Es neļaušu tam notikt, jo ticu cilvēcei. Es vēlētos, lai turpinām mūžīgi. Es izvestu mūs no Saules sistēmas atklāt citas. Meklētu jaunu dzīvību. Kā suga mēs joprojām atrodamies savos pirmsākumos. Bet es padarītu cilvēku par nemainīgu visuma sastāvdaļu, nevis tikai par kādām īslaicīgām baktērijām, kas uzplaukst un pazūd bez miņas. Tāpēc es zinu, ka ir pareiza kārtība, kādā dzīvot. Tāpēc esmu pārliecināts, ka tavas jaunības idejas ir tik bīstamas.”
Viņa prāts ir plašs. Tas ietver pasaules, kas ir tālu prom no manējās. Un varbūt pirmo reizi es tiešām saprotu, kā šis vīrs var rīkoties tā, kā rīkojas. Viņu nesavažo morāle. Labais. Nogalinot Eo, viņa nodomi nebija ļauni. Augusts tic, ka morāle viņu neskar. Viņa mērķi ir tik tāli un augsti, ka savā izmisīgajā vēlmē saglabāt cilvēci viņš zaudējis pats savu cilvēcību. Cik savādi ir lūkoties uz viņa stingro, salto stāvu un apzināties, kādi mežonīgi sapņi kvēlo viņa galvā un sirdī!
„Un kā ar to, ko teicāt? Kā ar visu, ko esat izdarījis?” jautāju, domādams par viņa pirmo sievu, kuras muti viņš piebāza ar vīnogām. „Jūs uzklausāt padomus, ko dod tādi radījumi kā Plīnijs. Jūs uzspridzināt nevainīgus civiliedzīvotājus, kas nav pārkāpuši nevienu likumu. Jūs iesaistāties pilsoņu karā… un sakāt, ka mēģināt izglābt cilvēci?”
„Es daru to, kas ir nepieciešams, lai aizsargātu augstāku labumu.”
Aizsargātu sevi. Gūtu labumu sev. „Lai pasargātu cilvēci,” atbalsoju.
„Jā.”
„Visā impērijā dzīvo astoņpadsmit miljardi cilvēku. Cik daudzus jūs nogalinātu, lai pasargātu cilvēci? Miljardu? Desmit?”
„Skaitlis neko nemaina.”
„Piecpadsmit miljardus?” jautāju. Esmu satriekts — gan zelts, gan sarkanais manī.
„Kādam ir jāveic šī izvēle,” Augusts saka. „Mūsu rase kļūst slimāka ar katru dienu. Sasniegumu vietā elfi tiecas pēc baudām, bet iezīmētie ir tik ļoti izsalkuši pēc varas, ka mūsu Valdniece ir sieviete, kas nocirta galvu pašas tēvam, lai varētu ieņemt viņa vietu. Pār viņiem ir jāvalda.”
„Jums.”
„Mums.” Viņš nemirkšķina, viņa skatiens nesvārstās. „Mums,” Augusts atkārto. „Es izturējos pret tevi slikti, jo baidījos no tavas pārdrošības un nekaunības. Tomēr es solīju, ka atdarīšu, un tā arī darīšu, jo esi pierādījis savas izaugsmes spējas un vēlmi mācīties. Kļūsti par manu mantinieku! Ne par manu prētoru. Karakungu man ir gana. Man ir vajadzīgs… es gribu dēlu.”
„Jums ir dēls.”
„Man ir parazīts, kas grib manu varu. Tas arī viss. Viņam nav, kur to pielietot. Nekāda plāna, kad tā būs iegūta. Viņš vienkārši ir izsalcis, kā mūsu Sabiedrība viņam to iemācījusi.” Augusts uz mirkli izskatās nedaudz ieintriģēts. „Tomēr apbrīnojami, ka tā bija viņa ideja. Viņš tev devis savu svētību.”
Nešaubos, ka viņš devis svētību. Pazīstot manu sabiedroto, gribot negribot jādomā, ko tas man maksās. Viņš ir darījumu cilvēks. Par ieguldījumu viņš gribēs kaut ko pretī. It sevišķi par šādu ieguldījumu. Viņam būtu vajadzējis man to izstāstīt.
„Un kā ar Virdžīniju? Jums nav vajadzīgs vīriešu kārtas mantinieks.” „Bet es to gribu. Un es gribu tevi viņai. Viņas prātam piemērotu vīru.” „Jūs mani izmantojat,” redzēdams viņa shēmai cauri, pēkšņi saku. „Es saistu viņu piejums. It sevišķi, ja apprecamies. Mēs abi zinām, ka jūs nevēlaties reformas.”
Pat šobrīd reformatori no visas Sabiedrības pulcējas uz Marsa, lai atbalstītu vīru, kurš solījis tiem Senātu, kad sakaus Lunu un viņas sabiedrotos.
„Reformatori ir kā vēzis,” viņš saka.
„Bet jūs viņiem solāt, ka—”
„Solījumi bija nepieciešami, lai iegūtu viņu atbalstu. Kad būsim sakāvuši Oktāviju, es iemetīšu reformatorus cietumā vai sodīšu ar nāvi par nodevību.”
