Выбрать главу

Kamēr Viktra vēlreiz mēģina atvērt durvis, nostājos blakus Šakā­lim. Kopā noskatāmies, kā kuģis nozūd aiz kalniem. Dobjā, niknā balsī saku: „Mēs tās žurkas nobeigsim kopā. Es apsolu. Viņus visus.”

„Vispirms Valdnieci,” viņš saka un pliķē man pa muguru. „Vispirms Valdnieci.”

46 . BRĀLĪBA

Apskauju Dejotāju tik cieši, ka viņam nokrakšķ kauli. Viņš panikā pliķē man pa muguru. Es atvainojos un atlaižu viņu, līdzās Dejotājam juz­damies liels kā Telemans. Aiz garāžas sienām, kas pārvērsta par kabinetu, rosīgi rīb Arēja dēlu noliktava. Viņi ieveda mani šeit pa kādām sānu durvīm un lika pagaidīt Dejotāju starp veciem dzinējiem un sarūsējušiem eleroniem.

Dejotājs atraujas no manis un, asarām mirdzot rūsganajās acīs, lūkojas manī. Iztrūkstos, atcerējies, ka reiz uzskatīju viņu par izskatīgu vīrieti. Viņš ir teju piecdesmit gadus vecs, sarkanajam tas ir cienījams vecums. Matos vīd sirmums. Seju izvagojušas vecuma un pārciesto grū­tību grumbas. Viņa labā roka joprojām nekustīgi karājas gar sānu. Kāja joprojām jāpievelk. Dejotāja smaids joprojām ir pietiekami plats un atklāj nelīdzenus zobus.

„Manu zēn!” viņš saka, satvēris manu plecu ar kreiso roku. Tās tvēriens ir spēcīgāks nekā viss viņa ķermenis kopā. Viņš ož pēc taba­kas. Nagi dzelteni. „Mans nolāpīti skaistais, mazais un nelietīgais zēn! Tu izskaties tik nolāpīti vareni.” Viņš šūpodams galvu smejas vēl un vēl. „Man trūkst vārdu. Piedod, ka nevarēju ar tevi sazināties. Piedod, ka ļāvu Harmonijai tevi tā izmantot. Ir tik daudz, par ko atvainoties, Derov.” „Izbeidz.” Papliķēju viņam pa muguru. „Mēs esam brāļi. Nav ko atvainoties. Mūs saista asinis un pagātne. Bet, lūdzu, lūdzu, neļauj tam notikt vēlreiz.” Viņš pamāj. „Vai zini, kā klājas manai ģimenei?”

„Visi ir dzīvi,” viņš stāsta. „Joprojām raktuvēs. Zinu, jau zinu. Bet tagad, kad sācies šis karš, tā viņiem būs visdrošākā vieta. Neviens negrib uzspridzināt Marsa rūpniecību. Saproti?”

Viņš norāda, lai apsēžos. „Daudzus zeltus es nepazīstu, bet tas Sevro gan ir nejauks, mazs sūdabrālis. Kad Novidū nogādāju viņam tēva norādījumus, likās, ka viņš uzšķērdīs mani no rijamcauruma līdz nabai.” Viņš aizkūpina smēķi un piemiedz man ar aci. „Nekad nebiju sastapis tādu kā viņš.”

„Uzticamāku biedru par viņu neatrast,” es saku. „Tāds pats kā tu.” „Nē! Es gribēju teikt, ka viņš lamājas labāk nekā jebkurš nolāpīts sarkanais.”

„Sevro lamājas?” pasmaidījis brīnos. „Laikam jau pie tā pierod. Lai gan tagad viņam tiešām ellīgi bieži patīk teikt „nolāpīts”.”

„Tas ir brīnišķīgs vārds. Tā vien noveļas no mēles. Esmu to papētī­jis.” Dejotājs izriež krūtis. „Vai zini, tas ir bijis kopā ar mums jau no pirmo senču laikiem. Pēc tam, kad radiācija no Londonas pārvērta Īrijas salas tuksnesī, pirmie zelti, tie, kuriem bija normālas acis un zeltīti formas­tērpi, vairumu agrīno algotņu meklēja starp nabaga velliem Īrijas salās. Zelti paņēma ārkārtīgi prasmīgo darbaspēku un nolīga to par pirmajiem jaunatklājējiem. Viņu slengs vienkārši saglabājās un nedaudz pamainījās. Vēsture ir apbrīnojama lieta, vai ne?”

„Harmonija sākusi veidot pati savu vēsturi,” es saku.

„Taisnība. Es esot miris!” Viņš nošūpo galvu un, nometis pirmo uz grī­das, aizdedzina vēl vienu smēķi. Paceļu to un iemetu atkritumu grozā. „Viņa aizgāja savu ceļu apmēram gadu pēc tam, kad biji devies prom. Atklājām, ka vairāki senatori devušies brīvdienās pie Gorgonu jūras. Tāpēc ieradāmies tur un salikām to villā noklausīšanās ierīces, lai mēģinātu uzzināt kādus noslē­pumus. Neko neuzzinājām. Tikai daudz… perversību. Nodomājām, ka tas arī viss. Bet Harmonijai tā nelikās. Pēdējā naktī viņa iegāja villā un nogali­nāja visus senatorus un viņu viesus. Pēc tam viņa mūs pameta.”

