Mustanga sarauc degunu un no sava krēsla noloba atlupušas krāsas plēksni.
„Kāpēc mēs esam šeit?” viņa jautā. „Vai kaut kas noticis ar manu brāli?”
„Šīs ir tās raktuves, kurās meitene dziedāja Aizliegto dziesmu,” pēc brīža saku. Pētot pūli zem mūsu kājām, viņa iepleš acis.
„Nabaga cilvēki.”
Mustanga vēro mani un gaida, ko es teikšu. Tomēr man vairs nav vārdu. Atlicis vien kaut ko parādīt. Saņemu viņas roku un pieceļos. „Nāc man līdzi!”
49. KĀPĒC MĒS DZIEDAM
Nekad iepriekš neesmu jutis tādas bailes.
Naktī Likosā ir tumšs. Visas gaismas izslēgtas, lai sarkanie mūžigā dienā nesajuktu prātā. Naktsmaiņas strādnieki kaut kur tin zīdu un svīst raktuvēs. Bet šajā plašajā tunelī nav nekādu kustību, nevienas skaņas, izņemot tālu iekārtu dūkoņu un HK murdoņu, kur tiek rādītas vecas teraformācijas hologrammas. Šeit ir vēss, bet es svīstu.
Mustanga man blakus klusē. Viņa nav bildusi ne vārda, kopš savos gravZābakos nolaidāmies līdz Kopzmes grīdai; rēgSegi padarīja mūs gandrīz neredzamus vēl palikušajiem dzērājiem, kas guļ pie galdiem vai cieši aizmiguši uz karātavu kāpnēm. Dzirdu viņas klusumā spriedzi un prātoju, par ko viņa domā.
Kad ieejam Lambdas ciemā, kur no zēna izaugu par vīru, mana sirds krūtīs joņo tik skaļi, ka Mustanga to noteikti dzird. Ciems izskatās mazāks. Griesti zemāki. Virves tilti un trīšu sistēmas šķiet kā bērnu rotaļlietas. HK, kurā reiz mirdzēja Oktāvijas au Lunas seja, ir sena relikvija ar iztrūkstošiem pikseļiem. Atslēgusi rēgSegu, Mustanga lūkojas visapkārt. Viņas skatiens dejo no tiltiņa uz tiltiņu, no mājas uz māju, it kā viņa redzētu kaut ko brīnišķīgu. Man pat neienāca prātā, ka zeltam tik vienkārša vieta kā šī varētu šķist interesanta.
Tāpat kā būdams zēns, pa akmens pakāpieniem uzkāpju līdz tiltam, kas ved uz manām vecajām mājām. Tikai tagad manas kājas ir par lielu. Aizmirsu, ka man ir gravZābaki. Ari Mustanga savējos neizmanto. Viņa seko man aiz muguras un nopurina no plaukstām putekļus, kad esam tikuši līdz laukumiņam, no kura sienā iekaltas plānas metāla durvis ved uz manām vecajām ģimenes mājām.
„Derov,” viņa ārkārtīgi klusi jautā, „kā tu zini, kur mēs ejam?”
Man trīc rokas.
„Tu teici, lai ielaižu tevi.” Paskatos uz viņu.
„Es teicu, bet…”
„Cik tālu tu gribi iet?”
Es zinu, ka Mustanga jūt, kas sekos. Prātoju, cik ilgi viņa to jau jutusi. Manu svešādību. Savādos žestus. Citādo dvēseli.
Viņa paskatās uz savām rokām, kas akmens pakāpienu putekļos nosmērētas sarkanas. „Līdz galam.”
Sniedzu viņai holoKubu. „Ja tu to domā nopietni, tad noskaties un pēc tam nāc iekšā. Ja tu dosies prom, es sapratīšu.”
„Derov…”
Vēl pēdējo reizi cieši noskūpstu viņu. Mustanga ieķeras man matos, jo jūt, ka tad, kad šķirsimies, kaut kas mainīsies. Attopos un atraujos no viņas. Saņemu pirkstos viņas zodu. Viņas aizvērtie plakstiņi paveras, kad atkāpjos un pagriežos pret durvīm.
Atgrūžu tās vaļā.
Lai ieietu, man jāpieliecas. Mājā ir šauri. Kluss. Pirmais stāvs ir tāds pats, kādu to atceros. Mazais metāla galds nav mainījies. Tāpat kā plastmasas krēsli, mazā izlietnīte, māla trauki, kas pie tās žūst, vai mātes slavenā tējkanna, kas silst uz plīts. Uz grīdas jauns paklājs. Tas ir iesācēja darbs. Pie kāpnēm, kur savus zābakus mēdza likt tēvs un arī es, nu stāv citi apavi. Paga. Tie ir mani zābaki. Tomēr novalkāti un apdiluši vairāk nekā manā laikā. Vai manas pēdas tiešām bija tik mazas?
Māju sargā klusums. Guļ visi, izņemot viņu.
