„Es neierados šeit ēst sieru.”
„Nē. Nē. Protams, ka nē.” Viņš nervozi paveras visapkārt. „Ja drīkstu izlūgties atļauju pavaicāt, kādēļ jūs šeit ieradāties, mans kungs?”
Sāku iet. Podžins steidzas neatpalikt. „Ragnār.” Pamāju ar galvu titānam, kurš izvelk no kabatas nelielu planšeti. Olim vajadzēja mazāk nekā stundu, lai iemācītu aptraipītajam ar to rīkoties.
„Pēdējā ceturkšņa laikā jūsu hēlija-3 ieguves daudzums krities par četrpadsmit procentiem. Aplēses rāda, ka gaidāmais iztrūkums šajā fiskālajā ceturksnī varētu sasniegt 13500 kilogramu. Prētors Andromeds vēlas dzirdēt jūsu paskaidrojumus.”
Podžins nezina, ko iesākt. Viņš skatās te uz mani, te obsidiānu, te planšeti. Viņš izstoma atbildi. „Es—es—mums ir problēmas ar populāciju. Grafiti, nelegālas brošūras.” Viņš uzrunā mani. „Jūs zināt, ka mēs bijām Pcrsefones kustības sākumpunkts…” Ragnārs smagi uzsit viņam pa plecu.
„Prētors Andromeds ir aizņemts cilvēks.”
„Es—es—” Podžins stostās, ķepurodamies murgā, ko nesaprot un no kura nespēj izbēgt. „Es aizmirsu, ko gribēju—”
„Tu aizbildinājies.”
„Aizbildinājos. Aizbildinājos'? Kā jūs uzdrošināties!” Viņš iztaisno plecus. „Marsu pārņēmusi dumpinieku kustība. Nav raktuvju, kuras šī sašķelšanās nebūtu ietekmējusi! Manas raktuves ne tuvu nav izņēmums. Ir notikušas slepkavības. Sabotāža. Un ne tikai Arēja dēlu izpildījumā. To darījuši paši kalnrači!”
Izmisīgi juzdams, ka strauji tuvojas viņa gals, un pūlēdamies neatpalikt no mūsu garajiem soļiem, Podžins atkal pievēršas man.
„Mans kungs, esmu vairāk nekā tikai centies ievērot pareizas populācijas nemieru apspiešanas metodes, kas minētas Enerģijas departamenta Raktuvju pārvaldības vadlīniju trešā paragrāfa A apakšparagrāfā. Esmu samazinājis izsniegtās pārtikas devas, vairojis likumpārkāpumu apkarošanas pasākumus un diskreditējis vadošos kūdītājus, ievilinot tos homoseksuālos sakaros. Esmu pat īstenojis scenārijus, kas rekomendēti vadlīnijās Par sacelšanās apspiešanu. Pēdējo sešu gadu laikā esmu īstenojis Sērgu un Dziedēšanu, Dumpi un Apspiešanu, Dabas katastrofu, Zemesčūsku migrāciju un pat izskatījis Arplanētas valdības apvērsuma pasākumu kopumu!” Viņš elsodams lūdzoši māj, lai apstājos. „Neviens cits nebūtu ticis galā labāk par mani.” „Tava vieta amatā nav apdraudēta,” es saku.
Viņš atvieglots nodrebinās. Pēkšņi maģistrs atkal saspringst. „Jūs taču…” Viņš pieliecas man tuvāk. „Jūs apsverat Karantīnu! Vai ne?”
„Kādēļ gan man nepakļaut šīs raktuves karantīnai?” Turpinu iet pa gaiteni, līdz sasniedzam nosēšanās platformu, kur gaida mans kuģis. Tur apstājos. „Kā tu jau minēji, tā populācija nereaģē uz Enerģijas departamenta un Kvalitātes kontroles padomes izvirzītajām stratēģijām. Kādēļ nepiesūknēt gaisu ar ahlīsu-9 un neaizstāt šos nevaldāmos sarkanos ar klaniem no paklausīgākām raktuvēm pie ekvatora?”
„Nē!” Viņš pat sagrābj mani. Ragnārs pat nepūlas resnajam vīram piedraudēt.
„Izvēlies savus vārdus uzmanīgi,” es brīdinu.
„Mans kungs, nedariet to!” Viņa alkatīgajās, izmisušajās acīs mirdz asaras. „Varbūt manu raktuvju ienesīgums ir krities, bet tās joprojām ir dzīvotspējīgas, joprojām funkcionē! īsts paraugs tam, kā pārlaist vētru.” „Tu esi to glābējs,” saku, viņu izsmiedams.
„Šejienes sarkanie ir labi strādnieki. Labākie pasaulē! Tāpēc viņi ir mežonīgi. Bet tagad viņi ir nomierinājušies. Esmu palielinājis viņu alkohola devas un feromona cirkulāciju gaisa filtros. Viņi vairojas kā truši. Esmu licis gammām pamainīt viņu iekārtas un kartes. Viņi domā, ka raktuves drīz būs sausas. Baidīdamies, ka neizpildīs normu, viņi staigās uz pirkstgaliem. Tad mēs iekārtas salabosim un viņi ķersies pie darba ar jaunu apņēmību. Es pat varu viņiem pateikt, ka teraformācija ir pabeigta, ka pēc desmit gadiem sāksies migrācija un Zeme ir sākusi sūtīt šurp ieceļotājus. Pirms ķeramies pie Karantīnas, ir vēl tik daudz citu iespēju!”
