Un bāza azotē.
Tad viņš nokāpa dažus soļus lejāk un notupās pie nelaimīgā suņa. Uzticamais Artemons pacēla purnu un nolaizīja Karlo degunu. Buratino tūdaļ izliecās no azotes:
— Tēti Karlo, mēs bez suņa mājās neiesim.
— E-he-he, — atbildēja Karlo, — pagrūti būs, bet gan jau nu kaut kā aiznesīšu to jūsu sunīti.
Viņš cēla Artemonu uz pleca un, aizelsdamies no smagā nesamā, kāpa augšā, kur, joprojām tāpat galvu plecos ierāvis, acis izbolījis, stāvēja Karabass Barabass.
— Lelles ir manas… — viņš noburkšķēja.
Karlo tētis viņam bargi atteica:
— Ek tu! Ar ko arī vecumdienās sapinies, ar visā pasaulē pazīstamajiem blēžiem — ar Purvadūķi, ar runci, ar lapsu. Mazākajiem pāri darāt! Kauns, doktor!
Un Karlo devās pa ceļu uz pilsētu.
Karabass Barabass, galvu plecos ierāvis, vilkās nopakaļ.
— Lelles ir manas, atdod!
— Neparko neatdod! — Buratino, no azotes izliecies, iegaudojās.
Tā viņi gāja un gāja. Pagāja garām traktierim «Pie trim grunduļiem», kur durvīs klanījās plikpauris traktiernieks, radīdams abām rokām uz čurkstošām pannām. Durvju priekša turp un atpakaļ, turp un atpakaļ staigāja gailis ar izplūkātu asti un sašutis klāstīja par Buratino huligānismu. Vistas ticīgi piebalsoja:
— Ak-ak-ak, tās šausmas tak! Re ku, re ku mūsu Kikareku!
Karlo uzkāpa pakalnā, no kurienes varēja redzēt jūru, ko vietumis klāja vēja pūsmas savirmotas blāvas josliņas, krastmalā vecu, saules svelmes pārlietu smilšu krāsas pilsētiņu un leļļu teātra audekla jumtu.
Karabass Barabass, stāvēdams trīs solus aiz Karlo, norūca:
— Es tev došu par lellēm simt zelta gabalu, pārdod!
Buratino, Malvīne un Pjero, elpu aizturējuši, gaidīja, ko teiks
Karlo.
Viņš atbildēja:
— Nē! Būtu tu bijis labs, lādzīgs teātra direktors, es tev katrā ziņā būtu atdevis mazos cilvēciņus. Bet tu jau esi sliktāks par kuru katru krokodilu. Ne atdošu, ne pārdošu, taisies, ka tiec!
Karlo nokāpa no paugura un, nelikdamies par Karabasu Barabasu vairs ne zinis, iegāja pilsētiņā.
Tur, tukšajā laukumā, nekustigi stāvēja policists. No karstuma un gara laika ūsas viņam bija noļukušas, plaksti lipa kopā, virs trīsstūrainās platmales riņķoja mušas.
Karabass Barabass piepeši iebāza bārdu kabatā, sagrāba Karlo no mugurpuses aiz krekla un ieaurojās pār visu laukumu:
— Turiet zagli, viņš nozaga manas lelles!…
Taču policists, kuram bija karsti un īdzīgi, pat nepakustējās. Karabass Barabass pielēca viņam klāt, pieprasīdams arestēt Karlo.
— Bet kas tu tāds esi? —policists laiski jautāja.
— Es esmu le|]u zinātņu doktors, slavenā teātra direktors, augstāko ordeņu kavalieris, Tarabaras karaļa tuvākais draugs, sinjors Karabass Barabass…
— Bet tu nekliedz uz mani, — policists atbildēja.
