„Vai zini, kāpēc viņi mani pakāra?”
Viņa gaida, lai es paskaidroju.
„Kad sarkano pakar par nodevību, viņa mirstīgās atliekas nedrīkst apbedīt. Tām jāsairst un jāpūst visu acu priekšā kā atgādinājumam par nepaklausību.” Bakstu sev krūtīs īkšķi. „Es apglabāju savu sievu, tāpēc viņi pakāra arī mani. Vienīgi mans tēvocis man iebaroja hemantes eļļu.
Tā palēnina sirds ritmu, tāpēc liecies miris. Pēc tam viņš mani nocēla no karātavām. Atdeva Arēja dēliem.”
„Un viņi…" Mustanga izvelk holoKubu, un viņas sejā atspīd tā blāvā gaisma. „… izrīkojās ar tevi šādu
„Es biju bālāks par zilo. Galvastiesu īsāks par Sevro. Vājāks nekā pelēkais. Par pasauli zināju mazāk nekā sārtais, kas tikko sācis dārzā apgūt savu mākslu. Tāpēc viņi paņēma labāko no manis, manas tautas un sakausēja to ar visu, kas ir labākais tavos ļaudīs.”
„Bet… tas nav iespējams. Kvalitātes kontroles padome veic testus,” viņa saka, pati pārraudama savu līdzsvaroto jautājumu virkni. „Melu detektori, DNS analīzes, izcelsmes pārbaudes.” Kaut ko aptvērusi, viņa pēkšņi iesmejas. „Tāpēc tu esi dzimis Andromedu ģimenē — Zelta vecākiem, kas bēga no parādiem un mēģināja kļūt bagāti, būvējot raktuves uz asteroīdiem.”
„Viņu kuģis pazuda pēc tam, kad raktuves nopirka Dzīvsudrabs.” „Tātad, lai varētu sacerēt tavu stāstu, Arēja dēli iznīcināja viņu kuģi, izmainīja ierakstus un nopirka raktuves.”
„Iespējams.” Neesmu daudz lauzījis galvu par to, kā Dejotājam tas izdevās. „Mani draugi ir attapīgi.”
„Kā tu vispār izdzīvoji grebšanā?” viņa murmina. „Tas ir pretrunā cilvēka fizioloģijai. Ko tēlnieks ar tevi izdarīja… to nespētu pārdzīvot neviens. Zīmotnes ir savienotas ar centrālo nervu sistēmu. Izņemot implantu no pieres daivas, cilvēks iegrimst kataleptiskā stāvoklī.”
„Manam tēlniekam bija unikāls talants. Viņš atrada veidu, kā izņemt divus implantus, lai gan otru izņēma cits tēlnieks.”
„Divus. Jūs esat divi. Sevro?" viņa min. „Vai tāpēc vienmēr esat bijuši tik tuvi?”
„Nē. Tas bija Tits.”
„Tits? Tas miesnieks? Tu ar viņu sadarbojies?”
„Ne mirkli. Es nezināju, kas viņš ir, līdz neuzveicu tavu namu. Arējs cerēja, ka strādāsim kopā…”
„Bet Tits bija briesmonis!”
„Zelti viņu par tādu padarīja.”
„Un tas attaisno to, ko viņš izdarīja?”
„Neizturies tā, it kā zinātu, ko viņam bija nācies izciest!” es aizsvilstos.
„Es zinu, Derov. Es nenovēršu acis no tā. Es zinu noteikumus. Zinu par apstākļiem, kādos dzīvo tavi ļaudis, bet tas neattaisno slepkavības, izvarošanas un spīdzināšanu, ko viņš veica!”
„Mēs no tām ciešam katru dienu. Tits to izdarīja aiz naida. Maldīgi cerēdams atriebties. Citā dzīvē es būtu varējis kļūt tāds kā viņš.”
Mustanga jautājoši raugās man acīs. „Un kāpēc tu tāds nekļuvi šajā dzīvē?”
„Manas sievas dēļ.” Paraugos augšup uz viņu. „Un tevis dēļ.” „Nerunā tā!” Balsī skan smaga nožēla. Kratīdama galvu, viņa sper soli atpakaļ. „Tev nav tiesību tā runāt!”
„Kāpēc ne? Tu vienmēr gribēji zināt, kas slēpjas manas sirds dziļumos. Tagad tu redzēji visdziļāko straumi.”
„Derov…”
„Titu vadīja sāpes. Viņam nekā vairāk nebija. Man bija kas vairāk. Ēo sapnis par pasauli, kurā mūsu bērni varētu būt brīvi. Bet es būtu to pazaudējis, ja nebūtu saticis tevi.” Speru soli uz priekšu. „Tu neļāvi man kļūt par briesmoni. Vai neredzi?” Mēģinādams parādīt savu izmisumu, ieplešu rokas. „Es dzīvoju starp cilvēkiem, kuri bija paverdzinājuši manu tautu simtiem gadu. Es domāju, ka visi zelti ir nežēlīgi un savtīgi slepkavas. Es būtu nolaidies līdz atriebībai. Bet tad es satiku tevi… un tu man parādīji, ka ari viņos ir labais. To pierādīja arī Roks, Sevro, Kvinna, Pakss un gaudoņi.”
