— Ehē, tev taisnība, mazulīt…
Karlo tētis pakasīja pakausi. Uzmeta plecos savus vecos, vienīgos svārkus un izgāja ārā.
Drīz vien viņš atgriezās, bet bez svārkiem. Rokā viņam bija grāmata ar lieliem burtiem un jaukām bildēm.
— Te tev būs ābece. Mācies vesels!
— Tēti Karlo, bet kur tavi svārki?
— Svārkus es pārdevu… Nekas, iztikšu tāpat… Dzīvo tikai tu vesels!
Buratino iekļāva savu garo degunu Karlo tētes gādīgajās rokās:
— Izmācīšos, izaugšu liels — nopirkšu tev tūkstoš jaunu ;vārku…
Buratino šai savas dzīves pirmajā vakarā no visas sirds gri- )ēja dzīvot bez blēņām, kā bija mācījis Runājošais Circenis.
Buratino pārdod ābeci un nopērk biļeti uz leļļu teātri
Agri no rīta Buratino ielika ābeci somā un palēkdamies skrēja iz skolu.
Pa ceļam viņš pat aci nepameta uz veikalos izliktajiem gardu- niem — medū ceptiem magoņrausīšiem, saldiem pīrādziņiem un ociņos uzdurtiem ledus karameļu gailīšiem.
Viņš negribēja skatīties uz puikām, kas laida gaisā papīra ūķus…
Ielai pāri stūrēja svītrainais runcis Bazilio, ko varēja ķert iz astes. Taču Buratino atturējās arī no tā.
Jo tuvāk viņš nāca skolai, jo skaļāk turpat necik tālu Vidusjūras krastā spēlēja jautra mūzika.
— Pī-pī-pī, — pīkstēja fleite.
— La-la-la-la, — dziedāja vijole.
— Džiņ-džiņ, — šķindēja vara šķīvji.
— Bum! — dimdināja bungas.
Uz skolu bija jāpagriežas pa labi, mūzika skanēja pa kreisi. Buratino sāka klupt. Kājas pašas griezās uz jūras pusi, kur:
— Pī-pī, pī-ī-ī-ī-ī…
— Džiņ-lalā, džiņ-lalā …
— Bum!
— Skola jau nekur neaizbēgs, — Buratino pats sev skaļi iegalvoja. — Es tikai paskatīšos, paklausīšos un tad — skriešus uz skolu.
Un, cik jaudas, viņš metās skriet uz jūru. Viņš ieraudzīja audekla telti, ko greznoja dažādu krāsu karodziņi, kas plandījās jūras vējā.
Telts augšā padejodami spēlēja četri muzikanti.
Lejā kupla, smaidīga krustmāte pārdeva biļetes.
Pie ieejas drūzmējās liels pūlis — zēni un meitenes, karavīri, limonādes pārdevēji, aukles ar zīdaiņiem, ugunsdzēsēji, pastnieki, — visi, visi lasīja lielu afišu: *
Leļļu teātris
Tikai viena izrāde!
Steidzieties!
Steidzieties!
Steidzieties!
Buratino paraustīja aiz piedurknes kādu zeņķi:
— Sakiet, lūdzami, — cik maksā ieejas biļete?
Puika nesteigdamies norūca caur zobiem:
— Četrus soldo, koka vīriņ.
— Saprotiet, zēn, es esmu aizmirsis mājās savu naudas maku… Vai jūs nevarētu man aizdot četrus soldo?
Puika nicīgi iesvilpās:
— Atradis muļķi!…
— Man š-š-š-š-š-š-šausmīgi gribas noskatīties leļļu teātri! — Buratino izgrūda caur asarām. — Nopērciet par četriem soldo manu brīnišķīgo jaciņu …
— Papīra jaķeli par četriem soldo? Pameklē muļķi!
— Nu tad manu jauko cepurīti…
— Ar tavu cepurīti var tikai kurkulēnus zvejot… Meklē muļķi!
Buratino pat deguns sametās auksts, — tik ļoti viņam gribējās nokļūt teātrī.
— Zēn, tādā gadījumā ņemiet par četriem soldo manu jauno ābeci…
— Ar bildēm?
— Ar br-r-r-rīnišķīgām bildēm un lieliem burtiem.
— Nu, lai iet! — puika bija ar mieru, paņēma ābeci un negribīgi noskaitīja četrus soldo.
Buratino pieskrēja pie kuplās, smaidīgās krustmātes un nopīkstēja:
— Klausieties, dodiet man biļeti pirmajā rindā uz vienīgo leļļu teātra izrādi.
Komēdijas izrādes laika lelles pazīst Buratino
Buratino apsēdās pirmajā rindā un sajūsmā raudzījās uz nolaisto priekškaru.
Uz priekškara bija uzzīmēti dejojoši cilvēciņi, meitenes melnās maskās, drausmīgi, bārdaini vīri ar zvaigžņotām rūķu cepurēm, saule, kas izskatījās kā pankūka ar degunu un acīm, un citas valdzinošas bildes.
Atskanēja trīs zvana sitieni, un priekškars pacēlās.
Uz nelielas skatuves pa labi un pa kreisi stāvēja kartona koki.
Virs tiem karājās mēnessveidīga laterna un meta atspīdumu spoguļa gabaliņā, kur peldēja divi no vates darināti gulbji ar zelta knābjiem.
Gar kartona koku iznāca mazs cilvēciņš garā, baltā kreklā ar garām piedurknēm. Seja tam bija apkaisīta ar pūderi, tik baltu kā zobu pulveris.
Viņš paklanījās visgodājamai publikai un sērīgi teica:
— Sveiki, mani sauc Pjero… Tūliņ mēs jums spēlēsim komēdiju ar nosaukumu «Meitene ar gaišziliem matiem jeb trīsdesmit trīs belzieni». Mani dauzīs ar nūju, pļaukās un sitis man pa pakausi. Tā ir ļoti jocīga komēdija…
Gar otru kartona koku izlēca otrs cilvēciņš — viscaur rūtains kā šaha galdiņš.
Viņš paklanījās visgodājamai publikai:
— Sveicināti, es esmu Arlekins!
Tad viņš pagriezās pret Pjero un iekrāva tam divas tik skaļas pļaukas, ka šim no vaigiem sāka birt pūderis.
— Ko tu, muļķadesa, pinkšķi?
— Esmu noskumis tāpēc, ka gribu precēties, - Pjero atbildēja.
— Un kāpēc tad tu neprecies?
— Tāpēc ka līgava no manis aizbēga…
— Ha-ha-ha, — Arlekins smējās locīdamies, — nu vai nav muļķadesa!…
Viņš paķēra nūju un iekaustīja Pjero.
— Kā tavu līgavu sauc?
— Bet vai tu vairāk nekausies?
— Nu nē, es jau tikko sāku.
— Tādā gadījumā — viņu sauc par Malvīni jeb meiteni ar gaišziliem matiem.
— Ha-ha-ha, — Arlekins vai plīsa aiz smiekliem un trīs reizes iesita Pjero pa pakausi. — Paklausieties jel, cienījamā publika … Vai tad mēdz būt meitenes ar gaišziliem matiem?