„Es nekad neesmu bijis HK! Es to pat neskatos!”
„Lūdzu, tikai nevajag. Tu izgaršo savu slavu. Lai gan tie tevi izsmej, tu gozējies starmešu gaismās un apkauno šo namu. Mēs zinām tava viedpulksteņa meklējumu vēsturi. Mēs redzam, kā tu apbrīno sevi HK, it kā tas būtu tavs personīgais spogulis. Tiek pārraidīti sižeti par tevi un arhiGubernatora meitu—”
„Mustanga ir galmā uz Lunas!”
„Un tu, visticamāk, pamudināji viņu turp doties. Vai tu lūdzi viņu pievienoties Valdnieces galmam? Vai tā ir daļa no tava plāna nošķirt meitu no tēva?”
„Tu runā pilnīgu bleķi, Plīnij.”
„Bet tu cel neslavu Augusta vārdam. Tu cel traci ar Bellonām avotos, kas paredzēti atpūtai un pārdomām. To mēs nepacietīsim.”
Es pat nezinu, ko teikt. Viņš visu izgudro. Patiesības ir tikai tik daudz, lai būtu vērts to pieminēt, bet viņš melo vienkārši tāpēc, lai iespļautu man sejā, lai demonstrētu, ka esmu viņa varā.
Plīnijs turpina. „Līgums tiks lauzts pēc trim dienām.”
„Trim dienām,” atbalsoju.
„Līdz tam laikam tu pavadīsi mūs uz Lunas virsmu un paliksi Augusta nama Samita rezidencē, lai gan no šī brīža vairs neesi šī nama šķēpnesis. Tu nepārstāvi arhiGubernatoru un nedrīksti izmantot viņa vārdu, lai gūtu pieeju apartamentiem vai labumiem vai izpelnītos jaunu dāmu vai kungu labvēlību lieloties, kaut ko solot vai draudot. Tiks konfiscēts tavs nama viedpulkstenis. Tavu šķēpneša identifikācijas kodu statuss jau pazemināts, un tu pārtrauksi un atturēsies no dalības visos projektos, kuru veikšana tev uzticēta.”
„Man tika uzticēti vienīgi būvniecības projekti.”
Plīnija lūpas izstiepjas reptiļa smaidā. „Tad šī pāreja nebūs sarežģīta.” „Kam es tieku pārdots?” izdvešu. Mani pamezdams, Augusts neskatās man acīs. Viņš glauda lauvas galvu. Varētu padomāt, ka es pat neatrodos šajā istabā. Leto blenž grīdā. Viņam ir kauns. Viņš ir cildenāks par šo cirka izrādi, bet Augusts ir gribējis, lai viņš būtu šeit un noskatītos, iemācītos amputēt pūstošu locekli.
„Tu netiec pārdots, Derov. Par spīti tavai izcelsmei, es gaidīju, ka zināsi savu vietu. Mēs neesam sārtie vai obsidiāni, ko pārdod verdzībā. Tavi pakalpojumi tiek izsolīti vairāksolīšanā,” Plīnijs skaidro.
„Nolādēts, tas ir tas pats,” es šņācu. „Jūs mani pametat. Tas, kurš iegādāsies manus pakalpojumus, nespēs mani pasargāt no Bellonām. Tie čirkainie suņabērni sadzīs man pēdas un nogalinās mani.
Vienīgais iemesls, kādēļ viņi to neizdarīja pirms diviem mēnešiem, bija…”
„Jo tu biji augustiešu pārstāvis?” Plīnijs vaicā. „Bet arhiGubernators tev nav neko parādā, Derov. Vai tie ir tie maldi, kas jauc tavu galvu? Patiesībā tu esi parādā viņam! Tava aizsardzība mums maksā naudu. Tās cena ir iespējas, līgumi, tirdzniecība. Un šī cena ir izrādījusies pārāk augsta. Mums jārada tēls, kas uztur ar Bellonām mieru. Valdniece vēlas mieru. Tu? Tu esi berzes izraisītājs, sāpīgs dadzis mūsu tēlainajā sānā un kararīks. Tagad mēs savu zobenu pārkalsim lemesī.”
„Tomēr vispirms ar to nocirtīsiet man galvu.”
„Derov, nelūdzies.” Plīnijs nopūšas. „Izrādi nedaudz pašcieņas, jauno cilvēk! Jā, tavs laiks šeit ir iztecējis, bet tev ir drosme. Tev ir jauna vīra spars. Tagad iztaisno savu muguru un dodies prom ar tāda zelta pašcieņu, kurš zina, ka centās, cik spēja.” Viņa acis smejas par mani. „Tas nozīmē — dodies prom no šī kabineta. Tagad, manu labo cilvēk, pirms Leto izmet tevi ar spērienu pa tavu absurdi muskuļoto pēcpusi.”
Es blenžu uz arhiGubernatoru.
„Vai par to jūs mani uzskatāt? Kaut kādu puņķainu bērnu, ko nogrūst stūrī?”
„Derov, būtu labāk, ja—” Leto iesāk.
