Džeks Londons
Zelta Ausma
Lons Makfeins bija mazliet saīdzis par to, ka pazaudējis tabakmaku, citādi viņš būtu man pastāstījis kaut ko par būdiņu pie Pārsteiguma ezera, iekams mēs bijām līdz turienei nokļuvuši. Augu dienu, nepārtraukti nomainīdami viens otru, mēs bijām gājuši pa priekšu nartām, lai iemītu sniegā taku suņiem. Sniega nomīdīšana ir smags darbs, un tas neatraisa cilvēkam mēli, tomēr pēcpusdienā, kad apstājāmies, lai uzvārītu kafiju, Lons Makfeins varēja atelsties un šo to pastāstīt man. Taču viņš to nedarīja. Pārsteiguma ezers? Man tā bija Pārsteiguma būdiņa. Līdz šim es par to neko nebiju dzirdējis. Jāatzīstas, biju mazliet noguris. Visu laiku gaidīju, kad Lons apstāsies un ierīkos nometni, bet biju par lepnu, lai ierosinātu atpūsties vai apjautātos, ko viņš nolēmis darīt, kaut gan viņš strādāja pie manis un es maksāju viņam pieklājīgu algu, lai viņš vadītu manus suņus un izpildītu manas pavēles. Es laikam biju mazliet saīdzis. Viņš neko neteica, un es nolēmu neko nevaicāt, pat ja vajadzētu iet visu nakti.
Mēs uzdūrāmies būdiņai negaidot. Nedēļu pavadījuši ceļā, mēs nebijām sastapuši nevienu dzīvu dvēseli, un es spriedu, ka arī nākamajā nedēļā mums ir maz izredžu kādu sastapt. Un pēkšņi man pašā deguna galā kā no zemes izauga būdiņa, kuras logā dega nespodra uguns un no skursteņa mutuļiem vēlās dūmi.
— Kāpēc jūs man neteicāt… — es iesāku, bet Lons mani pārtrauca, nomurminādams:
— Pārsteiguma ezers… Tas atrodas pusjūdzi no šejienes aiz nelielas upītes. Tas nav nekas vairāk kā dīķis.
— Jā, bet šī būda … Kas tajā dzīvo?
— Kāda sieviete, — skanēja atbilde.
Tajā pašā brīdī Lons pieklauvēja pie durvīm un sievietes balss aicināja viņu iekšā.
— Vai Deivu pēdējā laikā neesat saticis? — viņa jautāja.
— Nē, — Lons nevērīgi atteica. — Es biju citā pusē, aiz Sērklas. Deivs aizgāja uz augšu, uz Dausonu, vai ne?
Sieviete pamāja ar galvu, un Lons sāka izjūgt suņus, bet es atsēju vaļā nartas un ienesu būdā mantas. Būda bija viena vienīga liela istaba, un sieviete tajā acīmredzot dzīvoja viena. Viņa norādīja uz plīti, kur jau vārījās ūdens, un Lons ķērās pie vakariņu gatavošanas, bet es pa to laiku atsēju zivju nastu un pabaroju suņus. Gaidīju, ka Lons iepazīstinās mani ar saimnieci, un jutos aizkaitināts, ka viņš to nedara, — viņi acīmredzot bija veci draugi.
— Jūs esat Lons Makfeins, vai ne? — es izdzirdu sievieti jautājam. — Es jūs atceros. Pēdējo reizi es jūs laikam redzēju uz kuģa. Es atceros …
Šķita, ka sieviete pēkšņi zaudējusi valodu, it kā gara ;icīm būtu ieraudzījusi kādu šaušalīgu skatu. Man par brīnumu, viņas vārdi un izturēšanās uztrauca Lonu. Viņa sejā atspoguļojās izmisums, bet balss skanēja sirsnīgi un maigi.
— Pēdējo reizi mēs tikāmies Dausonā, kad tika svinēta karalienes jubileja, dzimšanas diena vai kas tamlīdzīgs. Atceraties? Upē kanoe sacensības, bet uz galvenās ielas — skriešanās sacensības ar šķēršļiem.
Šausmas no sievietes acīm izgaisa, un viņa it kā saplaka.
