„Mums jāparunā, Fičner,” es saku. Pirms tam mums nebija iespējas. Ar Dejotāja plānu pie manis ieradās Sevro — sasaukt apspriedi, piestiprināt Arēja dēlus pie mana kuģa korpusa un ļaut viņiem iekļūt ēkā. Mans ieguldījums bija vienīgi ieteikums par grēkāzi izmantot Suņ-hvu un brīdinājums, lai nedara pāri Viktrai.
„Atstāšu jūs abus divatā,” atstūmis no galda savu metāla krēslu, saka Dejotājs.
„Nē, es gribu, lai tu paliec,” iebilstu. „Man ir pārāk daudz noslēpumu no pārāk daudziem cilvēkiem. Starp mums trim to vairs nebūs.” „Iemācies skaitīt, sūdbambuli,” iznācis no kāda sarūsējuša dzinēja aizsega, uzsauc Sevro. Aiz viņa aizcērtas plānās metāla ārdurvis. Pat Agcjas eļļas traipiem piesārņotajā rūpniecības rajonā smaržo pēc rudens. Sevro uzlec uz veca kaujas kuģa sarūsējušās šasijas un sēž, šūpodams kājas. „Hei, paskat, beidzot tikai krāni. Stāstām seksistu jokus!”
Pie sevis smiedamies, pagriežos pret Fičneru. „Tātad tu esi Arējs.” „Cilvēks pamodies no komas un kļuvis par ģēniju!” raupjā balsī izsaucas Fičners. Viņš aplaudē, bet skatiens paliek nāvīgi nopietns. „Vairums mani sauc par bronziņu. Audzēkņi sauc mani par proktoru. Daži dēvē par Nikno bruņinieku. Valdniece sauc mani par nodevēju. Dēls saukā par sūdugalvu…”
„Tu esi sūdugalva!” piebalso Sevro.
„Mana sieva sauca mani par Fičneru. Bet zelti padarīja mani par Arcju.”
Agrāk es nesaprastu, ko tas nozīmē. Viņš ir zelts. Kā gan zelti būtu varējuši viņam ko nodarīt? Bet tagad esmu redzējis, kas notiek aiz priekškara. „Kāpēc jau sākumā nepateici, kas tu esi?”
„Un neuzticēju savu dzīvību pusaudža spriestspējai?” viņš iesmejas. „Labāk jau nē. Ja viņi būtu tevi atmaskojuši un spīdzinājuši… sliktas ziņas. Man bija arī alternatīvi plāni, citi trumpji. Vienkārši sanāca tā, ka biji mans iemīļotākais. Tomēr mēs nedrīkstam zaudēt objektivitāti.”
„Kas bija tava sieva?”
„īsumā vai pilno versiju?” viņš jautā.
„Pilno.”
„Es biju koordinators teraformācijas uzņēmumā uz Tritona,” viņš piesmacis iesāk. „Man nebija tāda grezna darba kā tev. Nekādu slāšu. Nekādu bruņu. Vienkārši uzraudzīju būvniecības procesu. Līgumu iznomāja kāds sudrabs. Vadīju būvniecību, kamēr tika konstruēts viens no pēdējiem Lavlaka dzinējiem viņu ziemeļpolā, kad izvirdums kādā nolāpītā pavadoņa geizeri izraisīja zemestrīci. Saplaisāja ledus kārta. Viss dzinējs iegāzās pazemes jūrā. Noslīka trīs tūkstoši dvēseļu.
Viņi izzvejoja mani no ūdens, un turpmākos mēnešus es pavadīju, atkopdamies arktiskās joslas slimnīcā. Es biju ievietots virsKrāsu spārnā. Mums bija laba pārtika. Labākas dušas. Jaunākas gultas. Tomēr zemKrāsām bija logs ar skatu uz ziemeļblāzmu. Un viņas gulta bija tieši zem tā loga.”
Fičners palūkojas uz Sevro. „Viņa bija visskaistākā sieviete, kādu esmu saticis. Un bija prieks skatīties uz viņu. Negadījumā viņa bija zaudējusi kāju. Tie negrasījās viņai piešķirt jaunu. Viņi būtu to varējuši. Vienkārša biomehānika. Vari teica, ka tas neesot finansiāli izdevīgi. Sūdīgākā krāsa, kas jebkad radīta, zvēru pie…”
Sevro nokremšļojas. „Mēs zinām.”
Fičners met viņam ar kādu lūžņa gabalu un turpina. „Kad devos prom, paņēmu viņu līdzi. Biju sakrājis pietiekami daudz naudas, lai dotos prom no Tritona. Serdē dzīvot nevarēju. Tas bija pārāk dārgi. Tādēļ izvēlējos Marsu. Gadu dzīvojām tepat pie Jaunajām Tēbām. Bērnu gribējām vairāk par visu pasaulē. Bet mūsu DNS nesaskanēja. Tādēļ devāmies pie kāda tēlnieka, lai palūkotu, vai viņš nevar kaut ko uzburt. Tā arī izdarījām. Tas izmaksāja gandrīz visu, kas man piederēja, bet pēc deviņiem mēnešiem laukā izkārpījās šis mazais Goblins.”