„Tātad jūsu galvenajai mītnei nekad neuzbruka dzinēju vienība?” Viņš pakrata galvu. „Viņi ieradās Harmonijas dēļ. Nogalināja apmēram četrdesmit mūsējo. Bet viņa jau bija devusies uz Lunu. Mūs

izglāba Arējs. Iegāzās kopā ar obsidiānu un pelēko baru. Nogāza visus dzinējus un aizlavījās prom, pirms bija ieradušies papildspēki. Mums paveicās, ka viņš nogalināja tos visus. Pēc tam viņi noteikti būtu zinā­juši, ka Arējs ir zelts. Todien es viņu satiku pirmo reizi. Tas virs ir nolā­pīti baiss.”

„Tas nav vārds, kuru es izvēlētos.” Lai gan, ņemot vērā, cik labi viņš mani apmuļķoja, tas varētu būt pareizs. „Tev netraucē tas, ka viņš ir zelts?”

„Viņam netraucē, ka esam sarkanie. Arējs mūsu mērķa dēļ būtu gatavs mirt, Derov. Sasodīts! Viņš to visu sāka. Vai zini, kāpēc?”

Pakratu galvu.

„Tas ir viņa stāsts.” Dejotājs aptausta zemesčūskas kodiena rētu uz kakla. „Cilvēkam ir tiesības pašam izstāstīt savu stāstu. Bet tas nav lai­mīgs stāsts. Tikpat bēdīgs kā tavējais. Kā manējais. Atņem cilvēkam to, ko viņš mīl, un kas paliek? Tikai naids. Tikai dusmas. Bet viņš bija pir­mais, kurš zināja, ka var būt citādāk. Viņš atrada mani. Atrada tevi. Kas, nolāpīts, mēs esam, lai viņu apšaubītu?”

Pēkšņi atveras durvis. Abi pagriežamies un redzam ieklibojam Mikiju. Viņš izskatās pusbeigts — tievs kā maikste, bālāks nekā uz Lunas. Neteicis ne vārda, viņš pieklibo pie manis un ar izmisīgu un patiesu pieķeršanos noskūpsta mani uz mutes. Tad sāk raudāt kā bērns. Abi ar Dejotāju nezinām, ko iesākt, tāpēc vienkārši apskauju Mikiju un ļauju izraudāties. Viņš vai duci reižu man čukst: „Paldies!”

Ko tie ar viņu izdarījuši? Lai nu paliek. Es zinu, kādas lietas iemā­cās darīt pelēkie, lai iegūtu informāciju. Viņš apgalvo, ka nav tiem neko teicis. Tik un tā man vēl jāuzzina, ko šī atgadījuma dēļ uzzinājis Šakālis. Kādus secinājumus viņš veicis, izpētot Mikija laboratoriju.

Palūkojos pār Mikija galvu un redzu pie durvīm stāvam Fičneru ar skumju smaidu sejā. Pēc krietna brīža Mikijs atraisās no apskāviena. „Es mēģināju tevi brīdināt, kad ieradies pie mums uz Lunas,” viņš saka, it kā atvainotos. „Gribēju tev teikt, lai bēdz. Bet, ja es būtu teicis ko vairāk, viņa mani nogalinātu. Es baidījos, ka ticēsi viņai, nevis man.”

„Es būtu ticējis tev, Mikij.”

„Vai tiešām?” Viņš nošņaukājas. „Es zināju, ka tu atnāksi man pakaļ. Es teicu, ka mans dārgais zēns ir pārāk labs, lai aizmirstu par Mikiju, bet viņa spļāva man sejā. Teica, ka es esot vergturis.” Viņš šņau­kādamies nokar galvu un pēc Šakāļa moku kambaros piedzīvotā izska­tās ievainojams, iztukšots un teju jucis. „Viņai bija taisnība. Es esmu. Es esmu ļauns. Es darīju pāri meitenēm un zēniem. Pārdevu viņus pat tad, kad mīlēju. Protams, ka viņai bija taisnība. Kāpēc lai tu nāktu? Kāpēc lai tu darītu kaut ko ļaunā, sīkā Mikija labā?”

„Tāpēc, ka tu esi mans draugs.” Pielieku viņa plaukstas sev pie lūpām un maigi noskūpstu, kad viņš palūkojas uz mani ar cerību pilnu skatienu. „Lai cik tu būtu savāds. Lai cik tu biji ļauns. Es zinu, ka tu gribi būt labāks. Gribi dzīvot kam vairāk. To gribam mēs visi. Un nav tādas vietas, kur tie varētu aizvest vienu no maniem draugiem, lai es viņu pamestu.”

Ir tik labi beidzot runāt patiesību.

„Paldies, manu princi,” viņš klusi saka. Pēc tam pieceļas, būdams pietiekami spēcīgs, lai pagrieztos un saviem spēkiem izietu no kabineta. Fičners aizver durvis.

„Nu, tas bija emocionāli.”

Paloku galvu. Es labāk būtu šāds cilvēks. Nevis pastāvīgi uzmanī­tos. Nevis melotu caur zobiem. Šķiet, ka līdz šim nezināju, cik ļoti esmu pieķēries Mikijam. Tas nav tāpēc, ka viņš palīdzēja mani radīt. Tas tādēļ, ka viņš mani vienmēr tik ļoti mīlējis. Pat tad, ja tā bija savāda mīlestība, tā bija īsta. Un es esmu pārliecināts, ka Mikijs gribētu būt tāds cilvēks, kuru es cienītu. Tieši tāpat kā es gribu būt cilvēks, kuru cienītu Ēo un Mustanga. Un tā ir laba mīlestība.