
Buratino, Pjero un Malvīne alas dibenā, degunus kopā sabāzuši, ilgi apspriedās. Nolēma: nogaidīt šeit lidz rītam, ieeju alā aizmaskēt ar žagariem un, lai Artemons drīzāk izveseļotos, taisīt viņam barojošu klistīru.
Buratino sacīja:
— Es tomēr gribu, lai tur vai kas, izzināt no Karabasa Barabasa, kur ir tās durvis, ko var atdarīt ar zelta atslēdziņu. Aiz durvīm glabājas kas lielisks, brīnišķīgs… Un tas atnesis mums laimi…
— Man bail palikt bez jums, man bail, — Malvīne novaidējās.