Kāpēc es nespēju viņu apturēt? Vai kādreiz biju tik vājš?
„KupolDārzs,” saku Denam, un mana balss piepilda metāla atpūtas telpu. „Aizved mani turp.”
Jau esmu pagriezies uz papēža. Ragnārs uzsit sev pa augšstilbu. „Nāc, suns!”
Pēdējoreiz šeit stāvēju pirms četriem gadiem. Kad nakts pārvelk pār visu savu kapuci, pelēkajās debesīs virs galvas mirguļo zvaigznes. Dārzs ir mazāks, nekā to atceros. Ne tik bagāts ar krāsām un skaņām. Šķiet, ka tas bija gaidāms, ņemot vērā to, kur esmu bijis un ko esmu redzējis. Te ir vairāk atkritumu. Vairāk pazīmju, ka pelēkie izmanto šo vietu, lai dzertu un drāztos. Ar zābaka purngalu pasperu tukšu alus bundžu. Vietā, kur pēdējoreiz gulējām ar Ēo, mētājas šokolādes batoniņa papīrs. Atceros to kā mīkstas zāles gultu. Bet tagad te ir nezāles. Varbūt tās bija šeit arī toreiz, tikai es to neievēroju. Puķes ir apvītušas un sīkas. Pieskaros kādam ziedam ar pirkstu un jūtu sevī ielīstam skumjas, kad caur kupoljumtu redzu, kā pār debesjumu slīd zvaigznes. Nosprauslājos. Varbūt reiz tās bija zvaigznes. Kad biju jaunāks, man tā likās. Tagad es zinu, ka tic ir karakuģi, kas gatavojas uzbrukumam Lunai. Nesaprotu, ko biju gaidījis. Visa šīs vietas burvība ir zudusi.
Vajadzēja likt šo dārzu mierā un ļaut tam palikt nevainojamam atmiņās. Prātoju, vai šeit, nost no manām acīm, Ēo ir lielākā drošībā. Ja es redzētu viņu tagad, ja atgrieztos, vai es būtu tik ļoti iemīlējies? Vai viņa šķistu tik nevainojama?
Eju caur dārzu. Tas patiešām ir tikai nedaudz lielāks par maniem apartamentiem uz Pakša. Esmu platāks par kokiem, starp kuriem pastaigājos. Vietās, kur to saknes ietiecas zemē, neaug zāle.
Atrodu vietu, kuras dēļ ierados. Uz Ēo kapa plaukst hemantes. Dučiem. Ja es neatcerētos pumpuru, ko ieliku viņai līdzi kapā, tas liktos kā brīnums. Viņas te vairs nav. Pēc tam, kad pakāra mani, pelēkie būs viņu izrakuši un pakāruši Kopzemē, lai pūst.
Tikai tagad apjaušu, cik drūmi ironiski tas ir. Nācu šurp lūgt viņas svētību, bet Ēo šeit vairs nav. Viņa ir izbēgusi no šī krātiņa un devusies uz ieleju.
Tā nu es sēžu, sakrustojis kājas, un, tāpat kā reiz gaidīju saules lēktu, nu gaidu, kad tā rietēs. Dienas dilstošā gaisma piepilda kupolDārzu ar asiņainiem toņiem. Tad saule padodas horizonta varai un savu zvaigznēm caurdurto plecu Marsam uzgriež nakts.
Smejos par sevi.
Pie manis pieslīd Ragnārs, iznākdams no savas vietas pie durvīm.
„Viss kārtībā,” es saku, nepagriezies pret viņu. „Viņa būtu smējusies par to, ka atbraucu šurp.”
„Smiekli ir dāvana.”
„Dažkārt.”
Pieceļos, nopurinu no biksēm gružus un uzmetu šai vietai pēdējo
skatu.
Dārzs nav tik nevainojams kā manās atmiņās. Un arī viņa tāda nav. Viņa bija nepacietīga. Varēja iespītēties nieku dēļ. Tomēr viņa bija meitene. Vēl pat ne septiņpadsmit gadus veca. Un viņa deva visu, ko varēja, darīja, cik spēja, ar to, kas viņai bija. Tāpēc es vienmēr viņu mīlēšu un tāpēc zinu — vai viņa dotu man savu svētību vai nē. Mana sirds nevar palikt šajā krātiņā, no kura viņa pati ir aizlaidusies. Man jādodas tālāk.
48. MAĢISTRS
Raktuvju maģistrs Timonijs cu Podžins mani gaida kopā ar pelēko raktuvju sargu svītu, kas nu ietērpta labākajos un spožākajos formastērpos. Viens no tiem nes paplāti ar sieru, datelēm un Podžina labāko un, iespējams, vienīgo kaviāru. Neglītais Dens kaut kur nozudis.
