— A-ap-čhī! — Karabass Barabass nošķaudījās tik skaļi, ka Pjero aizlidoja pa kreisi, Arlekins — pa labi, bet Buratino sāka griezties kā vilciņš.
— Kur tu redzēji uz audekla uzzīmētu pavardu un uguni, un katliņu?
— Sava tētes Karlo kambarītī.
— Tavs tēvs ir Karlo! — Karabass Barabass pietrūkās no krēsla un savicināja rokas, bārda vien noplīvoja. — Tātad vecā Karlo kambarītī atrodas slepenā…
Taču te Karabass Barabass, negribēdams izrunāties nez par kādu noslēpumu, ar abām dūrēm aizspieda sev muti. Tā viņš sēdēja kādu brīdi, izvalbītām acīm blenzdams dziestošajā ugunī.
— Labi, — viņš pēdīgi sacīja, — es iztikšu vakariņās ar pusceptu trusi un jēliem cālēniem. Es tev dāvinu dzīvību, Buratino. Vēl vairāk…
Viņš iebāza roku vestes kabatā zem bārdas, izvilka piecus zelta gabalus un sniedza tos Buratino.
— Vēl vairāk… Ņem šo naudu un aiznes to Karlo tētim. Sveicini viņu un saki, ka es lūdzu viņu nekādā gadījumā nenomirt badā vai aukstumā un, pats galvenais, — neizvākties no kambarīša, kur atrodas uz veca audekla gabala uzzīmētais pavards. Ej izgulies un rīt labi agri teci uz mājām.
Buratino iebāza piecus zelta gabalus kabatā un, pieklājīgi paklanījies, teica:
— Pateicos jums, sinjor. Nav drošāku roku, kurām jūs būtu varējuši uzticēt naudu…
Arlekins un Pjero aizveda Buratino uz leļļu guļamistabu, kur lelles atkal ņēmās skaut, skūpstīt, grūstīt, knaibīt un no jauna skaut Buratino, kas tik neizprotamā kārtā bija izvairījies no drausmīgās bojā ejas pavarda liesmās.
Viņš čukstus stāstīja lellēm:
— Te ir kāds noslēpums.
Ceļa uz mājām Buratino sastop divus ubagus — runci Bazilio
un lapsu Alisi
Rīta agrumā Buratino pārskaitīja naudu: zelta gabalu bija tik, cik rokai pirkstu, — pieci.
Samiedzis zelta gabalus saujā, viņš palēkdamies joza uz mājām un dungoja:
— Nopirkšu tētim Karlo jaunus svārkus, nopirkšu daudz magoņrausīšu, iesmos uzdurtu ledus karameļu gailīšu.
Kad leļļu teātra telts un plīvojošie karogi bija izzuduši acīm, viņš ieraudzīja divus ubagus gurdi velkamies pa putekļaino ceļu: lapsu Alisi, kas steberēja uz trim kājām, un aklo runci Bazilio.
Tas nebija tas runcis, ko Buratino vakar bija sastapis uz ielas, bet kāds cits — arī Bazilio un arī svītrains. Buratino dzīrās paiet garām, bet lapsa Alise viņu glaimīgi uzrunāja:
— Sveiks, labiņo Buratino! Kurp tā steigdamies?
— Uz mājām pie tētes Karlo.
Lapsa vēl glaimīgāk nopūtās:
— Nezinu gan, vai vairs atradīsi nabaga Karlo starp dzīvajiem, viņš aiz bada un aukstuma ir gluži pie gala…
— Bet vai to tu esi redzējusi? — Buratino pavēra sauju un parādīja piecus zelta gabalus.
Naudu ieraudzījusi, lapsa neviļus pasniedzās pēc tās ar ķepu, bet runcis piepeši plaši atvēra aklās acis, un tās viņam pamirdzēja kā divi zaļi lukturi.
Taču Buratino nekā no tā nepamanīja.
— Labiņo, jaukiņo Buratino, ko tad tu ar šo naudu darīsi?
— Nopirkšu tētim Karlo svārkus… Nopirkšu jaunu ābeci…
— Ābeci, vai, vai! — lapsa, galvu kratīdama, gauda. — Neņemsi tu labu galu ar to mācīšanos… Rau, es jau arī mācījos, mācījos, bet — paskat vien — tagad lecu uz trim kājām.
— Ābeci, — runcis Bazilio norūca un pikti nosprauslojās ūsās. — No tās nolādētās mācīšanās esmu palicis bez acu gaismas …
Uz sausa zara ceļmalā tupēja padzīvojusi vārna. Klausījās, klausījās un ieķērcās:
— Kr-rāpj, kr-rāpj! —
Runcis Bazilio tūdaļ palēcās gaisā, ar ķepu notrieca vārnu no zara, izplēsa tai pusastes, — šī tikko, tikko izrāvās. Un atkal izlikās par aklu.
— Par ko tad jūs viņu tā, runci Bazilio? — Buratino izbrīnījies jautāja.
— Acis aklas, — runcis atbildēja, — man likās, ka tur šunelis kokā…
Viņi soļoja trijatā pa putekļu klāto ceļu.
Lapsa ierunājās:
— Gudriņo, prātīdziņo Buratino, vai tu gribētu, lai tev naudas kļūst desmitkārt vairāk?
— Protams, gribu! Bet kā to dara?
— Nekas nav vienkāršāk. Nāc mums līdzi.
— Kurp?
— Uz Muļķu Zemi.
Buratino mazliet padomāja.
— Nē, es tomēr labāk iešu tūliņ uz mājām.
— Lūdzu, mēs jau tevi aiz aukliņas nevelkam, — lapsa sacīja, — jo sliktāk tev pašam.
— Jo sliktāk tev pašam, — runcis noņurdēja.
— Tu esi pats sev ienaidnieks, — lapsa teica.
— Pats sev ienaidnieks, — noņurdēja runcis.
— Tavi pieci zelta gabali būtu pārvērtušies par veselu kaudzi naudas…
Buratino apstājās un atplēta muti…
— Mānies!
Lapsa apsēdās uz astes un aplaizījās:
— Es tev tūdaļ izskaidrošu. Muļķu Zemē ir burvju lauks, to sauc par Brīnumu Lauku…Šai laukā izroc bedrīti,noskaiti trīs reizes «Kreks, feks, peks», ieliec bedrītē zelta gabalu, apber ar zemi, virsū uzkaisi sāli, krietni aplaisti un liecies gulēt. Rītā no bedrītes būs izaudzis neliels kociņš un tam lapu vietā karāsies zelta naudas gabali. Skaidrs?
Buratino pat uz augšu palēcās.
— Melo!
— Iesim, Bazilio, — lapsa aizvainoti sarauca purnu, — mums netic — nevajag arī…
— Nē, nē, — Buratino iekliedzās, — ticu, ticu!… Iesim ašāk uz Muļķu Zemi!…
Traktierī «Pie trim grunduļiem»
Buratino, lapsa Alise un runcis Bazilio nokāpa no kalna lejā un gāja, gāja — pa laukiem, pa vīna dārziem, caur pīniju birzi, izgāja pie jūras un atkal pagriezās no jūras projām caur to pašu birzi un vīna dārziem…
Pilsētiņa uz pakalna un saule, kas to apmirdzēja, palika te pa labi, te pa kreisi…
— Nav nemaz tik viegli nokļūt Muļķu Zemē, — lapsa Alise nopūzdamās runāja, — visas ķepas var nobrāzt…
Pievakarē viņi ieraudzīja ceļa malā vecu māju ar lēzenu jumtu un izkārtni virs durvīm: