— Bet kam tad jums Pjero?
— Ak, viņš tikai lasa pantiņus…
— Es sargāšu Malvīni kā lauva, — Pjero iesaucās piesmakušā balsī, kādā mēdz runāt lieli plēsoņas, — jūs mani vēl nepazīstat…
— Vareni, Pjero, sen jau tā vajadzēja!
Un Buratino skriešus aizlikās Karabasam Barabasam un Purvadūķim pa pēdām.
Drīz vien viņš tos ieraudzīja. Leļļu teātra direktors sēdēja strauta malā, un Purvadūķis lika viņam uz puna zirgskābeņu lapu kompresi. Iztālēm varēja dzirdēt nikni kurkstam tukšo Karabasa Barabasa vēderu un vienmuļu pīkstoņu, kas nāca no dziedniecības dēļu pārdevēja tukšajām iekšām.
— Sinjor, jums nepieciešams iestiprināties, — Purvadūķis runāja, — neliešu meklēšana var ieilgt lidz vēlai naktij.
— Es pašlaik būtu apēdis veselu sivēntiņu un pāris pilītes, — Karabass Barabass īdzīgi atbildēja.
Draugi gurdi vilkās uz traktieri «Pie trim grunduļiem», tā izkārtni varēja manīt vīdam piekalnē. Taču ātrāk neka Karabass Barabass un Purvadūķis turpu aizmetās Buratino, zemu pie zāles liekdamies, lai viņu nepamana.
Netālu no traktiera durvīm Buratino piezagās klat lielam gailim, kas, atradis graudiņu vai cāļa ķidas gabaliņu, lepni sapurināja sarkano seksti, kārpīja ar nagiem zemi un satraukts aicināja vistas mieloties:
— Ko-ko-ko!…
Buratino pastiepa viņam uz delnas mandeļu tortes drupatiņas:
— Lūdzu, ēdiet, sinjor virspavēlniek
Gailis stingri paraudzījās koka zēnā, taču nenoturējās un ieknāba viņam saujā.
— Ko-ko-ko!…
— Sinjor virspavēlniek, man vajadzētu iekļūt traktierī, taču tā, lai saimnieks mani nepamana. Es paslēpšos aiz jūsu lieliskās, daudzkrāsainās astes, un jūs aizvedīsiet mani līdz pašam pavardam. Vai jā?
— Ko-ko! — gailis vēl lepnāk noteica.
Viņš nekā nebija sapratis,taču, lai neierādītu,ka nekā nesaprot, cienīgi soļoja uz vaļējām traktiera durvīm. Buratino ieķērās zem spārniem viņam sānos, aizsedzās ar asti un uz pirkstgaliem iezagās virtuvē pie paša pavarda, kur rosījās plikpauris traktier- nieks, grozīdams uz pavarda iesmus un pannas.
— Tiš projām, vecā buljona gaļa! — traktiernieks uzbrēca gailim un tā iespēra ar kāju, ka gailis:
— Ku-dē-ka-ka! — izmisīgi bļaudams, izlidoja laukā pie pārbiedētajām vistām.
Buratino nepamanīts izšmauca saimniekam gar kājām un notupās aiz lielas māla krūzes.
Tobrīd atskanēja Karabasa Barabasa un Purvadūķa balsis.
Saimnieks, zemu klanīdamies, izgāja viņiem pretim.
Buratino ielīda māla krūzē un tur paslēpās.
Buratino uzzina zelta atslēdziņas noslēpumu
Karabass Barabass un Purvadūķis iestiprinājās ar ceptu sivēntiņu. Traktiernieks lēja glāzēs vīnu.
Karabass Barabass, apkrimzdams sivēna kājiņu, sacīja saimniekam:
— Tas tavs vīns ir tīrais draņķis, ielej man, rau, no tās krūzes!— Un viņš parādīja ar kaulu uz krūzi, kurā sēdēja Buratino.
— Sinjor, tā krūze ir tukša, — saimnieks atteica.
— Nav tiesa, parādi.
Tad saimnieks pacēla krūzi un pagrieza ar dibenu gaisā. Buratino no visa spēka sasprieda elkoņus krūzes sānos, lai neizveltos laukā.
— Tur tā kā pazibēja kaut kas melns! — Karabass Barabass nogārdza.
— Tur tā kā pazibēja kaut kas balts, — apstiprināja Purvadūķis.
— Sinjori, lai tad man pumpa iemetas mēles galā, lai man dūrējs iedur pakrūtē, ja krūze nav tukša!
— Tādā gadījumā liec to uz galda, — mēs tajā sviedīsim kaulus.
Krūzi, kurā sēdēja Buratino, novietoja starp leļļu teātra direktoru un dziedniecības dēļu pārdevēju. Buratino uz galvas sāka birt apgrauzti kauli un garozas.
Karabass Barabass, izdzēris labu tiesiņu vīna, izstiepa savu bārdu pret pavarda uguni, lai nopil pielipušie sveķi.
— Uzlikšu Buratino uz delnas, — viņš lielījās, — un, kā plāšu ar otru delnu, tā slapjums vien paliks.
— Nelietis to pilnām nopelnījis, — Purvadūķis apstiprināja, — taču iepriekš derētu uzlikt viņam dēles, lai izsūc visas asinis…
— Nē! — Karabass Barabass uzgāza ar dūri pa galdu. — Vispirms es viņam atņemšu zelta atslēdziņu…
Sarunā iejaucās saimnieks, — viņš jau zināja par koka cilvēciņa bēgšanu.
— Sinjor, jums nav ko nogurdināt sevi ar meklēšanu. Tūdaļ es pasaukšu divus nadzīgus puišus, — kamēr jūs iestiprināsieties ar vīnu, viņi viens divi pārmeklēs visu mežu un atstieps šurp Buratino.
— Lai notiek. Sūti šurp puišus, — piekrita Karabass Barabass, pasliedams pret uguni savas milzīgās pēdu apakšas. Un, tā ka viņš jau bija piedzēries, tad sāka pilnā rīklē aurot dziesmu:
Lai šie koka ļautiņi Stulbi, dumji, ērmīgi, Lellu valdnieks toties Tas esmu es, proties… Bargais Karabass, Dižais Barabass…
Lelles manā priekšā Lien vai zemē iekšā. Lai tu nez cik skaista, — Pletne darbā laista Septiņastaina, Septiņastaina.
Tik ar pletni padraudi — Mani rātnie ļautiņi Uzdzied dziesmu brašu, Naudiņu vāc aši Manā kabatā Nepiepildāmā…
Tad Buratino no krūzes dibena gaudulīgā balsī ierunājās:
— Atklāj noslēpumu, nelaimīgais, atklāj noslēpumu!… Karabass Barabass aiz pārsteiguma skaļi noklakšķināja žokļus un pabolīja acis uz Purvadūķi.
— Vai tas biji tu?
— Nē, es tas nebiju…
— Kas tad teica, lai es atklājot noslēpumu?
Purvadūķis bija māņticīgs; bez tam arī viņš bija izdzēris daudz vīna. Aiz bailēm seja viņam kļuva zila un sagruinbojās kā ķervelis.
Viņā raugoties, arī Karabass Barabass sāka klabināt zobus.
— Atklāj noslēpumu, — atkal iegaudojās noslēpumainā balss 10 krūzes, — citādi tu vairs no šā krēsla nepiecelsies, nelaimīgais!
Karabass Barabass dzīrās uzlēkt kājās, taču nevarēja pat ne drusciņ pacelties.
— Kā-kā-kādu no-no-noslēpumu? — viņš stostīdamies iautāja.