Rūgti iesmējusies, Mustanga saspringst un gatavojas uzbrukumam. „Redzi, Derov? Tu šo karu iesāksi, bet tādi nezvēri kā viņš to novedīs līdz galam un atriebsies.”
Septiņas.
„Runa nav par atriebību!” Mēģinu nomierināties. „Runa ir par taisnīgumu. Par mīlestību, kas var iet pret impēriju, kura būvēta uz alkatības un nežēlības pamatiem. Atceries Institūtu! Mēs atbrīvojām tos, ko būtu vajadzējis saņemt verdzībā. Mēs viņiem uzticējāmies. Tā ir mūsu mācība.
Uzticēties.”
Piecas.
„Derov,” Mustanga lūdzas. „Kā tu vari būt tāds muļķis?”
Viņa ir izlēmusi.
Četras.
„Cerēt nekad nav muļķīgi.” Noņemu no jostas slāti, novelku viedpulksteni, sviežu tos zemē un nometos ceļos. „Bet, ja mainīties nevari tu, to nevar neviens. Tāpēc nošauj mani un ļauj pasaulēm dzīvot kā līdz šim.”
Trīs.
„Tu esi pārāk augstās domās par mani, Derov.”
„Divas.”
„Izlaidīsim priekšspēli, Ragnār!” Mustanga izgriež gaisā savu slāti. Tuneli piepilda tās draudīgā dūkoņa. „Uzbrūc man, suns, un parādi Derovam, kādēļ dzīvo tādi kā tu!”
Klusums ieilgst.
„Viena!" ierūcas Mustanga un ar kāju izslēdz savu lukturīti. Visapkārt nav ne gaismas, ne krāsu, tikai tumsa. Klusums ir dziļāks par tuneli. Tas aizlīkumo caur Marsa sirdi un stiepjas, nebeidzami atbalsodamies vien vietās, kur savu kāju spēruši tikai pazudušie.
Ragnārs ar savu balsi satriec to lauskās.
„Es dzivoju savu māsu dēļ.”
Neuzplaiksna svilinātajā šāviens. Nešņāc slāte. Nekas nekustas. Tikai kopā ar klusuma fragmentiem arvien tālāk atbalsojas vārdi.
„Es dzīvoju sava brāļa dēļ.”
No Ragnāra uzplaukst gaisma. Viņš nāk tuvāk kā mežonīgs svētceļnieks — starp viņa bruņu pirkstu kauliņiem spīd balta gaisma. Neredzu ieročus. Mustanga apjukusi saspringst.
„Es esmu un vienmēr esmu bijis Valkīru virsotņu ļaužu bērns. Dzimis brīvs, Alijas Sniegazvirbules dēls Marsa mežonīgajā polā, ziemeļos no Pūķakaula, dienvidos no Kritušās pilsētas.”
Nolaidis gar sāniem rokas, viņš paiet Mustangai garām.
„Kopš Raudošās saules vergturi nolaidās no zvaigznēm, lai aizvestu manu ģimeni uz Važu salām, Zeltam esmu nopelnījis četrdesmit četras rētas. Septiņas nākušas no citiem manējiem, kad tic ievietoja mani nagogē, kur tiku apmācīts.”
Viņš nometas uz ceļiem man līdzās.
„Viena no manas mātes. Piecas no Raganas pāreju sargājošā briesmoņa nagiem. Sešas no sievietes, kas iemācīja man mīlēt. Viena no manas pirmās saimnieces. Piecpadsmit no vīriem un zvēriem, ar kuriem cīnījos arēnā Pelnu valdnieka un viņa viesu priekam. Deviņas nopelnīju Pļāvēja dēļ.”
Zeme nopūšas zem viņa ceļu svara.
„Zelta dēļ esmu apglabājis trīs māsas. Vienu brāli. Divus tēvus.” Viņš noskumis apklust. „Bet… viņu dēļ neesmu nopelnījis nevienu rētu.”
Caur bruņu blāvo gaismu viņa acis deg melnas kā raganu uguns.
„Tagad es dzīvoju kaut kā vairāk dēļ.”
Ragnārs aizver acis un atdod sevi zelta žēlastībai. Viņš tic, tāpat kā ticu es. Tāpat kā Eo ticēja man. Tāpat kā Sevro, Dejotājs un visi pārējie.
Varbūt pēdējo reizi mans skatiens sastop Mustangas acis, un es iztēlojos, ka jūtos tāpat kā mani senči, pirmie Marsa jaunatklājēji, kad caur tumsu lūkojās atpakaļ uz Zemi. Viņa bija manas mājas. Mana mīlestība. Tad es viņu saindēju un viņa pavērsās pret mani. Es zinu, ka mūsu beigām vienmēr bija lemts būt šādām. Tomēr joprojām ceru kā izmisis bērns.
„Kā dēļ dzīvo tu?” es prasu.
51 . ZELTA DĒLS
Šodien ir mana Triumfa diena.
Gaiss ir dzidrs. Gaiši zilas debesis, cauri atmosfērai spīd zvaigznes. Stāvu kā apliets ar zeltu, pār plecu plata purpura lente, galva kaila, jo procesijas galā tikšu kronēts ar lauru vainagu. Dienas noslēgumā par godu uzvarai man tiks pasniegta violeto radīta Triumfa maska.
