Aiz viņas rikšo gaudoņi, puse no sava sākuma skaita; tiesa, Telemani apsolījuši viņiem jaunus rekrūšus. Aiz šiem leitnantiem jāj dučiem prētoru un legātu, kas komandēja armiju. Savukārt aiz viņiem maršē tūkstošu tūkstoši pelēko, kas ar mulsinošu pieķeršanos man par godu dzied rupjas kara dziesmas. Aiz viņiem nāk obsidiānu leģioni. Tas ir pārspīlēti grandiozs pasākums, kas sarīkots ne tikai par godu man, bet arī tādēļ, ka iezīmē jauna laikmeta sākumu — Saules sistēmu, kurā valda Marss, nevis Luna.
Fičncra šeit nav. Viņam vajadzētu te būt. Ar skatienu meklēju viņu grandiozo balto kāpņu galā, kas ved uz Citadeles dārziem. Tur stāv arhiGubernators ar savu svītu, dučiem mūsu sabiedroto un kaulaina, plikgalvaina baltā, kas tur manu lauru vainagu.
Atstājis karieti aiz muguras, ar saviem leitnantiem pie sāniem kāpju augšā pa kāpnēm. Pār laukumu nolaižas klusums. Mans purpura apmetnis plīvo vējā. Pilsēta smaržo pēc rozēm un zirgu mēsliem. Priekšā iznāk Augusts.
„Tika sasaukts Dzelzs lietus,” viņš paziņo.
„Un uz aicinājumu tika atbildēts,” es atbildu, un, pastiprināta skaļumā, mana balss atbalsojas pār pilsētu kā pērkons. Vareni ierēcas visi, kas līdz ar mani krita Dzelzs lietū. Priekšā iznāk baltā; gadiem lasot spriedumus noziedzniekiem, viņas seja izskatās izvārgusi. Maigi un rūpīgi tiek mirkšķinātas pienainas acis, kas aizmirsušās pagātnes stāstos.
„Marsa dēls,” sapņaini trīs viņas balss. „Šodien tu liec plecos purpuru tāpat kā etrusku valdnieki senatnē. Tu stājies viņiem līdzās vēstures lappusēs. Piebiedrojies vīriem, kas gāza Uzlecošās saules impēriju. Sievietēm, kas trieca jūrā Atlantijas aliansi. Tu esi iekarotājs. Pieņem šos laurus kā sava triumfa apliecinājumu!”
Viņa uzliek tos man galvā. Sevro blakus nosprauslājas.
Baltā turpina, ar saviem vārdiem vīdama ziediem kaisītas takas, aizņemdama pēcpusdienas lielāko daļu, kad viņas runa noslēdzas, ir iestājusies krēsla. Esmu sapratis, kam vajadzīga visa šī izrāde. Kam visas šīs runas un pieminekļi. Tirāna kronis ir tradīcijas. Lūkojos uz zeltiem, kas apkārušies ar medaļām, zīmotnēm un standartiem, kas tiek nēsāti, lai padarītu samaitātu valdību likumīgu un atsvešinātu vienkāršo tautu. Liktu viņiem justies tā, it kā acu priekšā stāvētu augstāka cilvēku suga. Šķiet, ka Šakālis lasa manas domas, jo nobola acis par visu šo farsu. Drīz pēc tam atskan noslēguma vārdi.
„Per aspera…” augumam trīcot piepūlē, baltā iesaucas dziedošā balsī. Augusts paceļ roku, un virs laukuma ar pamatos iebūvētu gravLiftu palīdzību paceļas Marsa aplenkumam par godu pasūtītais kristāla obelisks. Čīkstēdams ieņēmis savu vietu, tas karājas piecdesmit metrus virs zemes un tur arī paliks, līdz tā vietā nāks cits triumfs. Tad tas piebiedrosies līdzās pārējiem uz zemes. Augsti kapakmeņi par godu miljoniem kritušo.
„… aci astra!" rēc pūlis.
Palieku uz kāpnēm, kamēr svētki lejā, Marsa laukumā, sāk uzņemt apgriezienus. Zelti izklīst Citadeles dārzos, kur notiks mūsu privātās dzīres. Man blakus visā noskatās Augusts. Mums aiz muguras, izstiepdama mūsu ēnas pār zemKrāsām kāpņu pakājē, aiz pilsētas torņiem riet bronzas saule.
„Nāc ar mani!” viņš pavēl.
Ejam miesassargu ielenkti. Kad redzu, cik cieši tie saspiežas ap mums, mani pārņem nemiers. Viņš ir runājis ar savu meitu. Viņš zina. Protams, ka viņš zina! Man ir slāte, nav gravZābaku. Tikai parādes bruņas. Cik daudzus no šiem obsidiāniem es varētu nogalēt, pirms tieku uzveikts? Ne pārāk daudz.
Tad aptveru, kurp viņš mani ved, un gandrīz iesmejos par to, ka esmu tāds muļķis.
Troņa zālē līst sarkanā saulrieta gaisma. Stikla griesti, marmora kolonnas, kas stiepjas simts metru augstumā. Plašajā telpā dūc dažādas skaņas. JonZāģi, āmuri un smalkā septiņu jonSkalpeļu dūkoņa ap kādu oniksa bluķi, kas divreiz augstāks par mani.
