„Tas viss pieder pie spēles, manu labo cilvēk. Uztvere, maldināšana, mediji!” Viņš uzsit ar plaukstu pa augšstilbu, lai gan acis neatspoguļo uzjautrinājumu. „Tu tikai dod man vaļu, un es pastāstīšu publikai par tavu uzlaboto veselību. Noorganizēsim preses konferenci. Ietērpsim tevi bruņās. Mani violetie jau būvē tev vien paredzētu kārtīgu tērpu. Viņi sazvērējušies ar zaļajiem, lai sniegtu tev īstu formas un tehnikas brīnumu.”
„Tu zini, ka man kameras nepatīk.”
„Ai, beidz čīkstēt. Varam teikt tām paldies par pusi savu sabiedroto. Un to, kāpēc Valdniece slidinās kā pīle uz ledus. Viņas koalīcija ir… saspringusi.”
„Tad darīsim to šodien,” saku. Atcerējies Roka teikto, palūkojos pa logu. „Es gribēju mirkli miera, bet…” Viņi man piebiedrojas un nolūkojas, kā pār pilsētu tālu lejā snieg sniegs. „Droši vien tas mums vēl jānopelna. Un tas man atgādina, kāpēc ierosināju šo tikšanos.”
„Jāatzīst, ka mani māca ziņkārība,” saka Šakālis.
„Viņš vai beidzās nost,” palabo Viktra.
Pamāju Ragnāram, kurš bija sekojis man un Viktrai. Viņš iznāk priekšā ar divām kastītēm, ko atnesa no mana kuģa. „Es gribēju jums abiem pasniegt dāvanas. Mūsu savienības aizsākums bija… interesants. Tomēr gribu, lai jūs abi zināt, ka man vērtīga ne tikai tā, bet arī jūs paši. Es ceru, ka uztversiet to kā manas uzticēšanās simbolu.”
„Vienmēr uzticies aptraipītajam, kas nes dāvanas.” Pacēlusi galvu un ielūkojusies Ragnāra sejā, ieķiķinās Viktra. „Nolādētā elle, ej un nostājies tur. Ragnār, tu esi kā koks, kas aizsedz sauli.”
„Ragnār, pagaidi ārpusē,” saku.
Šakālis uz Ragnāru pat nepaskatās. Fizisks spēks viņu garlaiko. Uzsitusi knipi, lai pievērstu uzmanību sev, Viktra izsaiņo savu kastīti un izņem no tās mazu kristāla pudelīti, ko pirms Marsa aplenkuma biju licis Teodorai pasūtīt pie Pakša tēlniekiem.
„Lietus smarža,” saku, kad viņa atver pudeliti. Telpu piepilda akmens aromāts pirms lietus. Viņa pateicas man, uzlikusi rētaino plaukstu uz mana delma un piespiedusi pudelīti pie krūtīm.
„Neviens tādas lietas neatceras. Paldies, Derov!” Viņa mirkli sēž, tad strauji pieceļas un noskūpsta mani uz lūpām. Es būtu devis priekšroku skūpstam uz vaiga.
„Mana kārta.” Šakālis izsaiņo paciņu ar vienu roku. Smīnēdams saplēš papīru. Viņš atver ādas kastīti, kas tajā ietīta, un krietnu brīdi klusē.
„Derov, nevajadzēja—”
Šakāli pārtrauc spalgi signalizācijas kliedzieni no visām pusēm.
Ar ieroci rokā telpā iebrāžas pelēko dzinēja. Viņu pavada vēl četri citi. „Dominus, apakšējā stāvā kāds ielauzies. Mums jāpavada jūs uz drošāku telpu.”
„Kurš?” sēc Šakālis. Abi ar Viktru izvelkam slātes. Pelēkā grasās atbildēt, kad sirēnu gaudoņa pārtrūkst un to aizstāj no skandām arvien skaļāk plūstoši drūmi smiekli. Tie atbalsojas telpā pat brīdī, kad izdziest viss apgaismojums. Steidzamies uz durvīm. Pie loga pieķeras mazs metāla zirneklis. Stikls izkūst. Pazūd mana dzirde un redze. Tās aizstāj uzmācīga, spalga dīkšana. Virsskaņas granātas apdullināts, es paklūpu.
Telpā ielido tumši apveidi. Mirkšķinādams saskatu ļauno garu maskas. No šausmīgiem viepļiem mirdz sarkanas acis. Ieradušies Arēja dēli. Viņi nošauj pelēkos un sper mums, lai paliekam uz grīdas. No gaiteņa telpā ieskrien Ragnārs un tūlīt pat saņem krūtīs trīs dullDūru šāvienus. Viņš nogāžas kā nocirsts koks. Viens no maskētajiem iebrucējiem noliecas pār Šakāli. Kad mana dzirde atgriežas, aptveru, ka viņš kliedz, lai tiktu atklāts ēkas lieldatora vadības kods. Viņš grūž sava svilinātajā stobru Šakālim mutē, līdz viņš padodas un atklāj prasīto.
„Tad ta’ zelts,” sēc pārveidota balss.