— Kā tad, ka atceros, — viņa teica. — Un jūs uzvarējāt vienā braucienā ar kanoe.
— Kā Deivam iet pēdējā laikā? Droši vien atkal uzgājis labu dzīslu? — Lons bez jebkāda sakara jautāja.
Viņa pasmaidīja un pamāja ar galvu, bet tad, pamanījusi, ka esmu atsējis guļammaisu, norādīja uz istabas kaktu, kur varu to izklāt. Ievēroju, ka viņas pašas lāva ir ierīkota otrā kaktā.
— Kad izdzirdēju rejam suņus, nodomāju, ka atbraucis Deivs, — viņa sacīja.
Viņa vairs neteica neko, tikai skatījās, kā Lons gatavo vakariņas, un it kā ieklausījās, vai uz ceļa neievaukšķē- sies suņi. Es izstiepos uz segām, smēķēju un gaidīju. Te bija kaut kāds noslēpums: to es noskārtu, bet vairāk neko nevarēju saprast. Kāda velna pēc Lons nebija devis man nekādu mājienu, pirms mēs te ieradāmies? Sievietei nemanot, es aplūkoju viņu, un, jo ilgāk skatījos, jo grūtāk bija novērst acis. Tā bija apbrīnojami, es pat teiktu, pārdabiski skaista seja, kurā jautās neparasts iekšējs starojums vai izteiksme, vai kaut kas tāds, «kas nav nedz jūrā, nedz uz zemes sastopams». Izbailes un šausmas bija galīgi izzudušas, un tagad šī seja bija rāma un skaista, ja ar vardu «rāms» var raksturot to netveramo un pārdabisko, kas nav nosaucams ne par mirdzumu, ne par spožumu, ne par kaut kādu izteiksmi.
Pēkšņi viņa it kā atskārta, ka arī es atrodos šajā telpā.
— Vai jūs esat redzējis Deivu pēdējā laikā? — viņa man jautāja.
Man jau bija uz mēles jautājums: «Kas tas Deivs tāds ir?» — kad Lons, ierāvis degunā no čurkstošā speķa kāpjošos dūmus, nokāsējās. Var jau gadīties, ka vainīgi bija dūmi, taču es šo kremšķi uztvēru kā mājienu, un jautājums palika neizteikts.
— Nē, neesmu redzējis, — es atbildēju. — Es šajā pusē esmu pirmo reizi…
— Vai tiešām jūs neesat dzirdējis par Deivu? — sieviete mani pārtrauca. — Par Lielo Deivu Volšu?
— Redzat, — es kā atvainodamies teicu, — es šajā pusē esmu pirmo reizi. Lielākoties esmu dzīvojis Lejas Laukos, tuvāk Nomai._
— Pastāstiet viņam par Deivu, — viņa uzrunāja Lonu.
Likās, ka šis ierosinājums Lonu sanikno, taču viņš sāka
stāstīt ar tādu pašu sirsnīgu un maigu intonāciju, kādu biju ievērojis jau iepriekš. Tā šķita man pārlieku sirsnīga un maiga, un tas mani kaitināja.
— O, Deivs ir lielisks cilvēks, — teica Lons. — Viņš ir vīrietis no galvas līdz kājām, un bez zābakiem viņš ir sešas pēdas un četras collas garš. Viņa vārds ir tikpat drošs kā viņa parādzīme. Melo tas, kas apgalvo, ka Deivs ir melis, un šim cilvēkam būs darīšana ar mani, ja vien no viņa kaut kas būs palicis pāri pēc tam, kad ar viņu būs izrēķinājies pats Deivs. Tas tik ir vīrs! Jā, tādus šodien var pameklēt. Viņš nokniedēja pelēko lāci ar trīsdesmit astotā kalibra rotaļu šauteni. Lācis viņu gan drusku saskrāpēja, bet Deivs zināja, ko dara. Viņš ielīda alā, lai dabūtu rokā to lāci. Nebaidās ne no kā. Ar naudu neskopojas, bet, ja pie dvēseles nebūs ne graša, atdos jums pēdējo kreklu, pēdējo sērkociņu. Vai tad viņš trijās nedēļās nenolaida Pārsteiguma ezeru un nepaņēma no tā deviņdesmit tūkstošus, ko?