„Ārā!” pieprasa Augusts.
Violetie noslīd no saviem paaugstinājumiem ap oniksu un izklīst kopā ar oranžajiem mūrniekiem un sarkanajiem strādniekiem. Mūs pamet ari Augusta miesassargi. Mūsu zābaki klikšķ uz grīdas, vientulīga skaņa tik milzīgā telpā.
Tātad viņš galu galā negrasās mani nogalināt.
„Viņi gatavo jums troni,” saku, piegājis, lai pieskartos oniksam. Izelpoju spriedzi. Pie troņa pamatnes lauvas ķepa drīz iemantos apveidu. Kreisajā pusē tam pāri aizvijas aste.
„Tu esi pārkāpis likumu, Derov,” viņš saka man aiz muguras. „Tu iedevi obsidiāniem slātes. Mūsu senču ierocis nonāca rokās vienīgajai krāsai, kas jebkad pret mums sacēlusies.”
„Vai tas ir viss?” atvieglots jautāju. „Es darīju to, kas man bija jādara.” „Tavs miesassargs nogalināja olimpisko bruņinieku. Tas zināms plašā sabiedrībā.”
„Ja Ragnārs nebūtu uzvarējis pie sienas, mēs būtu zaudējuši, un jūs, mans kungs, būtu kaut kur saslēgts važās vai sodīts ar nāvi. To jūs zināt labāk par mani. Ragnāram bija mana atļauja.”
„Mans tēvs man iemācīja, ka jautāt citiem, ko tie par tevi domā, ir vājība,” viņš saka, saņēmis rokas aiz muguras. „Bet man tas jādara. Vai tu domā, ka esmu aukstasinīgs briesmonis?”
Pagriežos un uzlūkoju viņu.
„Bez šaubām.”
„Godīgums.” Augusts paceļ acis pret griestiem. „Varētu domāt, ka tas atbalsosies citādi nekā visi pārējie mēsli. Es, Derov, esmu nepieciešamība. Es esmu spēks, kas izlabo tos, kuri kļūdās. Pasaki man, kādēļ piešķīri obsidiānam slāti? Kāpēc mudini zemKrāsas sacelties? Kāpēc ļauj zilajai komandēt savu kuģi, kad viņai vajadzētu vienkārši klausīt pavēles un vadīt to?”
„Tāpēc, ka viņi var izdarīt lietas, kuras es nespēju.”
Augusts pamāj, it kā es būtu pierādījis, ka viņam taisnība.
„Tieši tāpēc pastāvu es. Es zinu, ka zilie var komandēt flotes. Es zinu, ka obsidiāni var izmantot tehniku un komandēt vīrus. Ka, pienācīgas iespējas mudināts, apķērīgākais oranžais varētu kļūt par lielisku pilotu. Sarkanie varētu būt karavīri, mūziķi vai grāmatveži. Pieļauju, ka daži — tikai daži — sudrabi varētu rakstīt romānus. Bet es zinu, ko tas mums maksātu. Mūsu izdzīvošanas pamats ir iedibinātā kārtība.
Cilvēce ir izbēgusi no elles, Derov. Zelts nenonāca virsotnē nejaušības pēc. Mēs te nokļuvām vajadzības spiesti. Izniruši no haosa, dzimuši sugai, kas aprija savu planētu, nevis ieguldīja savā nākotnē. Baudas pāri visam, pie velna sekas. Tās spožākie prāti bija vergi ekonomikai, kas kosmosa izpētes vai revolucionāru tehnoloģiju vietā pieprasīja rotaļlietas. Viņi radīja robotus, kas iznīcināja cilvēka darba ētiku, izaudzinot paaudzes, ko veidoja izlepuši badmiras. Neuzticēdamās viena otrai, valstis grāba resursus sev. Izveidojās divdesmit dažādas frakcijas, kuru rīcībā bija atomieroči. Divdesmit, un katru no tām vadīja alkatība vai fanātisms.
Tāpēc, kad iekarojām cilvēci, tas nenotika alkatības dēļ. Tas nebija slavas dēļ. Mūsu mērķis bija izglābt cilvēci. Apspiest haosu, radīt kārtību, dot cilvēcei vienu mērķi — nodrošināt mūsu nākotni. Krāsas ir šī mērķa mugurkauls. Ja atļausi hierarhijai sašķobīties, kārtība sāks grūt. Cilvēce netieksies uz diženumu. Uz to tieksies cilvēki.”
„Zelti tiecas būt diženi, un mēs piespiežam krāsas iet karā,” saku, piesēdis uz melnās lauvas ķepas. Augusts nav izkustējies no savas vietas zāles centrā.
„Tomēr ir tādi cilvēki kā es,” viņš atbild tik vaļsirdīgi, ka gandrīz noticu. „Es necīnos, jo negribu iegūt karaļa, imperatora vai kādu citu titulu, ko pēc tam pierakstīt pirms mana vārda vēstures grāmatās. Visums mūs neņem vērā, Derov. Nav kādas pārākas būtnes, kas gaida, lai varētu pārtraukt tā eksistenci, kad pēdējais cilvēks izelpos pēdējo dvašu. Cilvēcei pienāks gals. Tas ir vispārpieņemts, tomēr nekad neapspriests fakts. Un visums vienaldzīgi turpinās pastāvēt.