Kad uzvārās ūdens, sāk šņākt tējkanna. Burbuļojošais ūdens drīz sāk murmināt. Izdzirdu uz akmens kāpnēm soļus. Gandrīz izskrienu no telpas. Tomēr, kamēr viņa nāk arvien tuvāk, šausmas liek man stāvēt kā iemietam. Arvien tuvāk, līdz viņa ir telpā kopā ar mani, uz pēdējā pakāpiena mirkli apstājusies, pēda nepabeigtā, aizmirstā soli palikusi gaisā. Mūsu skatieni sastopas. Viņa neatraujas no manām acīm. Nemaz nepaskatās uz manu zelta stāvu. Kad viņa klusē, jūtu paniku. Ieelpa. Trīs. Desmit. Viņa mani nepazīst. Esmu viņas mājā ienācis slepkava. Man nevajadzēja šurp nākt. Viņa mani nepazīst. Esmu apmaldījies zelts, kas ziņkārē pabāzis galvu aiz durvīm. Es varu iet prom. Tagad aizbēgt. Manai mātei nav jāuzzina, par ko kļuvis viņas dēls.
Tad māte pabeidz savu soli un pienāk pie manis. Slīdošā gaitā. Pagājuši četri gadi. Viņa izskatās novecojusi par divdesmit. Plānas lūpas, vaļīga, grumbu tīklota āda, matos sodrēju pelēkas šķipsnas, rokas izturīgas kā ozolkoks un mezglainas kā ingvera sakne. Kad viņas labā roka sniedzas, lai pieskartos manai sejai, man jāmetas ceļos. Viņas acis joprojām ir piekaltas manējām. Tagad tās ļauj ritēt asarām. Tējkanna uz plīts spiedz. Viņa pieliek man pie sejas otru plaukstu, bet nespēj pavērt pirkstus un pieskarties. Tā paliek sagriezusies un savilkta kā mana sirds.
„Tas esi tu," viņa klusi saka, it kā es varētu pazust kā naksnīga vīzija, ja šie vārdi tiks izteikti pārāk skaļi. „Tas esi tu.” Mātes balss ir citāda, tā šļupst.
„Tu mani pazīsti?” izmisis izstostu.
„Kā gan lai es nepazītu?” Viņas smaids ir greizs, kreisais plakstiņš noslīdējis pār aci. Pret viņu dzīve nav bijusi tik laipna kā pret mani. Mātei bijusi trieka. Redzot, kā mātes ķermenis viņu pieviļ, man lūst sirds. Zinot, ka nebiju viņai līdzās. Zinot, ka viņas sirds bija salauzta. „Es tevi pazītu… jebkur.” Viņa noskūpsta manu pieri. „Mans zēns. Tu esi mans Derovs.”
Asaras atstāj uz maniem vaigiem siltas takas. Ļauju tām tecēt. „Māt!”
Joprojām nometies uz ceļiem, apskauju viņu un ļauju ritēt klusām asarām. Ilgi neko nesakām. Viņa smaržo pēc eļļas, rūsas un hemantes aromāta muskusa. Viņa noskūpsta manus matus tāpat kā agrāk. Viņas rokas glāsta manu muguru, it kā viņa to atcerētos tieši tik platu un spēcīgu kā tagad.
„Man jānoceļ tējkanna,” viņa saka. „Pirms kāds pamostas un ierauga tevi šādā…”
„Protams.”
„Tev būs jāpalaiž mani vaļā.”
„Piedod!” Smiedamies par sevi, tā ari daru.
„Kā..?” viņa man jautā, skatās uz zīmotnēm manās rokās un šūpo galvu. „Kā tā var būt? Tu… tavs akcents. Viss.”
„Mani izgreba. Tēvocis Nerols mani izglāba. Es varu visu paskaidrot.”
Šūpojot galvu, viņa tik viegli trīs, ka droši vien domā, ka es to nemanu. Tējkanna svilpj vēl skaļāk. „Apsēdies.” Māte uzgriež man muguru un noceļ no plīts tējkannu. Viņa noliek uz galda vēl vienu krūzīti. To, kas uz augstākā plaukta. Atceros, ka no tās reiz dzēra mans tēvs. Ar rokām veidoto mālu klāj putekļi. Viņa mirkli klusē, piespiedusi to pie krūtīm un iegrimusi mirklī, kas nav domāts man, un atceras tos rītus, kad viņi abi kopā gatavojās jaunai dienai. Dziļi ieelpojusi, māte ieber krūzītē tējas lapiņas un uzlej tām karstu ūdeni. „Vai gribi vēl kaut ko? Mums ir tie cepumi, kas tev garšoja.”
„Nē, paldies.”
„Un es paņēmu savu daļu no šīvakara dzīrēm. Tas ir smalks zeltu ēdiens. Vai tu to izdarīji?”
„Es neesmu zelts.”
„Ir arī pupiņas. Svaigas, no Leoras dārza. Vai atceries viņu?” Iemetu skatu savā viedpulkstenī. Mustanga ir prom; noskatījusies holoKubu, viņa dodas atpakaļ uz kuģi. No tā es baidījos. Lasu ziņu no Sevro. „Apturēt viņu?” draugs jautā. Divas iespējas. Ļaut Sevro un Ragnāram Mustangu noķert un noturēt uz vietas, līdz varēšu ar viņu runāt. Vai arī uzticēties viņai un ļaut pašai pieņemt lēmumu. Bet, ja viņai uzticēšos, viņa var doties prom, atklāt savam tēvam, kas es esmu, un visam var pienākt gals. Tomēr iespējams, ka viņai tikai vajadzīgs laiks. Viņai ir tik daudz, ko aptvert. Ja Ragnārs un Sevro notvers viņu pirms laika, tas var Mustangu noskaņot pret mani. Vai ari viņi var rīkoties uz savu roku un viņu nogalināt.