Zem manis rīb kariete. Koka rati ripo pār bruģi. Pāri rožu ziedlapām. Pāri hemantes ziediem. Pāri simts tūkstošiem ziedu, kas mesti pa atvērtajiem debesskrāpju logiem, kas kā modri sargi slejas abpus plašajai avēnijai. Gaisā māj rokas. Tās tiek stieptas mums pretī. No logiem lejup lūkojas sejas, mirdz smaidi. Tik daudz krāsu. Tās ir arī uz ielas un ielenc parādes ceļu. Gavilē priekšnesumiem, kas gāja pirms manis, brīnišķīgajiem gaisa vingrotājiem. Uguns spļāvējiem. Dejotājiem. Grifiem, drakoniem un zebrakoriem. Dažiem atlikušajiem Bellonas gūstekņiem. Imperatora Bellonas, viņa māsu un brāļu galvas rotā pīķus. Lai kāds askēts būtu Augusts, viņš zina, cik svarīgi, lai šādi pasākumi būtu grandiozi. Virs galvas zib ločSpārni. Gaisā dūc stārķi. Cik svarīga ir brutalitāte. Ap galvām dūc mušas. Tās kož četriem baltajiem zirgiem, kas no plašā bulvāra ievelk manu karieti ar baltiem akmeņiem bruģētajā Marsa laukumā, kas plešas Citadeles pakājē.
Turēdams gaisā savu sirpjAsmeni, māju pūlim. Viņus sagrābj mānija. Tēvi ceļ gaisā savus bērnus, rāda tiem mani un stāsta, ka tie varēs
stāstīt saviem bērniem, kā bijuši klāt manā Triumfā. Viņi sviež manā ceļā vlģeskoka lapas un mežonīgi gavilē, rāpdamies uz laukumā izvietotajām karavīru statujām un marmora obeliskiem, lai mani labāk redzētu.
„Tu esi tikai mirstīgais,” man čukst Roks, jādams līdzās manai karietei uz zirga, kā noteikts tradīcijā.
„Un padauzas pirdiens!” otrā pusē iesaucas Scvro.
„Jā,” Roks nopietni piekrīt. „Tas arī.”
Vēlos, kaut Mustanga būtu šeit un jātu kopā ar mani. Viņas klusais spēks ļautu man vieglāk izturēt visus šos skatienus, sagremot visas šīs gaviles. Pūlī aplaudē sarkanie. Viņi klaigā, gavilē un smejas — nevainojami Sabiedrības izklaides departamentu upuri. Viņi tic meliem par cildeno karu un lieliskajiem zeltiem. Miljoniem cilvēku būs dzīvojuši līdzi mana kritiena holopieredzei Dzelzs lietū vismaz līdz brīdim, kad manu kameru sabojāja elektromagnētiskais pulss. Bet Fičners ir paturējis ierakstu, kurā redzams, kā uzveicu Kārnu.
Sl parāde ir sapnis. Mākslīga, maldīga procesija. Plūstu tai cauri, apzinādamies, cik niecīga tās nozīme. Man aiz muguras un pie sāniem jāj mani draugi. Visi, ko es sauktu par leitnantiem. Viņi man smaida. Viņi mani mīl. Un es vedu viņus uz cerību pilnu sagrāvi. Reiz šķita, ka tas viss ir tā vērts. Bet ko pēc tam, kad būsim aizveduši karu uz Lunu? Vēl vairāk melu. Vēl vairāk nāves. Vēl vairāk neiespējamu plānu.
Un ko darīs Mustanga? Kopš pagriezās un pameta mani raktuvēs, viņa nav atgriezusies Agejā. Fičners ir noraizējies līdz nāvei. Viņa ir kā Dāmokla zobens man virs galvas. Kuru katru mirkli viņa var parakstīt manu nāves spriedumu. Varbūt jau ir to izdarījusi. Varbūt šī ir kāda grandioza viltība. Iespējams, ka viņas tēvs jau visu zina.
Kad vakar ieradās runāt par Triumfu, Šakālis ievēroja viņas prombūtni. Teicu, ka esam sastrīdējušies par viņu tēvu.
„Tas nav nekas pārsteidzošs,” viņš nopūties atbildēja. „Tikai neļauj viņam nostāties starp mums, kā viņš nostājās starp mani un Mustangu, kad bijām bērni.” Viņš familiāri papliķēja man plecu un ielēja mums abiem pietiekami daudz dzeramā, lai šodien man aiz kreisās acs pulsētu trulas galvassāpes. Nozvēros sev nekad vairs nedzert.
Viktra jāj līdzās Rokam un Lornam, neieinteresēta lūkojas apkārt, gozējas saules gaismā un līksmajā atmosfērā. Viņa ir ievedusi zem Augusta spārna savu māti līdz ar Antoniju, kas acīmredzot palīdzējusi no Bellonu rokām izraut Salonikus. Grūti izsekot, kurā pusē viņas ir. Tomēr Viktra pati ir bijusi uzticamāka par jebkuru citu. Viņa man sūta gaisa skūpstu.