Aitas pasitās sāņus, rateļi apgāzās. Malvīne, Pjero un Artemons ar visiem saiņiem ieripoja dadžos.
Tas viss norisa tik ātri, ka jūs, dārgie lasītāji, nebūtu paguvuši saskaitīt ne visus rokas pirkstus.
Dobermanpinčeri milzu lēcieniem drāzās no kraujas lejup. Pielēkuši pie apgāztajiem rateļiem, viņi ieraudzīja trekno runci guļam ģībonī. Ieraudzīja koka cilvēciņus un pārsējos ievīstīto pūdeli vārtāmies dadžos. Taču gubernators Lapsa nebija nekur pamanāms.
Viņš bija pazudis — tikpat kā zemē ielīdis, viņš, ko slepenajiem bija vajadzējis sargāt kā acuraugu.
Pirmais slepenpolicists, purnu paslējis, izgrūda sunisku izmisuma kaucienu.
Otrs slepenpolicists darīja to pašu:
— Va-ī, va-ī, va-ī — ū-ū-ū!…
Viņi ar skubu pārmeklēja visu nogāzi. Un atkal skumīgi iegaudojās, jo acu priekšā tiem jau rēgojās pletne un dzelzu restes.
Pazemīgi luncinādamies, viņi cilpoja uz Muļķu Pilsētu samelot policijas iecirknī, ka gubernators dzīvs parauts debesīs; tā viņi pa ceļam bija sagudrojuši sev par attaisnojumu.
Buratino sāka sevi pamazām aptaustīt, — kājas, rokas bija veselas. Viņš ierāpās dadžos un atbrīvoja no saitēm Malvīni un Pjero.
Malvīne, ne vārda neteikdama, krita Buratino ap kaklu, taču noskūpstīt nevarēja — traucēja viņa garais deguns.
Pjero bija līdz elkoņiem norautas piedurknes, baltais pūderis no vaigiem nobiris, un izrādījās, ka, neskatoties uz to, ka viņš mīlēja pantus, viņam ir gluži parasti, sārti vaigi.
— Es pamatīgi kāvos, — viņš rupjā balsī paziņoja. — Neaizšāvuši viņi man kāju priekšā, — neparko nebūtu uzveikuši.
Malvīne apstiprināja:
— Viņš cīnījās kā lauva.
Viņa apķērās Pjero ap kaklu un noskūpstīja uz abiem vaigiem.
— Pietiks, pietiks laizīties, — Buratino norūca, — bēgsim. Artemonu vilksim aiz astes.
Viņi visi trīs ieķērās nelaimīgajam sunim astē un vilka pa nogāzi augšā.
— Laidiet, es iešu pats, tas mani pazemo, — stenēja pārsējos ievīstītais pūdelis.
— Nē, nē, tu esi pārāk vārgs.
Bet, tikko viņi bija uzkāpuši līdz pusnokalnei, augšā parādījās Karabass Barabass un Purvadūķis. Lapsa Alise rādīja ar ķepu uz bēgļiem, runcis Bazilio, ūsas sabozis, pretīgi šņāca.
— Ha-ha-ha, tas nu gan ir veikli! — Karabass Barabass smējās pilnā kaklā. — Zelta atslēdziņa pati dodas man rokās!
Buratino steidzīgi gudroja, kā izkulties no jaunās ķezas. Pjero spieda Malvīni sev klāt, apņēmies dārgi pārdot savu dzīvību. Šoreiz nebija nekādu cerību glābties.
Purvadūķis ķiķināja pakalna galā:
— Slimo šuneli pūdeli, sinjor Karabas Barabas, atdodiet man, es to iesviedīšu dīķī dēlītēm, lai manas dēlītes kļūst treknas un taukas…
Resnajam Karabasam Barabasam bija slinkums kāpt lejā, viņš māja bēgļiem ar sardelei līdzīgo pirkstu:
— Nāciet, nāciet šurp pie manis, bērniņi…
— Ne no vietas ! —Buratino pavēlēja. — Ja jāmirst, jāmirst, lai tad iet jautri! Pjero, skaiti kādu no saviem visdraņķīgākajiem pantiņiem. Malvīn, smejies, cik jaudas…
Kaut arī Malvīnei piemita daži trūkumi, viņa tomēr bija labs biedrs. Viņa noslaucīja asaras un sāka skaļi smieties, ar ko visai aizvainoja kalnā stāvošos.
Pjero uz vietas sacerēja pantus un sāka gaudot nepatīkamā balsī
žēl man lapsas Alisītes,
Runga viņai sānus plītēs.
Bazilio, vecais melis,
Zaglīgs runcis, nekrietnelis.
Purvadūķis, stulbenis,
Izčākstējis pūpēdis.
Karabas tu Barabas,
Bail no jums mums visai maz …
Tai pašā laikā Buratino vaibstījās un ķircinājās:
— Ei tu, leļļu teātra direktor, tu vecais alus toveri, treknais, ar muļķību piestampātais maiss, kāp zemē, kāp zemē pie mums, es tev piespļaušu tavu izplūkāto bārdu!
Par atbildi Karabass Barabass šausmīgi ierēcās, Purvadūķis pacēla pret debesīm kalsnās rokas.
Lapsa Alise greizi pasminēja:
— Atļaujat apgriezt šiem nekauņām sprandu?
Vēl mirklis, un viss būtu pagalam… Te uzreiz švīkstēdamas atšāvās svīres:
— Šeit, šeit, šeit!…
Karabasam Barabasam pār galvu, skaļi žvadzinādama, pārlidoja žagata:
— Ašāk, ašāk, ašāk!…
Un augšā piegāzē parādījās vecais Karlo tētis. Piedurknes viņam bija uzrotītas, rokā zaraina boze, uzacis sarauktas… Viņš ar plecu atgrūda Karabasu Barabasu, ar elkoni atvairīja Purvadūķi, ievilka ar rungu lapsai Alisei pa muguru, ar zābaku paspēra pie malas runci Bazilio…
Pēc tam, pieliecies un lūkodamies pa nokalni lejup, kur stāvēja koka cilvēciņi, priecīgi iesaucās:
— Dēliņ Buratino, palaidni, tu esi dzīvs un vesels, — nāc taču drīzāk šurp!
Buratino kopā ar Karlo tēti, Malvīni, Pjero un Artemonu beidzot atgriežas mājās
Negaidītā Karlo ierašanās, viņa runga un sarauktās uzacis neliešiem iedzina šausmas.
Lapsa Alise ielīda biezajā zālē un tur laida ļekas vaļā, tikai šad tad apstādamās, lai izstaipītu kaulus pēc belziena ar rungu.
Runcis Bazilio, aizlidojis soļus desmit, šņāca aiz dusmām kā pārdurta velosipēda riepa.
Purvadūķis sacēla zaļā mēteļa stērbeles un šļūca pa nokalni lejup, atkārtodams:
— Es te neko, es neko…
Taču kraujā vietā viņš pakrita, sāka velties un ar drausmīgu blīkšķi iegāzās dīķī.
Karabass Barabass palika stāvam, kur stāvējis. Viņš tikai ierāva galvu plecos līdz pat acīm; bārda viņam nokarajās ka pakulu vīkšķis.
Buratino, Pjero un Malvīne uzrāpās augšā. Karlo tētis ņēma viņus pa kārtai rokās un draudēja ar pirkstu:
— Es jums gan, nebēdņi!