Tad viņi sāka pamatīgi dunckāt viens otru pa ribām. Spiedzīgā balstiņa aiz ēvelsola pa to laiku pīkstēja un kūdīja:
— Sadod, sadod pa krietnam!
Beidzot večuki piekusa un aizelsās. Džuzepe ieteicās:
— Kas ir, līgsim mieru, vai… Karlo atbildēja:
— Nu ko tur, līgsim arī…
Večuki saskūpstījās. Karlo paņēma pagali padusē un devās uz mājām.
Karlo darina koka lelli un nosauc to par Buratino
Karlo mitinājās mazā kambarītī zem kāpnēm, kur viņam nebija nekā cita kā vien skaists pavards — sienā iepretim durvīm.
Taču skaistais pavards un uguns pavardā, un katliņš, kas vārījās uz uguns, nebija īsti, — tie bija uzgleznoti uz veca audekla gabala.
Karlo iegāja kambarītī, apsēdās uz vienīgā krēsla pie galda, kuram nebija kāju, un, pagrozījis pagali gan šā, gan tā, sāka ar nazi grebt no tās lelli.
«Kā lai es to nosaucu?» Karlo prātoja. «Saukšu par Buratino. Sis vārds man atnesīs laimi. Es pazinu kādu ģimeni — tajā visus sauca par Buratino: tēvs — Buratino, māte — Buratino, bērni — arī Buratino… Visi viņi dzīvoja jautri un bezrūpīgi …»
Vispirms viņš izgrieza pagalē matus, tad — pieri, tad — acis…
Pēkšņi acis pašas atdarījās un neatlaidīgi blenza viņā…
Karlo nelika manīt, ka ir izbijies, tikai mīlīgi iejautājās:
— Koka actiņas, ko tik ērmīgi manī skatāties?
Taču lelle klusēja, — jādomā, tāpēc, ka tai vēl nebija mutes. Karlo izgreba vaigus, tad notēsa degunu — parastu …
Te uzreiz deguns pats sāka stiepties, augt, un iznāca tik garš un smails snīpis, ka Karlo pat nokrekstējās:
— Nelādzīgi garš…
Un sāka apgriezt degunam galiņu. Taču tas nebija tik vienkārši. Deguns grozījās, vairījās un palika tas pats garais garais, ziņkārais, smailais snīpis.
Karlo ķērās pie mutes. Bet, tikko viņš bija paspējis izgriezt lūpas, mute uzreiz atvērās:
— Hi-hi-hi, ha-ha-ha!
Un no tās mēdīdamās pašāvās šaura, sarkana mēle.
Karlo, nelikdamies par šīm nerātnībām vairs ne zinis, turpināja tēst, drāzt, grebt… Iztaisīja lellei zodu, kaklu, plecus, rumpi, rokas…
Bet, tikko Karlo bija beidzis aptēst pēdējo pirkstiņu, Buratino sāka dauzīt ar dūrltēm viņa pliko pauri, knaibīties un kutināt.
— Paklau, — Karlo stingri aprāja, — es taču vēl neesmu beidzis tevi darināt, bet tu jau sāc draiskoties… Kas gan vēl nebūs tālāk… Ko?…
Un viņš stingri paraudzījās uz Buratino. Arī Buratino apaļām peles acīm vērās Karlo tētī.
Karlo izdrāza viņam no skaliņiem garas kājas ar lielām pēdām. Ar to beidzis darbu, viņš nostatīja koka zeņķi uz grīdas, lai mācās staigāt.
Buratino palīgojās, palīgojās uz tievajām kājelēm, paspēra soli, paspēra otru, klap, klap — taisni uz durvīm, slieksnim pāri un — ārā uz ielas.
Karlo nemierīgs devās viņam paka].
— Ei, palaidniek, nāc atpakaļ! …
Lika drusciņ pagaidīt! Buratino cilpoja pa ielu kā zaķis, koka zoles vien klabēja pa akmeņiem — klip-klap, klip-klap…
— Turiet viņu! — Karlo iesaucās.
Gājēji smējās, rādīdami ar pirkstiem uz skrejošo Buratino. Ielu krustojumā stāvēja milzīgs policists ar uzgrieztām ūsām un trīsstūrainu platmali.
Ieraudzījis skrienam koka cilvēciņu, viņš plaši ieplēta kājas, aizšķērsodams visu ielu. Buratino gribēja izšmaukt viņam caur kājstarpi, bet policists notvēra viņu aiz deguna un turēja tā, līdz piesteidzās Karlo tētis …
— Nu paga tu man, gan es ar tevi tikšu galā, — aizelsdamies runāja Karlo un gribēja iebāzt Buratino savā svārku kabatā…
Buratino nepavisam negribējās tik jaukā dienā, visiem ļaudīm redzot, augšup saslietām kājām rēgoties ārā no svārku kabatas, viņš veikli izlocījās, nolikās garšļaukus uz bruģa un izlikās pagalam…
— Ai, ai, — policists sacīja, — šķiet, nelāga lieta.
Sāka salasīties garāmgājēji. Lūkodamies uz guļošo Buratino, viņi kratīja galvas.
— Nabadziņš, — vieni runāja, — jādomā, aiz bada …
— Karlo būs viņu nāvīgi piekāvis, — sprieda citi, — šis vecais leijerkastnieks tikai izliekas par labu cilvēku, patiesībā viņš ir nelādzīgs, viņš ir ļauns cilvēks…
To visu dzirdēdams, ūsainais policists sagrāba nabaga Karlo aiz apkakles un stiepa uz policijas iecirkni.
Karlo šļūkāja ar kurpēm, saceldams putekļus, un skaļi vai- nanāja:
— Vai, vai, sev par postu esmu iztaisījis koka zeņķi!
Kad iela bija kļuvusi tukša, Buratino paslēja degunu gaisā, īpskatījās apkārt un palēkdamies rikšoja uz mājām…
Runājošais Circenis dod Buratino gudru padomu
Atskrējis kambarītī zem kāpnēm, Buratino nolikās garšļaukus uz grīdas blakus krēsla kājai.
— Nez ko lai vēl tādu izdomā?
Nevajag aizmirst, ka tā bija pirmā diena kopš Buratino dzim- ianas. Domas viņam bija maziņas maziņas, īsiņas īsiņas, sīci- las sīciņas.
Tobrīd atskanēja:
— Krri-kri, krri-kri, krri-kri.
Buratino sāka grozīt galvu, lūkodamies apkārt pa kambarīti.
— Ei, kas tur ir?
— Te esmu es — krri-kri…
Buratino ieraudzīja kādu radījumu, kas mazliet atgādināja arakānu, bet ar tādu kā sienāža galvu. Tas sēdēja uz sienas virs >avarda un klusi cirpstēja — krri-kri, blenza izvalbītām, gluži :ā stikla acīm, kas zalgoja varavīksnes krāsās, un kustināja ūsas.
— Ei, kas tu tāds esi?
— Es esmu Runājošais Circenis, — radījums atbildēja,
— dzīvoju šai istabā vairāk nekā simt gadu.
— Te es esmu saimnieks, vācies projām!
— Labi, es aiziešu, kaut gan man skumji atstāt paspārni, kur esmu nodzīvojis simt gadu, — Runājošais Circenis atbildēja,