Vēroju, kā šis vīrs nobuldurē visu līdz galam un sašļūk nedzīvs kā uz pakaramā uzmests slapjš krekls. Vai tas viss viņa patmīlības dēļ vai varbūt viņam tiešām rūp sarkanie? Tā cs viņu pārbaudīju. Tagad nevaru saprast. Varbūt kādā savādā veidā tie viņam tiešām rūp. Vēl viens manas pagātnes briesmonis, ko Sabiedrības pātaga padarījusi cilvēcīgu.
„Pagaidām tavas raktuves ir drošībā. Saglabā savu darbaspēku. Sākot ar šo vakaru, palielini pārtikas devas. Es gribu apmierinātus strādniekus un pilnas noliktavas. Manā kuģī atradīsi cienastu. Pārtiku un dzērienus. Sarīko sarkanajiem dzīres.”
„Mans kungs… dzīres? Kālab?”
„Tāpēc, ka es tā teicu.”
Viens pats sēžu skatu zālē un caur stiklu man zem kājām vēroju, kā norit svinības. Tūkstošiem sarkano dzer un ēd, kamēr jaunie „Vecā Hikorija balādes” pavadījumā dejo ap karātavām. Galdi nokrauti ar ēdieniem un dzērieniem, kādus šie sarkanie nekad nav baudījuši. Lai gan viņi smejas un dejo, es nespēju rast sevī prieku. Viņi dzīvo šausmās, tomēr tās viņiem ir pazīstamas. No tām viņi prot patverties. Vai viņi spēs rast patvērumu, kad Arēja dēli atklās lielos melus? Tas satrieks viņu dzīvesveidu pīšļos. Viņi apmaldīsies pasauļu plašumā. Un tās viņus piesārņos. Tāpat kā mani.
Pazīstu gandrīz viņus visus. Zēnus, ar kuriem kopā spēlējos un kuri nu pieauguši. Meitenes, ko reiz skūpstīju, nu ir ar bērniem. Brāļameitas. Brāļadēlus. Pat savu brāli Kīrenu. Notraucu no acīm asaras, kamēr kāds nav pamanījis.
Kāds zēns noskūpsta meiteni uz vaiga un ierauj viņu dejas virpulī. Es nekad vairs nebūšu tāds kā tas zēns. Mana nevainība ir zudusi. Un nav svarīgi, kādu nākotni viņiem atnesīšu, sarkanie nekad nepieņems mani kā vienu no savējiem. Es neesmu varonīgs iekarotājs. Es esmu nepieciešamais ļaunums. Ir lietas, kas jāpasaka. Noslēpumi, kas jāatklāj.
„Joprojām mēģini izveidot kultu?” pie durvīm jautā Mustanga. Pagriezies redzu, kā viņa stāv, atbalstījusies pret metāla durvju aplodu; mati saņemti zirgastē, politiķa formastērpa augstajai apkaklītei neformāli atpogātas pāris pogas.
„Šķiet, ka nākamreiz man vajadzētu pasūtīt sev statujas, vai ne?”
„Ragnārs biedē lauku pelēkos.”
„Labi.”
„Tu esi tik nejauks pret pelēkajiem,” viņa iesmējusies saka. „Vai tev viņos kaut kas nepatīk?” Apstājusies līdzās manam krēslam, Mustanga izlaiž pirkstus caur maniem matiem.
„Viņi ir pārāk paklausīgi.”
„Ak, tāpēc es tev patīku.” Viņa ķircinādama viegli ieskrāpē man galvā. „Statujas nav laba doma. Tās ir pārāk viegli sabojāt. Vandaļi brīvajā laikā varētu piešķirt tev ūsas vai krūtis. Krūtis ir riskanta ideja.”
„Varētu būt ļaunāk.”
„Nu, nav nekā ļaunāka par ūsām. Dakšo mēģina tās izaudzēt. Man liekas, ka tas domāts ironiski. Neesmu īsti droša.” Mustanga priecīgi iesmejas un apsēžas metāla krēslā man blakus. „Viņa māsas to atrisinās.”
Viņa palūkojas visapkārt uz raktuvēm un Kopzemi. „Šī vieta ir pretīga. Sarakstīju likumprojektu, ko pēc kara mēģinās izvirzīt reformatori. Tas uzšķērdīs Enerģijas departamentu un restrukturizēs Kvalitātes kontroles padomi.” Viņa palūkojas visapkārt uz Podu. „Izmainīs to, kā šis skārnis tiek vadīts. Vai tu redzēji viņu pārtikas noliktavas? Ēdiena pietiek septiņiem gadiem, bet viņi tik turpina veikt pilnus pasūtījumus. Es ielūkojos viņu failos. Raktuvju maģistrs nosmeļ krējumu. Visticamāk, ka pārdod melnajā tirgū. Melīgais varš iedomājas, ka mēs nepamanīsim. Droši vien kāds zelts pateicis viņam, ka piekukuļos pareizos ļaudis, lai neviens nekad to neievērotu. Un tas viss, kamēr viņa populācija dzīvo pusbadā. Korupcija ir visur.”