Lai visu padarītu vēl ļaunāku, par manu galvu izsludināta atlīdzība. Protams, ne oficiāli. Tas ir pretlikumīgi, jo neesmu valsts ienaidnieks. Tomēr mans ienaidnieks ir daudz bīstamāks. Daudz nežēlīgāks par jebkuru valdību. Tā ir sieviete, kas aizsūtīja uz Akadēmiju Kārnu un Kagniju.
Stāsta, ka ik vakaru, kopš laupīju Džuliana dzīvību Pārejā, viņa māte Jūlija au Bellona apsēžas pie garā galda viņu ģimenes nama lielajā zālē pie Olimpa kalna vulkāna un paceļ pusapaļu sudraba paplātes vāku, ko tai atnesuši sārtie kalpotāji. Katru vakaru trauks joprojām ir tukšs. Un katru vakaru, pār galdu lūkodamās uz savu lielo ģimeni, viņa skumjās nopūšas tikai tāpēc, lai atkārtotu tos pašus nosodošos vārdus: „Ir skaidrs, ka neesmu mīlēta. Ja es būtu mīlēta, šeit būtu sirds, kas remdētu manas slāpes pēc atriebes. Ja es būtu mīlēta, mana zēna slepkava vairs nedvašotu. Ja es būtu mīlēta, mana ģimene godātu savu brāli. Tomēr es neesmu mīlēta. Viņš nav. Viņi nemīl. Ko gan esmu nogrēkojusies, lai būtu pelnījusi tik naidpilnu ģimeni?” Tad varenā Bellonas ģimene noskatās, kā viņu kundze izvijas no sava krēsla, ķermenim dilstot badā un tā vietā barojoties no naida un atriebības alkām vien, un viņi klusē, kamēr māte pamet telpu — drīzāk rēgs, nevis sieviete.
Manai sirdij uz viņas šķīvja neļāva nonākt arhiGubernatora ieroči, nauda un vārds. Politika, ko tik ļoti neieredzu, ir ļāvusi man dzīvot. Tomēr pēc trim dienām šī aizbildniecība būs vien blāvas atmiņas, viss, kas mani pasargās, būs skolotāju sniegtās mācības.
„Tā būs divkauja,” saka viens no šķēpnešiem. Tad skaļāk. „No tās izvairoties, savu godu ilgi nesaglabāsi. Ne tad, ja Kasijs pats to piedāvās.”
„Vecajam zēnam Pļāvējam ir vēl pāris trumpji kabatā,” stāsta Takts. „Jūs varbūt tur nebijāt, bet Apolonu viņš nenogalināja ar smaidu vien.”
„Izmantoji slāti, vai ne, Derov?” izsmējīgā tonī jautā vēl viens šķēpnesis. „Pēdējā laikā neesmu redzējis tevi paukošanās zālē.”
„Tur tu viņu nekad neesi redzējis,” saka vēl kāds. „Elfs izvairās no tā, kas nepadodas, vai ne?”
Man blakus dusmīgi knosās Roks. Uzlieku roku viņam uz delma un lēni pagriežos, lai uzlūkotu vainīgo šķēpnesi. Izklaidīgi noraudzīdamās šai ainā, viņam blakus sēž Viktra.
„Es nepaukojos,” saku.
„Nepaukojies? Vai neproti?” kāds smiedamies prasa.
„Lieciet viņam mieru! Slātes skolotāji ir dārgs prieks,” piebilst Takts, viltīgi smīnēdams.
„Ak tad tā, Takt?” noprasu.
Viņš novaikstās. „Ak, nu izbeidzi Tikai pavelku tevi uz zoba. Tik nolādēti nopietns! Kādreiz tu biji nebēdnīgāks.”
Roks pasaka kaut ko, likdams Taktam drūmi paglūnēt un novērsties, bet es neklausos. Esmu iegrimis atmiņās par laiku, kad šī Zelta spēle šķita tik vienkārša. Kas ir mainījies? Mustanga.
„Tu esi kas vairāk par šo” viņa čukstēja, kad devos no viņas prom, lai iestātos Akadēmijā. Viņas acīs riesās asaras, tomēr balss nenotrīsēja. „Tev nav jābūt slepkavam. Tev nav jāved karš.”
„Kāda man ir izvēle?” vaicāju.
„Izvēlies mani! Es esmu otra iespēja. Paliec manis dēļ. Paliec tā dēļ, kas varētu būt! Institūtā tu par sekotājiem ieguvi zēnus un meitenes, kuri nekad nebija pazinuši uzticību. Ja dosies uz Akadēmiju, tu to atstāsi aiz muguras, lai kļūtu par mana tēva karakungu. Tu tāds neesi. Tāds nav vīrietis, ko es…” Mustanga nenovērsās, tomēr viņas seja pārvērtās, teikumam pagaistot un lūpām noslēdzoties ciešā līnijā.
Mīlu? Vai to mēs izveidojām tai gadā pēc Institūta?