„Ko tieši viņi pierādīja?” Mustanga jautā.
„Ka runa nav par manu tautu pret tavējo. Jūs neesat zelti. Mēs neesam sarkanie. Mēs esam cilvēki, Mustanga. Katrs no mums var mainīties. Katrs no mums var būt tāds, kāds vēlas būt. Simtiem gadu viņi ir mēģinājuši mums iestāstīt pretējo. Viņi ir mēģinājuši mūs salauzt. Bet viņi to nevar. Tu tam esi pierādījums. Tu neesi sava tēva meita. Es redzu tevī mīlestību. Redzu prieku, labestību, nepacietību, tavus trūkumus. Tie ir arī manī. Tādi bija arī manai sievai. Tie ir mūsos visos, jo mēs esam cilvēki. Tavs tēvs gribētu, lai to aizmirstam. Sabiedrība gribētu, lai dzīvojam pēc tās likumiem.”
Speru vēl vienu soli viņai tuvāk.
„Kad pa savam uzvarējām Institūtā, tu man teici, ka iedvesu tev cerību, ka varēsim dzīvot kaut kā vairāk dēļ. Tad tu teici, ka, pieņemot tava tēva aizbildnību un dodoties uz Akadēmiju, es uzgriezu tam muguru. Tomēr nekad neesmu to darījis. Pat ne uz mirkli.” Vēl viens solis.
„Tu iznicināsi manu ģimeni, Derov.”
„Tas ir iespējams.”
„Viņi ir mana ģimene!” Mustanga iesaucas. Viņas sejā atspoguļojas bēdas. „Mans tēvs pakāra tavu sievu. Viņš viņu pakāra! Kā tu vari uz mani paskatīties?” Viņa drebēdama izelpo. „Ko tu gribi, Derov? Pasaki man! Vai gribi, lai palīdzu tev viņus nogalināt? Vai gribi, lai palīdzu tev iznīcināt manu tautu?”
„To es negribu.”
„Tu nezini, ko gribi.”
„Es negribu genocīdu.”
„Gribi!” viņa izsaucas. „Un kāpēc gan nē? Pēc visa, ko esam nodarījuši tavai tautai. Pēc tā, ko mans tēvs nodarījis tevi” Viņa atpogā vēl vienu žaketes āķīti, it kā tas varētu palīdzēt elpot un šo visu pārdzīvot. Roka ar šaujamieroci trīc. Pirksts uz gaiļa saspringst. „Kā es varēšu ar to sadzīvot? Ja nenospiedīšu gaili, mirs miljoniem cilvēku.”
„Ja nospiedīsi, tad pieļausi to, ka miljoniem jādzlvo kā vergiem. Iztēlojies visus, kas vēl nav dzimuši! Ja tas nebūšu es, sacelsies kāds cits. Pēc desmit gadiem. Piecdesmit. Tūkstoš. Lai ko tas maksātu, mēs sarausim važas. Tu nevari mūs apturēt. Mēs gāžamies kā vilnis. Viss, ko varēsi darīt, būs lūgties, lai manā vietā nenāk tāds cilvēks kā Tits.”
Viņa notēmē svilinātāju manā labajā acī.
„Nospied gaili un tu mirsi.” Kā pati tumsa atskan Ragnāra balss. „Ragnār, nē!” es iesaucos. Tuneļa ēnās pat nespēju viņu saskatīt. „Apstājies! Nedari viņai pāri!” Viņš nebūs sekojis radiācijas signālam, kā es liku. Cik ilgi viņš visā klausījies?
„Nenāc klāt!” Mustanga nostājas sānis, lai viņas mugura būtu pret sienu. „Vai viņš arī zina? Vai tu zini, kas viņš ir, Ragnār?”
„Pļāvējs man uzticas.”
Mustanga nomet lukturīti zemē un izvelk savu slāti.
„Viņš nav atnācis tevi nogalināt, Mustanga.”
„Ko tad citu aptraipītie dara?”
Paceļu rokas augstāk. „Ragnārs neko nedarīs. Vai ne, Ragnār?” Atbildes nav. Skaļi noriju siekalas. Viss izgājis no sliedēm. „Ragnār, paklausies manī…”
„Tu nedrīksti mirt, Pļāvēj. Tu cilvēkiem esi pārāk svarīgs. Lēdija Augusta, jums atlikušas desmit ieelpas.”
„Ragnār, lūdzu!” es izsaucos. „Uzticies man! Lūdzu!”
Deviņas.
„Es uzticējos tev pie upes, brāli. Tev vienmēr nav taisnība. Tāda ir maksa par to, ka esi mirstīgs.” Balss skan no augšas. Šoreiz kaut kur raktuvju griestu tuvumā. Viņš runā taisnību. Agejas aplenkuma laikā Ragnārs man uzticējās, bet es ievedu viņu lamatās. Mani izglāba veiksme.