„Mustanga jums to nekad nepiedos. Viņa tic, ka jūs maināties. Lai ko viņai teicāt, lai ko solījāt, jūs devāt viņai cerību.”
Varbūt viņa nepiedos nevienam no mums.
„Kad kļūsi par ģimenes daļu, tu liksi viņai saprast, Derov. Es pieļauju, ka līdz tam laikam jau būsiet precējušies un tevi viņa nepametīs pat tad, ja neieredzēs mani. Mūsu ģimene saglabāsies spēcīga, kā tam jābūt. Tomēr tev vienmēr jāpaliek manam. Jāklausa man. Nevis maniem bērniem.”
Augusts sper soli manā virzienā.
„Oktāvija lēni virza cilvēci pretī lejupslīdei. Reformatori, tāpat kā Arēja dēli, triektu mūs pret zemi ar tūkstoš kilometru ātrumu sekundē. Mums jāaizsargā sava suga. Palīdzi man!”
Viņš ir cildens vīrs, kas dara visu, kas, viņaprāt, nestu cilvēcei labu.
Lai viņš nolādēts!
Mēs nekad nelūdzām, lai mums liek klanīties. Kas viņš tāds ir, lai teiktu, ka sarkanie un brūnie, kas iet bojā smagā darbā, to dara augstāka labuma dēļ? Kas viņš tāds ir, lai teiktu, ka sārto bērni, kas tiek atņemti vecākiem, lai tiktu izvaroti, obsidiāni un pelēkie, kas tiek nošķirti no ģimenēm, lai cīnītos, ir nepieciešamība? Viņam nav tādu tiesību. Gluži tāpat kā viņam nav tiesību ierasties manā pasaulē un atņemt man Eo. Un, ja viņš domā, ka vara nozīmē, ka viņam ir taisnība, man ir nolāpītas tiesības nocirst viņa galvu tepat uz līdzenas vietas.
Tā vietā pieceļos un pieeju pie viņa. Nometies ceļos, saņemu Augusta roku un noskūpstu viņa nolāpīto gredzenu. „Kā vēlaties, mans kungs"
Viņa plānās lūpas savelkas plēsīgā smaidā. „Sauc mani par tēvu.”
„Pacenties neizskatīties tik sasodīti apmierināts ar sevi,” man saka Lorns.
Stāvam baltiem celiņiem izklātā Citadeles dārza vidū. Viegls vējiņš sakustina koku zaros iekārtos zvanus. Šis ir vienkāršs pasākums, ne tāds kā pretīgā izrāde uz Lunas. Zem efejām apaugušiem zariem izvietoti mazi galdiņi. Sārtie kalpotāji nes prom mielasta traukus. Iezīmētie stāv zaļajā zālē un uz baltā bruģakmens, turēdami slaidas šampanieša glāzes, viņi smejas, sarunājas un cenšas atstāt viens uz otru iespaidu. Var just, ka plānošanā savu roku ir pielicis Šakālis. Viņš ir gaumīgi pieticīgs radījums.
Uz vakariņām ierodas vairāk nozīmīgu personu, nekā bija ceremonijā. Tādēļ šeit ir daudz Augustu, ar kuriem man jāapsveicinās. Viņi, protams, mums tuvojas garā rindā, kas veidota saskaņā ar hierarhiju. Drīz vien man glaimošana apnīk un es uzmeklēju Lornu, kurš stāv pie kāda slaida, balta koka. Viņa rokas ir sakrustotas, seja nikna, un viņš, saraucis pieri, raugās uz savu šampanieša glāzi. Tad iemet to krūmos.
„Man ari šādi pasākumi nepatīk,” es saku. „Uzreiz, kad saņemšu savu masku, Augusts grib, lai pielabinos dažiem Pavadoņu valdniekiem. Tad iešu gulēt.” Ja Mustangas šeit nav, es nejūtu īstu prieku par notiekošo.
„Izskatās, ka esi viens. Kur tava meitene?” Samiedzis acis, viņš paraugās visapkārt. „Esmu visas acis izskatījis.”
„Nezinu.” Vai ievērojuši pilnīgi visi?
„Ak tā,” viņš noņurd. „Mīlnieku ķildas? Es tev nepierunāšu pilnas ausis ar padomiem, tikai teikšu, lai norij savu lepnumu. Ja pratīsi viņu paturēt, viņa ir īsts dārgakmens.”
Ja.
„Man prieks, ka tu atnāci,” saku. „Pat tad, ja dod sūdīgus padomus.”
Viņš zemā balsī iesmejas un, palocījis galvu, sveicina Šakāli, kurš sarunājas ar Roku un vairākiem politiķiem no Ganimēda. „To padarīja iespējamu tavs draugs. Lai gan mani vīri iekaroja viņam planētu, Augusts nez kādēļ aizmirsa mani ielūgt. Pieklājība mūsdienās ir tik reta parādība. Par to runājot, kā tev šķiet, cik ilgi man te jāpaliek, lai nebūtu nepieklājīgi doties prom?”