„Stūrī mūs esi iegrūdis tu,” Plīnijs atbild, uzlicis roku man uz pleca. „Ja uztraucies, ka nesaņemsi kompensāciju, tad velti. Tu saņemsi pietiekami naudas, lai—”
„Pēdējoreiz, kad kāds no arhiGubernatora kalpotājiem man pieskārās, es iegrūdu viņa galvā nazi. Sešas reizes.” Palūkojos uz viņa plaukstu, kas tiek strauji atrauta. Iztaisnoju plecus. „Es neatbildu elfu nīkulim bez rētas. Es esmu iezīmētais. Marsa Institūta 542. klases arhiPirmais. Es atbildu vienīgi arhiGubernatoram.”
Speru soli pretī Augustam, likdams Leto ieņemt brīdinošu stāju. Mans temperaments šeit netiek piemirsts. „Mans kungs, Pārejā jūs ielikāt Džulianu au Bellonu kopā ar mani.” Mans skatiens kvēlo viņa virzienā. „Es viņu tur nogalināju jūsu dēļ. Es karoju pret Kārnu jūsu dēļ. Es turēju savu muti ciet, savu vīru mutes ciet pēc tam, kad mēģinājāt
Institūtā nopirkt sava dēla uzvaru.” To izdzirdējis, Leto saraujas. „Es pārveidoju ierakstus. Es pierādīju, ka esmu labāks nekā jūsu asins mantinieki. Tagad, mans kungs, jūs sakāt, ka esmu apgrūtinājums.”
„Tu esi iezīmētais,” vērodams informāciju galda virsmā, piekrīt arhiGubernators. „Tomēr mazrozīmīgs. Tava ģimene ir mirusi. Viņi neatstāja tev ne zemi, ne resursus vai rūpniecības akcijas, ne vietu valdībā. Kad tika piedzīti viņu parādi, tika konfiscēts viss, ieskaitot viņu godu. Sargā pārpalikumus, ko tev devuši par tevi augstāki. Atceries, kādu labvēlību baudīji.”
„Es domāju, ka jūs dodat priekšroku darbiem, nevis tituliem. Mans kungs, Mustanga jūs pameta. Nepieļaujiet kļūdu, atgrūzdams no sevis arī mani.”
Beidzot viņš paceļ galvu, lai uz mani palūkotos. Necilvēcīgas acis, kas iederētos kaut kur citur, atsvešināts, bezjūtīgs aprēķins, ko baro briesmīgs, nedabisks lepnums. Lepnums, kas sniedzas tālāk par viņu un ietiecas laikā līdz cilvēka pirmajiem nestabilajiem soļiem melnajā visumā. Tas ir dučiem paaudžu tēvu un vectēvu, māsu un brāļu lepnums, kas nu koncentrēts vienā nevainojamā nesējā, kurš nepacieš neizdošanos un nepakļaujas nevienam likumam.
„Mani ienaidnieki tevi apkaunoja. Tādējādi viņi apkaunoja arī mani, Derov. Tu man teici, ka uzvarēsi. Bet tad tu zaudēji. Un tas maina pilnīgi visu.”
5 . PAMESTS
Es drīz miršu.
Šādu domu nesu sev līdzi, kamēr mūsu transporta kuģis slīd prom no Augusta flagmaņa un manevrē caur Sceptera armādu. Es sēžu starp šķēpnešiem, tomēr neesmu viens no viņiem. Viņi to zina. Līdz ar to neviens ar mani nesarunājas. Saiknei, ko viņi varētu nodibināt, nav nozīmes. Man nav nekāda politiska kapitāla. Noklausos, kā Taktam tiek piedāvāts saderēt uz to, cik ilgi izdzīvošu bez Augusta aizsardzības. Viens no šķēpnešiem saka, ka trīs dienas. Takts dedzīgi apstrīd šo skaitli, patiesā gaismā parādīdams lojalitāti, ko no viņa esmu izpelnījies Institūtā.
„Desmit dienas,” viņš paziņo. „Vismaz desmit dienas.”
Viņš bija tas, kurš palaida glābšanas kabīni bez manis. Vienmēr esmu zinājis, ka viņa draudzība nav beznosacījuma. Tomēr ievainojums iesniedzas dziļi un grebj manī vārdos neizsakāmu vientulību. Vientulību, ko, būdams starp šiem zeltiem, esmu jutis vienmēr, tomēr pamanījies piemānīt sevi un to aizmirst. Es neesmu viens no viņiem. Tādēļ sēžu klusēdams un lūkojos ārā pa logu, kamēr slīdam garām flotei, un gaidu, kad redzēšu parādāmies Lunu.
Mans līgums beidzas Samita pēdējā vakarā, kad visas valdošās ģimenes būs sapulcējušās uz Lunas, lai risinātu steidzamas un nenozīmīgas problēmas. Tas ir triju dienu logs, kas man sniegts, lai uzlabotu savas izredzes un liktu citiem domāt, ka arhiGubernators mani novērtē par
zemu un esmu gatavs stāties dienestā no jauna. Lai cik vērtīgs, tomēr es esmu izbrāķēts. Es kādam piederēju, bet nu esmu aizsviests prom. Kurš gan gribēs šādu lietotu preci?
Tāds ir mans liktenis. Par spīti manai Zelta sejai un daudzajiem talantiem, esmu prece. Gribas izraut no delmiem savas nolāpītās zīmes. Ja jābūt vergam, n an vajadzētu kā tādam arī izskatīties.