Ja tā, vārds iestrēga viņai rīklē, jo Mustanga tāpat kā es zināja, ka neesmu viņai atdevis sevi visu. Es neesmu dalījies savā esībā. Esmu mantkārīgi paturējis noslēpumus. Un kā gan tāda sieviete kā viņa, kurai ir tik liela pašvērtība, var atkailināties un mest savu sirdi pakaļ vīrietim, kurš pretī dod tik maz? Tādēļ viņa aizvēra savas zeltainās acis, iegrūda man rokās slāti un teica, lai eju.
Es viņu nevainoju. Mustanga izvēlējās politiku, valsts pārvaldi, mieru, jo domā, ka tas vajadzīgs viņas tautai. Es izvēlējos asmeni, jo tas ir vajadzīgs manai tautai. Zinot, ka Mustangai ar mani pietiktu, bet Ēo ar mani allaž bija par maz, pārņem savāds tukšums. Rokam bija taisnība. Es viņu atgrūdu.
Sevro es neatgrūdu. Es aicināju viņu stāties dienestā vienā garnizonā, bet viņš pēkšņi tika nosūtīts uz Plutonu, tāpat kā daudzus citus gaudoņus nosūtīja aizsargāt tālas celtniecības operācijas no sīkiem pirātu sirotājiem. Tagad man ir aizdomas, ka tur savu pirkstu pielika Plīnijs.
Mans ceļš vēl nekad nav šķitis tik vientuļš.
„Tu netiksi pamests,” pieliecies tuvāk, saka Roks. „Citas ģimenes gribēs tevi sev. Neņem Taktu galvā. Bellonas neizdarīs gājienu pret tevi.”
„Protams, ka nē,” meloju. Viņš joprojām jūt manas bailes.
„Citadelē vardarbība nav atļauta, Derov. It sevišķi asinsnaids. Ja vien atļauju nav devusi pati Valdniece, pat divkaujas ir pretlikumīgas. Vienkārši paliec Citadelē, līdz esi jaunā namā, un viss būs kārtībā. Nogaidi, dari, kas tev jādara, un pēc gada, kad būsi augstu kāpis kāda cita aizbildniecībā, arhiGubernators jutīsies kā muļķis. Uz virsotni ved vairāk nekā tikai viens ceļš. Vienmēr atceries to, brāl’.”
Viņš satver manu plecu.
„Tu taču zini, ka es lūgtu māti un tēvu solīt par tevi… bet viņi neies pret Augustu.”
„Es zinu.” Viņi varētu iztērēt miljonus un pat neievērot to iztrūkumu, tomēr Roka māte divdesmit gadus nav Senatore tādēļ, ka nodarbojas ar labdarību. Viņas ļaudis iedalāmi pie Augusta kontingenta Senātā. Viņa atbalsta visu, ko arhiGubernators vēlas.
„Viss būs labi. Tev taisnība,” saku, kamēr, apklusinādama adjutantus un pildīdama mani ar drūmām priekšnojautām, logā parādās Luna. Zemes pavadoņpilsēta. Orbītā riņķojoši satelīti un instalācijas ieskauj to kā tērauda eņģeļa nimbs, kas aptīts pret sauli turētam dzintara gabalam. „Viss būs labi.”
6 . IKARS
Nolaižamies netālu no Citadeles. Lipīgs, piesārņots vējš loka ap mūsu nosēšanās platformu sastādītos augstos kokus. Aiz manas augstās apkakles žigli parādās sviedru lāses. Man jau nepatīk šī neglītā vieta. Par spīti tam, ka nolaižamies šeit, Citadeles teritorijā, kas tālu no tuvākajām pilsētām izvietota mežu un ezeru ielenkumā, Lunas gaiss ir biezs un līp plaušās.
Pie horizonta, tepat aiz Citadeles rietumu teritoriju slaikajiem torņiem, zila un uzblīdusi karājas Zeme; esmu tik tālu prom no mājām. Gravitācija šeit ir mazāka nekā uz Marsa — tikai viena sestdaļa Zemes gravitācijas — un liek justies nemierīgi un neveikli. Šķiet, ka ejot karājos gaisā. Un, lai gan koordinācija strauji atgriežas, mans ķermenis pārdzīvo savu vieglumu, liekot just savādu klaustrofobiju.
Ziemeļos nosēžas vēl viens kuģis.
„Izskatās pēc Bellonu sudraba,” saulrietā samiedzis acis, klusi saka
Roks.
Es iesmejos.
Viņš pār plecu paskatās uz mani. „Kas ir?”
„Tikai iztēlojos, kā būtu, ja tagad pa rokai gadītos kāda pulsRaķete.”
„Nu, no tavas puses tas ir vienkārši… piemīlīgi.” Viņš dodas tālāk. Es sekoju, skatiens kavējas pie gaisakuģa. „Man patīk Lunas saulrieti. It
kā mēs atrastos Homēra pasaule. Debesis ir karstā svaigi kaltas bronzas » toni.
Svešās debesis virs mūsu galvām ilgā saulrietā kļūst par nakti. Dienasgaisma šajā mēness daļā neatgriezīsies divas nedēļas. Divas nedēļas ilga nakts. Caur šo savādo dienas nogali lēni slīd greznas jahtas, bet izveicīgi, zilo vadīti ločSpārni traucas garām, patrulēdami kā no sašķaidīta melnkoka salīmēti sikspārņi.