Mēmi nolamājies, ātri uzrakstu atbildi.
„Es atceros visus.” Pacēlies galvu, saku savai mātei. „Tas joprojām esmu es.”
To izdzirdot, viņa apstājas, joprojām pagriezusies pret plīti. Kad māte pagriežas, viņas triekas izpostītajā sejā vīd nelīdzens smaids. Viena no krūzītēm gandrīz izkrīt no rokas, bet viņa pagūst to noturēt.
„Vai tev ir iebildumi pret krēsliem?” viņa asi prasa, ievērojusi, ka redzēju, cik viņas roka ir neveikla.
„Baidos, ka viss ir gluži otrādi…” Paceļu vienu no krēsliem. Tas labāk piemērots zelta bērnam, nevis iezīmētajam, kurš ir nedaudz garāks par septiņām pēdām un sver tikpat, cik trīs sarkanie kopā. Atskan viņas klusie, tumšie smiekli, kas bērnībā lika man domāt, ka nu māte sastrādājusi kaut ko īpaši negantu. Viņa veikli saliec kājas un apsēžas zemē. Sekoju viņas piemēram, šeit juzdamies izstīdzējis un neveikls. Māte noliek kūpošās krūzītes starp mums.
„Tu neizskaties pārāk pārsteigta mani ieraudzīt,” es saku.
„Tu tagad runā tik jocīgi.” Viņa ietur tik ilgu pauzi, ka neesmu drošs, vai viņa turpinās. „Nerols teica, ka tu esi dzīvs. To, ka esi ņēmis un iemērcies zeltā, gan nepieminēja.” Viņa malko savu tēju. „Varu saderēt, ka tev ir jautājumi.”
Iesmejos. „Biju domājis, ka tev to būs vairāk.”
„Man būs. Bet es pazīstu savu dēlu.” Viņa uzmet skatu manām zīmotnēm. „Esmu pacietīgāka. Sāc tu.”
„Nerols… vai viņš…?”
„Ir miris? Jā. Miris.”
Noelšos.
„Cik sen?”
„Pirms dieviem gadiem,” viņa iesmejas. „Kopā ar Lorenu iekrita raktuvju šahtā. Viņu līķi netika atrasti.”
„Pie velna, kāpēc tu smejies?”
„Tavs tēva brālis allaž bija saimes melnā avs.” Viņa iemalko tēju. Man tā vēl ir par karstu. „Domāju, ka būtu pilnīgi saprotams, ja nobeigt viņu būtu tikpat grūti kā prusaku. Tāpēc tam, ka Nerols ir miris, es ticēšu brīdī, kad satikšu viņu ielejā. Viltnieks tāds.” Viņa runā lēni kā vairums sarkano. Triekas radītie šļupsti ir tikko manāmi, tomēr jūtami. „Es domāju, ka viņš devās no šejienes prom un paņēma Lorenu līdzi.” Tas, kā māte to saka, liek noprast, ka viņa zina to, ka šeit nepastāv tikai raktuves. Varbūt viņa nezina visu patiesību, tomēr daļu no tās gan. Varbūt mans tēvocis un brālēns nav miruši. Varbūt viņi devās prom, lai piebiedrotos Arēja dēliem.
„Un kā ar Kīrenu? Leannu? Dīo?”
„Tava māsa apprecējusies no jauna. Dzīvo kopā ar savu vīru viņa ģimenes mājās Gammas ciemā.”
„Gammas?" nicīgi novelku. „Tu ļāvi viņai—” Apklustu, kolīdz ieraugu mātes lūpas sašķiebjamies jaunā grimasē. Varbūt esmu ģērbies zeltu parādes tērpā, bet par viņas meitu man labāk muti turēt ciet.
„Viņai ir divas meitas, kas vairāk izskatās pēc tevis nekā viņas vai jebkura gammas, ko esmu redzējusi. Un Kīrenam klājas labi.” Viņa pie sevis pasmaida. „Tu ar viņu taisni vai lepotos. Viņš vairs nav tas šņukstošais bērnelis, kas, ja atceries, miegā runāja un neprata lāga veikt mājas soli. Nama saimnieks. Maiņas virsBrigadieris pēc tam, kad bedrē ievēlās Nerols. Viņa sieva Kora gan nomira dzemdībās. Pirms dažiem mēnešiem viņš apņēma citu.”
Mans nabaga brālis.
„Un kā klājas Dīo? Ēo vecākiem?”
„Viņas tēvs ir miris. Atņēma sev dzīvību neilgi pēc tam, kad to pašu mēģināji tu.”
Nokaru galvu. „Tik daudz nāves.”
Viņa pieskaras manam celim. „Tāda ir dzīve.”
„Tas nenozīmē, ka tā būtu jābūt.”
„Pēc tam, kad jūs ar Ēo mūs pametāt, gāja grūti. Bet Dīo klājas labi. Taisnību sakot, viņa augšstāvā guļ.”
„Augšstāvā? Ko tu gribi… Vai viņa apprecēja Kīrenu?”
