„Derov, ar tevi ir grūti manipulēt, tādēļ es vienkārši ķeršos pie lietas. Augusts grasās tevi adoptēt. Tu neizskaties pārsteigts…”
„Tas šķiet loģiski. Viņš grib saistīt manu likteni ar savu ģimeni. Droši vien liks man apprecēt Mustangu. Tiesa, ja kļūšu par viņa mantinieku, tas kaitēs manai savienībai ar Šakāli.”
„Vai Šakālim tas rūp?” jautā Sevro. „Izskatās, ka viņš atmetis visas cerības jebkad izpelnīties tēva atzinību. Nolāpītais suņabērns ceļ pats savu impēriju.”
„Par to man vēl jāpārliecinās,” es saku.
Fičners turpina. „Nav svarīgi, vai tiec no Šakāļa vaļā vai iekļauj viņu plānā. Augusts pieņems tevi par savu mantinieku. Un viņš izmantos tevi kā savas armādas prētoru. Un, ja tu sakausi Valdnieci, viņš nesamierināsies ar Marsa karaļa troni. Viņš gribēs pats kļūt par valdnieku. Palīdzi viņam par to kļūt. Kad viņš būs valdījis gadu, Sevro viņu nogalinās un novels vainu uz kādu sāncensi, varbūt Šakāli…”
Mana kārta zaudēt līdzsvaru.
„Tu gribi, lai mantoju impēriju,” es minu. „Visu Sabiedrību.”
Blenžu uz viņu. Uz Dejotāju. Kā viņi var izskatīties tik nopietni? „Jā,” Fičners saka. „Pēc tam, kad viņš nomirs, visi meklēs spēcīgāko kandidātu. Esi spēcīgākais. Uzvari šajā mantojuma spēlē un varēsi būt valdnieks, tāpat kā biji Pirmais. Tāpat kā esi prētors. Tās visas ir spēles. Tikai šoreiz mēs palīdzam tev krāpties. Mēs sniegsim tev informāciju, aizsargāsim pret atentātiem. Kopā ar mani tev būs tāds spiegu tīkls, ar kādu nevar sacensties pat Šakālis un Valdniece. Piekukuļosim visus, kas jāuzpērk, un novāksim visus, kas novācami.”
Sēžu un domīgi raugos uz savām rokām. „Es domāju, ka meli jau gandrīz beigušies. Es gribu atklāt, kas es esmu. Es gribu pieteikt karu.” „To mēs vēl nedrīkstam. Tu to zini.”
Es zinu, bet negribu pamest šos cilvēkus. „Es vairs nepalikšu neziņā. Mēs sazināsimies. Mēs plānosim. Vairs nekādu neskaidrību. Vai skaidrs? Es nevaru palikt vienatnē kā agrāk.”
„Piekrīti, Fičner,” saka Sevro. „Vai es arī nepiedalos.”
„Ja tev tas ir vajadzīgs, sazināsimies katru dienu. Es nevaru doties līdzi. Man šobrīd jāuzvar ēnu karā. Savā vietā sūtīšu savus labākos aģentus. Tev būs sazvērnieku grupa, kurai varēsi uzticēties. Spiegi. Algoti slepkavas. Kurtizānes. Hakcri. Visi ar nevainojamiem aizsegiem. Visi gatavi mirt, lai sarautu važas. Tu vairs neesi viens.”
Mani pārņem atvieglojums. Tomēr zinu, ka vienu lietu nespēšu. „Man jādodas atpakaļ.”
„Jā. Viņi brīnīsies, kur esi palicis,” piekrīt Fičners.
„Nē,” iebilstu. „Man jādodas mājās.”
„Mājās?” pārjautā Dejotājs. „Uz Likosu?”
„Kāpēc?” prasa Fičners. „Kas tev tur meklējams?”
„Mana ģimene. Ir pagājuši četri gadi. Man viņi jāredz.” Ieskatos katra vīra acīs — viņi visi ir tik daudz cietuši un ievainoti katrs pa savam. „Jums tas jāsaprot. Viss var izvērsties neparedzamos veidos. Piespiezdami zeltus iet karā, mēs izliekamies, ka zinām, ko darām. Plānodami savu karu. It kā mēs spētu to kontrolēt, lai gan tas nav iespējams. Mēs esam tikai mirstīgie, kas atver Pandoras lādi. Un, pirms viss sagriežas kājām gaisā, man jāatceras, kādēļ cīnos. Man jāzina, ka tas ir tā vērts.”
„Tu gribi viņu svētību,” Dejotājs saka. „Viņas svētību.” Viņš mani pazīst labāk nekā Fičners. Ja grasos ļaut Augustam sevi adoptēt, vispirms man jādodas mājup.
„Tu viņiem nedrīksti stāstīt, kas esi. Viņi nesapratīs.” Pēkšņi noraizējies par manu temperamentu, Fičners sper soli uz priekšu. „Tu to zini.” „Cik viss būtu bijis vienkārši, ja mēs jau no paša sākuma visu būtu plānojuši kopā?” es jautāju. „Meli rada melus. Mums jāuzticas.” Paskatos uz Sevro. „Es vedīšu viņu uz Likosu.”
