Platais staru kūlis ar tajā virmojošiem puteklīšiem apgaismoja apaļu, iedzeltenu marmora istabu. Tās vidū stāvēja brīnišķīgi skaists leļļu teātris. Tā priekškarā mirdzēja zelta zibens šautra.
Gar priekškara malām pacēlās divi kvadrātveida torņi, kas bija izkrāsoti tā, it kā tie būtu celti no maziem ķieģelīšiem. Spoži margoja augstie zaļa skārda jumti.
Kreisajā tornī bija pulkstenis ar bronzas rādītājiem. Uz ciparnīcas pret katru ciparu bija uzzīmēta smaidoša zēna un meitenes sejiņa.
Labajā tornī — apaļš lodziņš no dažādu krāsu stikliem.
Virs šā lodziņa uz zaļa skārda jumta sēdēja Runājošais Circenis. Kad visi, mutes ieplētuši, apstājās pie brīnišķīga teātra, Circenis lēni un skaidri sacīja:
— Es tiku brīdinājis, ka tevi sagaida šausmīgas briesmas un drausmīgi piedzīvojumi, Buratino. Labi, ka viss beidzies laimīgi, bet varēja beigties arī nelaimīgi… Tā gan …
Balss Circenim bija veca un mazliet aizvainota, tāpēc ka Runājošajam Circenim savā laikā āmurs tomēr bija ķēris pa galvu, un, kaut gan viņš bija simt gadu vecs un labas dabas, taču nevarēja aizmirst nepelnīto pāridarījumu. Tāpēc viņš vairāk nekā ari nepiebilda, — paraustīja ūsas, it kā putekļus no tām nobirdinādams, un lēni aizrāpoja kaut kur vientulīgā spraugā — tālāk no kņadas.
Tad Karlo tētis noteica:
— Un es biju domājis, ka mēs te atradīsim vismaz zelta un sudraba kaudzi, bet atradām tikai pavisam vecu rotaļlietu.
Viņš piegāja pie tornītī ierīkotā pulksteņa, pieklaudzināja ar nagu pie ciparnīcas, un, tā kā blakus pulkstenim uz vara nagliņas karājās atslēdziņa, viņš paņēma to un uzvilka pulksteni…
Atskanēja skaļa tikšķēšana, rādītāji sakustējās. Lielais rādītājs pavirzījās uz divpadsmitiem, mazais uz sešiem. Tornītī sāka dūkt un šņākt. Pulkstenis skaļi nosita seši…
Tūliņ pat labajā tornī atvērās lodziņš no dažādu krāsu stikliem, izlēca raibs uzvelkamais putns un, spārnus plivinādams, nodziedāja sešas reizes:
— Sanāk-sanāk, sanāk-sanāk, sanāk-sanāk…
Putns pazuda, lodziņš aizcirtās, sāka spēlēt leijerkastes mūzika. Un pacēlās priekškars…
Neviens, pat ne Karlo tētis, nekad nebija redzējis tik jauku dekorāciju.
Uz skatuves bija dārzs. Nelielo koku zelta un sudraba lapotnē dziedāja uzvelkamie strazdi, tik lieli kā nadziņi. Kādā kokā karājās āboli, katrs no tiem laba griķu grauda lielumā. Zem kokiem pastaigājās pāvi un, pirkstgalos paslējušies, knābāja ābolus. Maurā lēkāja un badījās divi kazlēni, bet gaisā lidinājās tikko saskatāmi tauriņi.
Tā pagāja mazs laiciņš. Strazdi apklusa, pāvi un kazlēni atkāpās sānu kulisēs. Koki iegrima slepenās lūkās zem skatuves grīdas.
Tila mākoņi skatuves dibenplānā sāka izklīst. Parādījas spoža saule virs smilšu tuksneša. Pa labi un pa kreisi no sānu kulisēm izlīda čūskām līdzigi liānu zari, vienā patiešām arī
karajas milzu čūska. Otra, astēm kopā saķērušies, šūpojās vesela ģimene pērtiķu.
Tā bija Āfrika.
Pa tuksneša smiltīm spožas saules staros cits pakaļ citam gāja zvēri.
Trijos stiepienos aizlēca krēpainais lauva, — kaut gan tas nebija lielāks par kaķēnu, tomēr briesmīgs.
Uz pakaļkājām gāzelēdamies, aizlīgoja plīša lācītis ar saulessargu.
Aizrāpoja riebīgs krokodils, viņa mazās, nešpetnās ačeles izlikās labiņas. Artemons tomēr neticēja un sāka uz to rūkt.
Aizlēkšoja degunradzis, — lai viņš būtu nekaitigs, asajam ragam bija uzmaukta gumijas bumbiņa.
Aizjoza žirafe, kas izskatījās tā, it kā svītrains, ragains kamielis būtu, cik jaudas, izstiepis kaklu.
Tad nāca bērnu draugs zilonis — gudrs, labsirdīgs — un vicināja snuķi, kurā turēja sojas konfekti.
Pēdējais sīku riksi iešķērsām aiztipināja šausmīgi netīrs savvaļas suns — šakālis. Artemons riedams metās tam virsu, — Karlo tētim ar pūlēm izdevās aiz astes novilkt viņu no skatuves.
Zvēri bija aizgājuši. Saule pēkšņi apdzisa. Tumsa nez kas nobrauca no augšas lejup, nez kas izvirzījās no sāniem uz priekšu. Atskanēja tāda skaņa, it kā kāds būtu pārvilcis ar lociņu pār vijoles stīgām.
Ielās iemargojās blāvas laterniņas. Uz skatuves bija pilsGtas laukums. Namu durvis atvērās, izskrēja mazi cilvēciņi, iekapā maziņā tramvajā. Konduktors pazvanīja, vagona vadītājs pagrieza kloķi, kāds zeņķis manīgi pieķērās pie stieņa, policists iesvilpās, tramvajs ieripoja šķērsielā starp augstajiem namiem.
Pabrauca garām velosipēdists uz riteņiem, kas nebija lielāki par ievārījuma šķīvīšiem. Aizmetās avižu pārdevējs, viņa avīzes bija tik lielas kā četrkārt salocītas noplēšama kalendāra lapiņas.
Saldējuma pārdevējs stūma pār laukumu ratiņus ar saldējumu. Uz namu balkoniņiem izskrēja meitenes un māja viņam, bet saldējuma pārdevējs noplātīja rokas:
— Viss apēsts, atnāciet citreiz.
Te priekškars aizvērās, un uz tā atkal iezaigojās zelta zibens šautra.
Karlo tētis, Malvīne un Pjero no sajūsmas nemaz nevarēja attapties. Buratino, rokas kabatās sabāzis, degunu izslējis, lielīgi teica:
— Nu, vai redzējāt? Tātad neesmu velti mircis purvā pie Tortila tēvoča… Šai teātrī mēs izrādīsim komēdiju, un vai zināt, kādu? — «Zelta atslēdziņa jeb Buratino un viņa draugu brīnišķīgie piedzīvojumi». Karabass Barabass plīsīs no dusmām.
Pjero ar dūrēm paberzēja saraukto pieri:
— Es šo komēdiju uzrakstīšu brīnišķīgos pantos.
-— Es pārdošu saldējumu un biļetes, — pieteicās Malvīne. — Un, ja jūs atradīsiet, ka man ir talants, es pamēģināšu tēlot jauku meiteņu lomas…