„Tā gan. Un viņa ir gaidībās. Es ceru uz meiteni, bet, zinot, kā man veicas, tas būs puika, kurš gribēs līdz kapa malai izvairīties no zemesčūskām un tvaika apdegumiem. Tas ir, ja viņam būs tāda iespēja.”
„Ko tu ar to gribi teikt?”
„Mums iet smagi. Viss ir mainījies. Raktuves vairs nedod mums tik daudz, cik vajadzētu. Daži vīri sačukstas, ka šis pasaules nostūris varētu būt izsmelts. Un tas liek viņiem sākt baidīties — kas notiks ar kalnračiem, ja vairs nebūs nekā, ko rakt? Viņi cer, ka teraformācija uzņems apgriezienus, pirms mūsu hēlija krājumi izbeigsies.”
„Ar jums nekas slikts nenotiks. Es apsolu, ka pasargāšu šīs raktuves. Lai ko tas prasītu.”
„Kā?”
„Es vienkārši to izdarīšu.”
„Mana kārta.” Viņa palūkojas uz mani pār krūzes malu. „Kur tu biji, bērns?”
„Es… es pat nezinu, ar ko sākt.”
„Domāju, ka vari sākt ar Ēo nāvi.”
Saraujos. Mana māte allaž bijusi tieša. Tādēļ Kīrens raudāja visu savu bērnību. Bet šis tiešums padara mūs izturīgākus pret tulznām. Tādēļ esmu viņai atbildi parādā. Sākdams ar mirkļiem pēc Ēo nāves un beigdams ar solījumu, ko devu arhiGubcrnatoram, izstāstu visu.
Kad esmu beidzis, mūsu tēja sen jau izdzerta.
„Tas ir diezgan iespaidīgs stāsts,” viņa saka.
„Stāsts? Tā ir patiesība.”
„Viņi — pārējie — tev neticēs.”
„Tu taču tici?”
„Es esmu tava māte.” Viņa saņem manu plaukstu un ar saviem mezglainajiem pirkstiem noglāsta zīmotnes, kas no manu plaukstu mugurpuses tiecas viscaur apakšdelmiem, un pasmīn, kad sasniedz metāla spārnus, kas iegravēti manu apakšdelmu ārpusē. „Man Ēo nekad nav patikusi,” māte klusi saka.
Pagriežu galvu, lai uz viņu palūkotos.
„Ne tev. Viņa prata manipulēt. Šo to no tevis slēpa…”
„Es zinu par bērnu,” saku. „Es zinu, ko viņa uz ešafota pateica Dīo.” Māte apsēžas man tuvāk un, saņēmusi manas plaukstas, piespiež manus pirkstus sev pie lūpām. Viņa nekad mūs nemierināja. Arī tagad tas
sanāk neveikli. Bet man nav iebildumu. Tēvs viņu mīlēja tā paša iemesla dēļ, kādēļ mīlu es. Māte visu dara no sirds. Viņā nav ne kripatiņas mākslīguma. Viņa nepieviļ. Tāpēc, kad viņa saka, ka mīl mani, es zinu, ka tas ir teikts no visas sirds.
„Vai zini, Ēo nebija nežēlīga meitene,” viņa saka, atrāvusies, lai var ieskatīties man acīs. „Viņa mīlēja tevi ar visu, kas viņai bija. Un tādēļ es mīlēju viņu. Tomēr es vienmēr baidījos, ka viņa liks tev izcīnīt viņas kaujas. Un vienmēr baidījos no tā, cik ļoti viņai patika cīnīties.”
Tā īsti nav Ēo, kuru atceros. Tomēr nemeklēju mātes vārdos nosodījumu. Es nespēju. Katrs ar savām acīm redz citādāk.
„Māt, tomēr Ēo bija taisnība par šo. Par Zeltu.”
„Es esmu tava māte. Man vienalga, kāda ir taisnība. Man esi svarīgs tu, bērns.”
„Kādam viss ir jāvērš par labu,” es saku. „Kādam ir jāsarauj važas.” „Un šis kāds esi tu?”
Kādēļ viņa mani apšauba? „Jā! Esmu. Es neesmu muļķis. Es varu izvest mūs no šejienes. Atbrīvot no verdzības.”
„Un kur mēs ietu? Virszemē?” Viņa runā par to tā, it kā būtu zinājusi patiesību par Marsu nevis dažas minūtes, bet jau gadiem. Varbūt tā arī ir. „Un ko mēs tur darīsim? Raktuves ir viss, ko mēs zinām. Viss, ko protam, ir rakt un vākt zīdu. Ja tu saki taisnību un uz Marsa ir simtiem miljonu sarkano, kā mums visiem tur augšā pietiks māju? Kā mums pietiks darba? Pat tad, ja zinās, vairums nepametīs raktuves. Tad tu redzēsi. Viņi vienkārši paliks kalnrači. Arī viņu bērni būs kalnrači. Un viņu bērnu bērni, tikai zudīs mūsu mērķa cēlums. Vai par šīm lietām tu domā?” „Protams, ka domāju.”