„Andromeda kungs, vai ne tā?” Podžins dungo augstprātīgajā tembrā, kas tik ļoti patīk iedomīgiem vāriem. Viņš kļuvis resnāks. Mati plānāki. Turklāt svīst kā cūka sutoņā, kad paver savus gredzenotos pirkstus, lai pagodinātu mani ar savādu paklanīšanos, kas bieži redzama HK seriālos par politiķiem. „Biju devies pārbaudīt rūdas kompresijas iekārtas,” — droši vien kādu mauku māju tuvējā Jorktonā taigas malā — „kad mani sasniedza ziņas par jūsu apmeklējumu. Steidzos atpakaļ, cik ātri vien spēju, bet joprojām lūdzu jūsu piedošanu. Tiesa, es prātoju, vai drīkstu būt tik pārdrošs un jautāt, kāds ir jūsu vizītes mērķis?” Lai viņš varētu pārdot šo informāciju tādiem vīriem kā Plīnijs. Vari reti kad dara visu, ko tie saka. „Pārbaude nebija paredzēta līdz…”
„Pieklājīgā sabiedrībā, varš, tiek uzskatīts, ka neiepazīstināt ar sevi ir rupjība.” Runāju kā iezīmētais, nevis elfi, ko viņš tik dedzīgi atdarina.
„Lūdzu piedošanu!” Viņš iztrūcies saminstinās un paklanās tik dziļi, ka baidos — ja pamatīgais vēders netraucētu, viņa deguns skartu grīdu. „Es esmu jūsu padevīgais kalps, raktuvju maģistrs Timonijs cu Podžins. Un, ja drīkstu piebilst un ja tas nebūtu pārlieku familiāri teikts,
jūsu tēls ir nudien daudz iespaidīgāks, nekā biju gaidījis!” Viņš joprojām klanās. „Protams, es nesaku, ka negaidīju, ka būsiet plecīgs un gara auguma, arhiGubernatora dienestā kalpo tikai labākie no labākajiem, protams, bet HK jūsu varenību atspoguļo blāvi.”
„Tu drīksti pārstāt klanīties.”
Viņš nokaunējies iztaisnojas un skatās dārzā man aiz muguras, drudžaini meklēdams iemeslu, kādēļ tāds cilvēks kā es nebrīdinādams apmeklējis viņa raktuves.
„Kā jau zinu, jūs, bez šaubām, esat dzirdējis no citiem, ka raktuvju maģistri bija ārkārtīgi iepriecināti, saņemot ziņas, ka planēta atbrīvota no Bellonu kontroles. Varbūt viņi saprot kaut ko no kara, bet raktuvju pārvaldība? Phe, amatieri!”
„Acīmredzot arī no kara viņi neko daudz nesaprot.”
Norijis siekalas, Podžins atkal uzmet skatu manai slātei un dārzam. „Skaista vieta, vai ne tā?” viņš jautā. „Atgādina man laiku, ko pavadīju pie Pirra upes. Tulpju ziedi tās krastos — ak, šīs krāsas! Nekā tam pielīdzināma, kā jau zināt, esmu drošs. Un koki, vai tie nav ārkārtīgi līdzīgi bērziem, kas rindojas stepēs ap Olimpa kalnu? Tur uzturējos Chateau le Breu.” Viņš neveikli iepleš rokas. „Zinu, zinu, bet dažkārt cilvēkam sevi jāpalutina. Patiesībā tieši tur guvu iespēju baudīt visneparastāko sottoncenere sieru.” Viņš lepodamies pasmaida. „Viņi, man draugi, dēvē mani par Marko Polo, jo gūstu prieku ceļojot. Es meklēju kultūru. Smalka sabiedrība, kā noteikti varat uzminēt, šajā pusē jāmeklē ar uguni…” Es nezinu, cik ilgi maģistrs turpinātu mēģinājumus atstāt uz mani iespaidu, ja es nepalūkotos uz viņa vīru labākajiem formastērpiem, tad viņa dārgākajiem gredzeniem un nesarauktu pieri.
„Vai kaut kas nav kārtībā?” viņš jautā.
„Tev taisnība,” saku.
Viņa sīkās ačteles šaudās šurpu turpu starp labākajiem pelēkajiem un meklē manis ievēroto nepilnību pazīmes. Man riebjas tas, cik viņš izmisīgi cenšas man izpatikt. Sis cilvēks zaga no manas ģimenes. Viņš lika mani nopērt. Parūpējās par to, lai tiktu nogalināta Ēo. Pakāra manu tēvu. Viņš nav ļauns. Vienkārši nožēlojams savā alkatībā.
„Par ko man ir taisnība?” viņš mirkšķinādams jautā.
„Par to, ka šādās vietās atrast smalku sabiedrību ir neiespējami.” Mans skatiens raugās viņā tik nosodoši, ka baidos — maģistrs varētu izplūst asarās. Redzot viņu, redzot Denu, mani pārņem tikai tāla svešādības izjūta. Es gribēju, lai viņi ir briesmīgi, atbaidoši nezvēri. Tomēr viņi tādi nav. Viņi ir sīki vīreļi, kas iznīcina citu dzīves un to pat nepamana. Cik daudz ir tādu kā viņi?
Podžins panikā norāda uz siera plati.
„Sottocenere, mans kungs. Tas ir importēts no Itālijas, ar lakricas notīm, muskatrieksta nojausmu, koriandra nokrāsu, krustnagliņu piešprici un rotaļīgu, tomēr noslēpumainu kanēļa un fenheļa miziņas pēcgaršu. Esmu pārliecināts, ka tas jums—”