„Viņu?” brīnās Dejotājs.
„Mustangu,” nomurmina Sevro.
„Nē!” gandrīz iekliedzas Fičners. „Pilnīgi izslēgts! Nē! Nav vērts tā riskēt! Tagad viss ir tā, kā pienākas. Viņa ir tevī iemīlējusies! Nezaudē šo priekšrocību netīras sirdsapziņas dēļ!”
„Un ja nu es arī viņu mīlu?”
„Sasodīts!” Fičners lādas. „Velns. Velns. Velns. Tu runā nopietni? Man likās, ka tā ir daļa no tavas nolādētās spēles. Sūdu būšana! Puis’, tu visu izpostīsi. Nolāpītais idiots! Velns!”
„Tas arī ir viss,” es saku. „Viņa mani mīl. Es viņu vairs neizmantošu. Nekādu priekšrocību uz viņas rēķina. Ja es nevaru uzticēties viņai, Zelts nespēj mainīties, un Titam un Harmonijai bija taisnība. Pie velna, tad taisnība ir Sabiedrībai. Gan tu, gan es zinām, ka runa nav par krāsu, galvenais ir tas, ko saka mūsu sirdis. Ir pienācis laiks to pārbaudīt.”
„Un ja nu tu kļūdies? Ja viņa izvēlēsies Zeltu, nevis tevi?”
Man nav atbildes.
Sevro nolec no savas laktas. „Tad es viņai ielaidīšu pierē lodi.”
47. BRĪVS
Pods ir īsta sūdu bedre — trīssimt metru dziļa metāla un betona ligzda, kas mitri smird pēc dziras un tīrīšanas līdzekļiem. Kādreiz šķita, ka tas slejas virs Likosas Kopzemes kā tāda cēla pils. Tomēr, kad mans kuģis nolaižas, tas izskatās pēc neizteiksmīgas metāla tulznas Marsa dienvidu taigas ainavā, tālu prom no lielajām pilsētām, kur viri pulcējas lielajai cīņai pret Oktāviju au Lunu.
Te atrodamie pelēkie saņem algu tikai par sarkano iebiedēšanu. Iedomājoties vien, ka tādus pelēkos kā neglītais Dens reiz uzskatīju par pirmklasīgiem karavīriem… Redzot, cik vāji un nožēlojami ir manas jaunības dēmoni, jūtos nomākts. It kā mana pagātne būtu kāda tukša fantāzija.
Viņi nezināja, ka ieradīsies mans kuģis. Viņi nezina, kādēļ esmu šeit, un man tas viņiem nav jāsaka. Kad aiz saviem obsidiānu miesassargiem soļoju lejup pa kuģa rampu uz dzinēju apsvilinātās, melnās nosēšanās platformas, tie vienkārši pajūk uz visām pusēm kā mēslu mušas. Kamēr klīstu pa gaiteņiem, kas apdarināti ar metālu, aiz manis augsts kā tornis seko Ragnārs. Jebkurš no šiem pelēkajiem zinātu, kā nokļūt tur, kur vēlos doties, bet es meklēju kādu pazīstamu seju.
„Dens,” jautāju kādam brūno apkopējam. „Kur viņš ir?”
Ielaužos vienā no viņu atpūtas telpām, kur ducis pelēko spēlē kārtis un smēķē cigārus. Kāda sieviete mani ierauga, novērsusi skatienu no
HK, kur vairākas runājošas galvas — sudrabs, violetais un divi zaļie — manu varoņdarbu montāžas fonā diskutē par Marsa iekarošanas politiskajām sekām. Viņai no mutes izkrīt cigārs. Blakus sēdošais vīrietis klapē pa cigāru, kas uzkritis uz viņa bikšu staras un apdedzinājis audumu.
„Kārlij, tu stulbais gaļas maiss!” Viņš pielec kājās no galda, pie kura sēdēja. „Sasodīts! Kas ellē tev…”
Neglītais Dens apmetas riņķī un ierauga mani pirmo reizi četru gadu laikā. Jūtu, kā viņam uzmetas zosāda, kad iedarbojas slinkajā ķermeni apslēptā disciplīnas atspere. Viņa acīs neredzu bailes vai to, ka viņš mani pazītu, tajās ir tikai paklausība.
Tas nedod man apmierinājumu. Denam vajadzētu iedomīgi smīnēt, uzvesties kā riebīgai hiēnai. Tomēr viņš to nedara. Viņš ir mierīgs. Paklausīgs. Seju vago baku rētas. Taukainie mati, kuru dēļ kopā ar Lorenu viņu aiz muguras apsmējām, nu pazuduši. Tos aizstāj kails galvvidus, ko vainago plānu, pelēku matu lēkšķes. Viņš ir tikpat baiss kā salijis suns. Lūk, kādam cilvēkam ļāvu nogalināt Eo.