Sevro pamāj no savas laktas, kur pēta atkritumus, lai pārbaudītu, vai tie nav ēdami.
„Pēc diviem gadiem Kvalitātes kontroles padome pieķēra mūsu tēlnieku darbā, ko viņš bija veicis ar kādu obsidiānu gladiatoru, un šis ātri vien mūs nodeva, lai izpelnītos mazāku sodu. Tie ieradās mūsu mājās, kad biju prom kopā ar Sevro. Atrada manu sievu un aizturēja viņu, lai nopratinātu. Ārsti ieraudzīja, ka viņas olvadi pārveidoti, lai ieņemtu zelta bērnu. Tad tie no viņas atbrīvojās. Ierakstos tā arī teikts: „Atbrīvoties.” Ielika viņu gāzes kamerā ar ahlisu-9, tad krāsnī un iesūknēja viņas pelnus jūrā. Tie viņai nepiešķīra pat vārdu, tikai numuru. Ne tāpēc, ka viņa būtu zagle vai slepkava vai būtu pārkāpusi kāda tiesības, bet tikai tādēļ, ka bija sarkanā, kas atļāvās mīlēt zeltu. Mana savtīgā mīlestība viņu nogalināja.
Nebija kā ar tavu sievu, Derov. Es neredzēju, kā mana sieva mirst. Es neredzēju, kā zelti ierodas manā pasaulē un to sagrauj. Tā vietā es jutu
bezdvēselisko sistēmu, kas aprij vienīgo, kā dēļ dzīvoju. Varu, kas spiež pogas un aizpilda atskaiti. Brūno, kas pagriež slēdzi, lai izlaistu gāzi. Viņi nogalināja manu sievu. Bet paši tā nekad nedomās. To prātos viņa nav atmiņas. Viņa ir daļa statistikas. It kā viņas nekad nebūtu bijis. Kāds rēgs, ko es mīlēju, bet neviens cits nav pat redzējis. Lūk, ko Sabiedrība dara — tā vienlīdzīgi sadala atbildību par nodarījumu, lai viena ļaundara nemaz nebūtu, lai meklēt ļaundari un pieprasīt taisnīgumu būtu veltīgi. Tā ir tikai sistēma. Procesi. Un tā turpinās nepielūdzami dārdēt tālāk, līdz sacelsies vesela paaudze, kas sagrūdīs tās zobratos mietus.”
„Kā viņu sauca?”
„Viņas vārds? Kāda tam nozīme?” viņš piesardzīgi jautā.
„Es gribu viņu atcerēties.”
„Brīna,” no augšas atbild Sevro. „Manu māti sauca Brīna. Kad viņu nogalināja, viņai bija divdesmit divi gadi.” Tikai gadu vecāka par mani.
„Brīna,” atkārtoju vārdu un redzu, ka Fičners mirkli nedaudz zaudē līdzsvaru. Uz mirkli aiztur elpu.
„Tad jau tu pa pusei esi sarkanais,” saku Sevro.
Viņš pamāj. „Uzzināju pirms pāris dienām. Jocīgi pēc velna, vai
ne?
„Jocīgi pēc velna. No tevis sanāks labs rūsganais.”
„Man patīk domāt, ka piederu apdraudētai sugai.”
Dejotājs rotaļājoties laiž caur pirkstiem sērkociņu. „Tādi esam mēs VISI.
„Tu zināji par Titu,” saku Fičneram.
„Dejotājs gan nezināja. Par to viņu nevaino. Es cerēju, ka Institūtā jūs būsiet kā brāļi. Ka izcelsmes dēļ dabiski sadraudzēsieties. Bet viņš aizgāja pa tumsas ceļu, un nebija nekādu cerību viņu atsaukt atpakaļ. Ar viņu tikos tāpat kā ar tevi — ar slāpētāju un rēgSegu. Tomēr viņa prāts neizturēja spiedienu. Es negribēju pieredzēt, ka salūsti arī tu.”
„Es salūzu.” Paskatos uz Sevro un Dejotāju. „Tikai man bija draugi, kas ļāva atgūties. Kāpēc neizstāstīji Titam un man par to, kas esam?”
„Tad viņa kļūdas būtu tavējās un tavas — viņējās. Vētrā divas laivas nesien kopā. Tās var viena otru nogremdēt.” Viņš nokāsējas.
„Vienmēr biju zinājis, ka šo sacelšanos nevar vadīt zelts. Tai jāsākas no apakšas uz augšu, puis’. Sarkanais nozīmē ģimeni. Vairāk nekā jebkura cita krāsa tā nozīmē mīlestību, kas izdzīvo visās mūsu pasaules šausmās. Ja sarkanie sacelsies, viņiem ir cerības vienot pasaules. VidKrāsas to nedarīs. Sārtie un brūnie to nespēj. Obsidiāni jau reiz piedzīvoja sakāvi. Un, ja viņiem tas izdotos vienatnē, viņi pasaules sagrautu, nevis atbrīvotu.” „Kāds ir plāns?” jautāju. „Esmu sačakarējis tavu vietu pie Valdnieces sāniem.”