Zinu, ka aiz maskas paslēpies Sevro negribētu neko vairāk, kā nospiest gaili, un kādu mirkli man šķiet, ka viņš to izdarīs. Tomēr viņš pagaida mani tā, kā paredzēts. Saņēmis zīmi, grīļīgi pieceļos, nokratu virsskaņas granātas iedarbību un sagrābju kāda iebrucēja ieroci, to tam atņemdams. Šauju uz viņiem. Viņi šauj uz mani. Un mēs visi netrāpām ar nolūku. Tad viņi ir prom tāpat kā ienākuši — pa logu. Pelēkie guļ uz grīdas miruši. Viktrai asiņo sīka brūce uz pieres, bet viņa pieceļas kājās. Šakālis mēģina pieslieties no grīdas, no viņa deguna pil asinis.
Nepārmijuši ne vārda, mēģinām atvērt telpas durvis. Tās ir aizslēgtas. Dēli pārņēmuši savā ziņā lieldatoru. Šakālis atbalsta galvu pret durvīm. Viņš to atgāž un triec pret metālu vēl, vēl un vēl, līdz pār seju tek asinis. Man nākas pavilkt viņu nost, pirms viņš salauzis sev galvaskausu. Viņš mirkli drūmi smejas, pirms saņem sevi rokās.
„Divreiz,” viņš nicīgi novelk. „Divreiz viņi mani apkaunojuši.” Viņa ķermeni pārskrien dzīvnieciskas trīsas. „Es biju viņus gandrīz salauzis. Vēl viena diena. Varbūt divas, un viņi nebūtu izturējuši.”
„Par ko tu runā?” jautā Viktra.
Viņš neatbild. Es uzdodu jautājumu vēlreiz. „Kas Adrij? Kas, ellē, tie tādi bija?”
„Teroristi. Atnāca pēc sagūstītajiem Arēja dēliem,” viņš nepacietīgi nober. „Viena bija tā sārto kuce, kas mēģināja nogalināt mūs uz Lunas, Derov. Beigu beigās tas nebija Plīnijs. Tie bija Arēja dēli! Otra bija viena no Arēja labajām rokām. Viņu dēvē par Harmoniju. Kopā ar viņām bija violetais. Tas gatavoja viņiem izgrebtu karavīru armiju.”
„Tu šeit turēji sagūstītus Arēja dēlus? Kad tu grasījies mums to izstāstīt?” dusmojas Viktra, piecēlusies pēc tam, kad pārbaudījusi kāda miruša pelēkā pulsu.
„Es negrasījos to darīt. Kamēr nebūtu uzzinājis, kas ir Arējs.”
„Ko vēl tu no mums slēp?” es prasu. „Mēs esam partneri!” Apgāžu kādu galdu. „Kam, nolādētā ellē, es tev esmu vajadzīgs, ja ne lai pasargātu no šādām lietām?”
„Mana vaina,” viņš saka. „Mana vaina.” Šakālis norij mutē sakrājušās asinis un, garāmejot paspiedis manu plecu, pieiet pie tukšās loga rūts. Gaudodams pa logu pūš vējš. „Tu tomēr mani pasargāji. Atkal. Paldies tev.” Raucu uzacis un grimstu drūmās pārdomās, kā īstam aktierim pieklājas.
„Tie nevarēja būt sarkanie,” rūgti saku. „Tie nevarēja būt Arēja dēli. Viņi nekad nebūtu tā darījuši, viņi to nespētu. Ne jau man. Ne
Ragnāram.” Palīdzu aptraipītajam piecelties no grīdas. „Viņi bija pārāk labi organizēti. Viņiem bija gravZābaki.”
„Tu viņus novērtē par zemu, mans draugs,” saka Šakālis. „Arī viņi prot spiest gaiļus. Un, ja tu nebūtu viņus apturējis, viņi būtu tos spieduši, kad stobri pielikti pie mūsu pierēm.”
„Kā, nolādēts, viņi tika garām tavai apsardzei?” jautā Viktra. „Vai viņiem bija izsekošanas ierīces? Signālu slāpētāji? GravZābaku pēdu meklētāji?”
„Es nezinu,” atbild Šakālis.
Tas tāpēc, ka Arēja dēli, apvilkuši rēgSegus, turējās pie mana kuģa korpusa kā mazas jūras pīlītes.
„Kas vēl ir nācis vai gājis?” noprasu.
Kā biju cerējis, Šakālis palūkojas visapkārt. Viņš sauc savus vīrus caur rakstāmgalda rāciju. Pēc brīža viņš atkal palūkojas uz mums. „Suņhva,” Šakālis čukst. „Viņas vīri ir miruši, un viņa pati pazudusi bez miņas. Arī iepriekšējā uzbrukumā viņa izdzīvoja.” Tad viņš iesmejas. „Viņa mani nodevusi!” Kad ieraudzīs naudu, kas pārskaitīta uz Suņ-hvas kontiem, Šakālis atradīs pierādījumus, kas liks noveltu vainu uz savu apsardzes priekšnieci. Vienīgā bēda ir tāda, ka Suņ-hva bija uzticama kā suns, bet nu ir beigta un atrodas transportkuģa kravas telpā, kas šobrīd ved prom no Šakāļa ziemas citadeles Fičneru, Sevro un manus no gūsta atbrīvotos draugus.