Kamēr Karabass Barabass ar viņu stīvējās, Karlo tētis, steidzīgi ar nūju pa bruģi klaudzinādams, nonāca pie mājas, kur viņš dzīvoja. Atslēdza durvis uz pustumšo kambarīti zem kāpnēm, noņēma no pleca Artemonu, nolika uz lāviņas, izvilka no azotes Buratino, Malvīni un Pjero un sasēdināja tos uz galda rindiņā.
Malvīne tūdaļ teica:
— Tēti Karlo, vispirms nodarbojieties ar slimo suni. Puikas, uz pēdām mazgāties!…
Pēkšņi viņa izmisusi sasita rokas:
— Bet mani tērpi! Manas jaunās kurpītes, manas skaistās lentītes palika gravas dibenā, dadžos!…
— Nekas, nebēdājies, — Karlo sacīja, — es pievakarē aizkāpšu, atnesīšu tās tavas paunas.
Viņš rūpīgi noraisīja apsējus Artemonam no ķepām. Izrādījās, ka brūces gandrīz jau sadzijušas un suns nav varējis pakustēties tikai tāpēc, ka galīgi izbadējies.
— Šķīvīt auzu kulteņa un kauliņu ar smadzenēm, — Artemons nostenejās, — un es esmu gatavs plūkties ar visiem suņiem pilsētā.
— Ai-ai-ai, — Karlo tētis bija gluži izmisis, — bet man mājā nav ne kripatiņas un kabatā ne soldo…
Malvīne žēli iešņukstējās. Pjero ar dūri berzēja pieri, pūlēdamies kaut ko izdomāt.
— Es iešu uz ielas un lasīšu savus dzejoļus, garāmgājēji man sametīs veselu kaudzi soldo.
Karlo pakratīja galvu:
— Un nakti, dēliņ, tupēsi policijas iecirknī par klaidonību.
Visi, izņemot Buratino, kļuva bēdīgi. Viņš turpretim viltīgi smaidīja un grozījās tā, it kā sēdētu nevis uz galda, bet uz apgrieztas spraudītes.
— Bērni, beidziet pinkšķēt! — viņš nolēca uz grīdas un izvilka kaut ko no kabatas. — Tēti Karlo, ņem āmuru un noplēs no sienas caurumaino audeklu.
Un, degunu gaisā izslējis, viņš norādīja uz pavardu un uz katliņu virs pavarda, un uz dūmiem, kas bija uzgleznoti uz vecā audekla.
Karlo bija pārsteigts.
— Kālab, dēliņ, gribi plēst nost tik skaistu gleznu? Ziemas laikā es lūkojos tajā un iedomājos, ka tā ir īsta uguns un ka katliņā ir īsta auna gaļas vira ar ķiplokiem, un man kļūst mazliet siltāk.
— Tēti Karlo, dodu savu lelles goda vārdu, — tev būs īsta uguns pavardā, īsts čuguna katliņš un karsta vira. Plēs nost audeklu!
Buratino to teica tik pārliecināti, ka Karlo tētis pakasīja pakausi, pašūpoja galvu, nokrekstējās, nokrekstējās, — paņēma knaibles un āmuru un sāka plēst nost audeklu. Aiz tā, kā mēs jau zinām, bija pilns zirnekļu tīklu, kuros karājās nobeigušies zirnekļi.
Karlo rūpīgi noslaucīja tīmekļus. Tad kļuva redzamas nelielas, nosūbējušas ozola durvis. Tām četros stūros bija izgriezti smaidoši purni, bet vidū dejojošs cilvēciņš ar garu degunu.
Kad tam notrausa putekļus, Malvīne, Pjero, Karlo tētis un pat izsalkušais Artemons — visi vienā balsī iesaucās:
— Tas ir paša Buratino portrets!
— Tā jau es domāju, — Buratino sacīja, kaut gan viņš nekā tāda nebija domājis un arī pats brīnījās. — Bet, lūk, arī durvju atslēdziņa. Tēti Karlo, slēdz vaļā…